Tik radikālam scenārijam attiecībā uz visām skolām Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pagaidām nav gatava, tā arī apzinās iespējamo pašvaldību pretestību, taču, runājot par valsts ģimnāzijām, šāds risinājums, kā uzskata ministrs, ir nepieciešams.

Tāpat intervijā ministrs raksturo skolotājus, asi kritizē Rīgas skolu pārvaldību, kā arī prognozē, ka nākamgad paredzētajām pašvaldību vēlēšanām uz skolu tīkla reformu procesu būs niecīga ietekme.

Kā ar pirmo septembrī mainīsies skolotāju dzīve?

Principā būs labāk, dažiem daudz labāk, dažiem nedaudz labāk, bet labāk kļūs visiem. Arī Rīgā. Mēs rēķinām uz esošo galvaspilsētas skolu tīklu, kur skolotājs saņem 500 līdz 560 eiro pēc vecās sistēmas, pie sakārtota skolu tīkla viņš varētu saņemt aptuveni 750 eiro. Rīgā ir stipri nesakārtots skolu tīkls.

Vairākām pamatskolām lauku novados būtu jādomā par izglītības pakāpes samazināšanu līdz sākumskolai, tāpat arī vairākām vidusskolām jādomā par pāreju uz pamatskolas apmācību. Kārlis Šadurskis

Tas, ko Rīga līdz šim ir visu laiku darījusi, tā ir pārdalījusi, viņi ir mākslīgi uzturējuši mazas vidusskolas, līdz ar to radīts mākslīgs skolotāju deficīts un mazas algas. Ja skola ir pustukša, tad vai nu izīrē telpas kaut kam vai vienkārši pa tukšo apkurina. Rezultātā gan pašvaldībai dārgi, gan valstij dārgi. Tā gan ir situācija Rīgā, Pierīgā ir pilnīgi citādāk.

Iepriekšējais Pierīgas skolēnu koeficients bija neadekvāts, gandrīz tāds pats kā gandrīz tukšiem lauku novadiem, to mēs esam tagad pacēluši, bet tur ir viena cita ļoti būtiska problēma. Tā ir jaunu skolu celtniecība, kas ir ļoti aktuāla nepieciešamība vairākās Pierīgas pašvaldībās.

Tur ir vajadzīgs gan valsts, gan pašvaldības atbalsts. Tur ir jāliek kopā galvas, kā atrast finansējumu, esmu jau to ar premjeru pārrunājis. Mēs šobrīd neesam panākuši risinājumu, bet laika gaidīt mums nav. Teiktu, ka nākamā gadā laikā mums ir ļoti nopietni jādomā par vismaz divu skolu celtniecību.

Kā ar plāniem attiecībā uz lauku skolām?

Attiecībā uz vairākām pamatskolām lauku novados būtu jādomā par izglītības pakāpes samazināšanu līdz sākumskolai, tāpat arī vairākām vidusskolām jādomā par pāreju uz pamatskolas apmācību.

Rīga ir mākslīgi uzturējusi mazas vidusskolas, līdz ar to radījusi mākslīgu skolotāju deficītu un mazas algas. Kārlis Šadurskis

Mums šobrīd strādā starpnozaru un starpministriju darba grupa, kas risina šo jautājumu kompleksi, ieskaitot iespējamās pārmaiņas pasažieru pārvadājumos, ceļu infrastruktūras jautājumus, grupā nevis vienkārši nodefinējam pašvaldībām, kādām jābūt skolām, bet sakārtojam, lai ieviestās reformas strādātu arī dzīvē.

Darba grupa strādā arī pie skolu skaita jautājuma?

Par skaitu gribētu runāt ļoti piesardzīgi, jo tas jebkurā gadījumā būs pašvaldību ziņā. Mūsu uzdevums ir ne tik daudz plānot skaitu, bet dot pašvaldībām rekomendācijas un izpildīt viņu saprātīgās prasības, kas tieši ir jāsakārto – ceļš, autobusu kustība vai kas cits. Tas, protams, ir pašvaldību kompetencē ieklausīties un izlemt. Ja nedara, tad sēž uz nepilnām slodzēm un mazām algām.

Jūs norādāt pašvaldībām, kuras skolas slēgt un kuras atstāt?

Protams. Mēs no viena avota to pietiekami labi redzam, un pašvaldība tad var ieklausīties vai nē.

Mums ir ļoti daudz pustukšu skolu, kur skolotāji nevar nopelnīt algu, bet bērni nesaņem to, ko viņi būtu pelnījuši, bieži starp divām šādām skolām ir pieci kilometri, bet vidū starp tām pašvaldības robeža.

Rodas lielas problēmas, kā sakārtot savstarpējos norēķinus šādām skolām, un laikam nav universālas receptes, jo tā pašvaldība, kura skolu slēgs un kuras bērni dosies tos kilometrus uz blakus pašvaldību, pirmkārt, zaudē pedagogu darba vietas, līdz ar to nodokļus un, otrkārt, vēl maksā savstarpējos norēķinus par saviem bērniem, kas iet uz otras pašvaldības skolu.

Pedagogi reāli nezaudētu, jo slodzes neesamības dēļ, visticamāk, tāpat strādā abās skolās, viņiem tieši būtu ērtāk, ja darbs būtu vienā vietā. Bet nodokļi tad plūst uz vienu pašvaldību, nevis divām.

Kāds var būt risinājums, strādājot ar divām šādām pustukšajām skolām?

Risinājums ir ļoti vienkāršs, tikai to nevar izdarīt. Pārņemt visas izglītības iestādes kā valsts iestādes. Līdzīgi kā profesionālajā izglītībā – tās visas ir valsts iestādes, kompetences centri. To pašu varētu izdarīt vispārējā izglītībā. Tad nav nekādu savstarpējo norēķinu, var optimizēt tīklu, neskatoties uz pašvaldību robežām.

Bet es netaisos ar šādu iniciatīvu nākt, jo es saprotu, ka tas ir bezcerīgi. Pašvaldības tam nekad nepiekristu. Bet, kas attiecās uz valsts ģimnāzijām, to gan es redzu kā reālu nepieciešamību – pārņemt tās kā valsts iestādes. Finansēt tās tādā veidā, lai mūsu motivētākajiem, talantīgākajiem, centīgākajiem jauniešiem sniegtu iespēju piepildīt visu to kapacitāti, ko dabas māte viņiem ir ielikusi šūpulī.

Jūs neesat šobrīd gatavs šādu modeli piedāvāt, bet ar skolām to esat pārrunājis kaut vai neformālās sarunās?

Es domāju, ka no skolas un skolas vadības viedokļa tas neradītu ne mazāko problēmu, tikai atrisinātu tās. Ja tās ir valsts iestādes, tad valsts var pāriet no "nauda seko skolēnam" sistēmas uz "nauda seko programmai" sistēmu. Ja mēs redzam, ka šeit teritoriāli ir jārealizē šī programma, mums nav tik svarīgi, vai tur ir par vienu vai diviem bērniem vairāk vai mazāk.

Un ja ģimene aiziet no sava novada… kas tad tur paliek? Rīga, Pierīga, bet, ja neiekārtojas arī tur, tad seko Īrija un Apvienotā Karaliste. Kārlis Šadurskis

Skolotājs tad nopelnītu likmi neatkarīgi no tā, vai bērns atnes to "nauda seko skolēnam" finansējuma daļu vai nē. Skolotāji tad nedzīvotu stresā, bet skolu direktori paniski nemeklētu bērnus uz pirmo septembri.

Kāpēc pašvaldības iebilst?

Nu, šobrīd ir dalīta situācija – mēs maksājam algas, pašvaldības uztur infrastruktūru.

Jūs varat piedāvāt pārņemt arī infrastruktūru.

Tādā gadījumā būtu jāpārdala iedzīvotāju ienākumu nodoklis, jo valsts nevar paņemt infrastruktūru bez naudas. Jā, mums ir likumā norma, ka pašvaldība deleģē funkciju valstij, bet tad līdzi jānāk arī finansējumam. Šajā brīdī gan par šādām iespējām īsti nav pamata runāt. Arī tāpēc, ka pašvaldības mums ir ļoti dažādas. Pat mūsu teritoriāli administratīvā reforma nav pabeigta.

Kā ir ar skolu skaita samazināšanu un nākamā gada pašvaldību vēlēšanām? Diez vai novados būs liela vēlme pirmsvēlēšanu laikā likvidēt skolas un darba vietas.

Es domāju, ka nākamajā mācību gadā lielu pārmaiņu skolu tīklā nebūs, bet tas nav tikai pašvaldību vēlēšanu dēļ. Tas gan arī ir faktors. Sasteigtas pārmaiņas nav labas pārmaiņas, mēs tikai vasarā esam pabeiguši darbu pie pedagogu algu modeļa, un skolām, pašvaldībām kā dibinātājām ir jāļauj pastrādāt nākamo gadu, lai pierastu.

Tas ir normāli, ka ir zināms pārejas periods. Pašvaldība jau zina – ja tā nevar atrast bērnus pirmajai klasei un izskatās, ka pirmskolā arī tur nekā īpaša nav, tad vienā brīdī lēmums ir jāpieņem. Tam ir jābūt ļoti izsvērtam, lai tās dažas ģimenes un bērni, kas tur ir, mazākās apdzīvotās vietās saņemtu izglītību pietiekami tuvu mājām.

Šogad mums vispār no kartes pazūd deviņas skolas, bet 30 skolas skars reorganizācija, tajā skaitā gan izglītības pakāpes pazemināšana, gan skolu apvienošana. Kārlis Šadurskis

Protams, cilvēki apmetas uz dzīvi tur, kur ir pieejams darbs, vislabāk tuvu labi apmaksātam darbam. Ja darba nav, tad viņi aizies. Ne mazāk svarīgs faktors ir iespējas bērnam iegūt izglītību. Ja šo iespēju nav, tad ģimene arī aizies. Un ja ģimene aiziet no sava novada... kas tad tur paliek? Rīga, Pierīga, bet, ja neiekārtojas arī tur, tad seko Īrija un Apvienotā Karaliste. Mums ir vajadzīga mūsu nacionālajā sistēmā sakņota izglītība. Tas arī stiprina saknes, nevis tās rauj ārā.

Jaunajā mācību gadā skolu skaits mainījies ievērojami?

Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, skolu skaits mainās katru gadu, dažas tiek reorganizētas, viena otra likvidēta. Šogad mums vispār no kartes pazūd deviņas skolas, bet 30 skolas skars reorganizācija, tajā skaitā gan izglītības pakāpes pazemināšana, gan skolu apvienošana. Tam gan nav nekāda sakara ar pedagogu algu reformu, jo šie lēmumi tika pieņemti jau pavasarī.

Vējdzirnavas un cilvēki bez mērķa

Runājot par skolotājiem, mums ir augsts pedagoģijas absolventu skaits, bet vienlaikus tikai 5% skolotāju skolās ir vecumā zem 30 gadiem. Kāpēc jaunie nevēlās strādāt skolā?

Droši vien nepateikšu vienu atbildi. Viens faktors, kurš līdz šim bija ļoti būtisks, ir alga. Tagad, ja mēs skatāmies uz pašreizējo vidējo algu valstī, tad pedagogu alga ir virs tās. Ja skolotājs strādā savu atļauto slodzi līdz 40 stundām nedēļā, tad viņš nopelnīs virs vidējā valstī, kas ir labi.

Tur mēs esam gājuši pareizā virzienā. Otra lieta ir ievērojami sarežģītāka: vienā otrā izglītības iestādē, kad jaunietis tur nonāk, viņš jūt, ka neviens pēc viņa īpaši tur neilgojas. Tā nav sistēma visur, nebūt nē. Es nezinu skaitliski, bet, runājot ar pazīstamiem cilvēkiem, esmu jautājis: "Tu pastrādāji gadu vai divus skolā, kāpēc tu aizgāji?" Atbilde seko, ka nevienam nebija vajadzīgas jaunas mācību metodes: "Mani atsēdināja vietā, cik ilgi es cīnīšos ar vējdzirnavām?" Tas ir ļoti atkarīgs no klimata skolā. Mēs redzam, ka vecākās paaudzes cilvēki var būt neiecietīgāki pret jaunību, un izglītības sistēma droši vien nav izņēmums.

Es domāju, ka katrs no portāla “Delfi” lasītājiem, ja viņš uz mirkli apstāsies un padomās, kas ir noteicis viņa profesijas dzīves izvēli, tad beigās sapratīs, ka tas bijis ir skolotājs. Kārlis Šadurskis

Ir vēl viens faktors. Pedagoģijā ir pietiekami daudz budžeta vietu, ir pietiekami daudz iespēju dzēst studiju kredītu. Līdz ar to 12. klases absolventam pedagoģijas studijas ir diezgan pievilcīgas tieši no šāda viedokļa. Ja viņš īpaši nav atradis sevi darba tirgū, viņš studē, bet vienā brīdī saprot, ka skola ne tuvu nav tas viņa vai viņas tuvais aicinājums. Tie ir cilvēki bez mērķa, kas nav atraduši darbu un vienkārši iet studēt.

Labi, bet kā talantīgos dabūt uz skolu?

Skolotājus jānotur ar algu, ar mācību vidi un, treškārt, ar jauno saturu, kas dod daudz vairāk iespēju pedagogam. Tas ir nevis vienkārši klabināt faktus, ko viņam standarts uzliek iemācīt bērnam, bet mācīt bērnam domāt kritiski, risināt problēmas, veidot modeļus.

Var darīt tās lietas, kurām jaunībā ir daudz vairāk entuziasma un ko skolotājs var arī realizēt.

Svarīgs ir arī 13,5% direktoru fonds, kur ir piemaksa gan par papildus darbu, gan par kvalitāti. Un es teiktu, ka tur jābūt arī piemaksai par izaugsmi, jo beigu beigās es gribētu, lai pašvaldības vadītājs pajautā vienas otras skolas direktoram: "Saki, kāpēc tavā skolā skolotāju vidējais vecums katru gadu pieaug par vienu gadu, kur ir tava jaunatne? Kas nāks pie virpas pēc tam?" Direktoram jābūt motivācijai piesaistīt jaunus cilvēkus.

Nevis vienkārši klabināt faktus, ko viņam standarts uzliek iemācīt bērnam, bet mācīt bērnam domāt kritiski, risināt problēmas, veidot modeļus. Kārlis Šadurskis

Vēl viens instruments, kā piesaistīt jaunos, ir atjaunotajos akreditācijas noteikumos, kur atrodama arī direktoru vērtējuma sadaļa. Tur mēs vērtēsim to, vai direktors domā par savas skolas ilgtspēju. Kas notiks, kad visi skolu izcilie pedagogi aizies pensijā? Es katrā gadījumā redzu vairākus instrumentus, kas jaunatni varētu piesaistīt.

Vēl viena lieta, kas mums noteikti ir jādara, bet kas tieši nesaistās ar jauno piesaisti – ja no pedagoģijas programmu absolventiem strādā vien neliels procents, tad mums ir jāpārskata šīs programmas finansējums.

Varbūt līdzīgi kā Somijā ir iespējams uzlikt kritēriju, ka ir jābūt labāko 20% skaitā, lai drīkstētu strādāt par skolotāju?

Nē, kā mēs varam likt procentu, ja pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu? Tur nebūtu konkursa. Latvijā vienkārši nav konkursa, lai nonāktu skolā. Somijā ir cita situācija, tur skolotāja darbs ir prestižs un tāpēc tur ir konkurss.

Matemātiķis vienmēr piemācīsies klāt ekonomiku vai medicīnu, ķīmiju vai bioloģiju, bet ekonomists, kurš nezinās matemātiku, nekad pat nezinās to, ko viņš nezina. Kārlis Šadurskis

Man ir iznācis strādāt studentu grupās Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kur studenti ir uzņemti ar konkursu, un tādās grupās, kur ir bijusi papilduzņemšana. Lai man piedod mani gados jaunākie studenti, bet tā ir kā diena pret nakti. Vienā es varu realizēt to, ko programma pieprasa un pārrunāt jaunākās zinātnes atziņas, bet otrā nav pat runa par augstāko matemātiku, tur ir problēmas ar aritmētiku.

Izņemot konkursu, jūs varat iedomāties kādu citu sistēmu, kas kontrolē to, ka tomēr skolā nonāk labākie, nevis visi, kas vēl nav īsti izlēmuši, ko dzīvē vēlas iesākt?

Pedagogu ietekme uz bērniem ir milzīga. Es domāju, ka katrs no portāla "Delfi" lasītājiem, ja viņš uz mirkli apstāsies un padomās, kas ir noteicis viņa profesijas dzīves izvēli, tad beigās sapratīs, ka tas ir bijis skolotājs. Tas būs bijis kāds izcils skolotājs kādā no dabas zinātnēm, varbūt literatūrā vai sportā.

Es teikšu, ka vislielākais nabadzības slazds ir zema izglītība. Pirmkārt, jau vecāku zemā izglītība. Kārlis Šadurskis

Jāsaprot, ka mēs varam strādāt ar tiem instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā, viens no tiem ir finanšu instruments. Mūsu jaunais atalgojuma modelis pavisam noteikti nav gala vārds, atalgojumam ir jāaug soli pa solim tā, lai pedagoga profesija tik tiešām ir iekārojama, tādā attīstības ceļā mēs varam šīs lietas risināt. Es reiz runāju ar vienu puisi, kurš teica, ka viņa dzīve ir nodrošināta, jo izturējis konkursu un dabūjis darbu vidusskolā. Tas diemžēl nebija Latvijā.

Jūs atkal pieminat finansējumu, bet kā tas palīdz risināt realitātē notikušu situāciju, kurā 27 gadus vecam dabaszinātnes skolotājam kādā bagātā Pierīgas skolā, kur vidējā alga uz rokas skolotājiem ir 1000 eiro, pēc viņa vēstulēm par metodiskajiem norādījumiem kāds no pieredzes bagātākajiem kolēģiem atbild: "Vai tev nav kur laiku tērēt, būtu labāk draudzeni atradis!"

Es nepazīstu šo puisi, varbūt viņš tiešām par daudz raksta. Ir jau tādi cilvēki, kuriem ir risinājums jebkurai problēmai par ko viņš tikai tikko kā ir izdzirdējis.

Šis nav tas gadījums, jaunais skolotājs attiecīgajā skolā domāja, ko piedāvā kolēģiem.

Nu tad es teiktu tā, ja jūs šo skolotāju personiski pazīstat un satiksiet, lai viņš uzraksta ministrijai par savām idejām. Varbūt tās tiešām ir trakas, bet varbūt nē.

Eksāmenus uz skolu aizvien ved aploksnē

Runājot par skolēnu skaitu, pēdējos četrus mācību gadus konsekventi samazinājies to skolēnu skaits, kas spējuši pabeigt vidusskolu ar atestātu. 2010./2011. gadā tie bija 98,2 %, bet 2014./2015. mācību gadā – 93,9%. Kāds skaidrojumu redzat šeit?

Iepriekšējā mācību gadā viens no iemesliem būtu matemātikas eksāmena rezultāti.

Es saprotu arī uzdevuma veidotājus. Viņiem ir šausmīgi apnicis tas, ko viņi no gada gadā dara. Gribas kaut ko jaunu ieviest. Bet tiklīdz šis jaunais izkrīt no tradicionālā rāmja, kam skolotāji – lielākoties gados pieredzējušie skolotāji – vienkārši trenē bērnus, jo viņi apmēram zina, kas tur gaidāms... Šajā gadījumā eksāmenā tas novitātes bija nedaudz vairāk.

Bērni apmulsa vienkārša uzdevuma priekšā, kas prasa padomāt, nevis mehāniski tikt galā ar kvadrātvienādojumu, kur jārēķina, izmantojot zināmu formulu. Tā vietā bija jādomā. Viņi skatījās, izlaida vienu uzdevumu pēc otra, un tad arī nebija šī labā procenta. Vēl ir tāda jauniešu psiholoģiska nenoturība, viņš redz, ka nesanāk, nesanāk un viņš vienkārši aiziet prom.

Runājot par rezultātiem iepriekšējos gados, ir cikliskums ar lielāku periodu. Un es nesaprotu, kāpēc šāds cikliskums ir. Esmu to jautājis arī izglītības satura centrā, bet viņi arī nezina. Tas cikliskums iet ar tādu sinusoīdu – augšā, lejā, un tāds trends ir diezgan konstants.

Tad jūs tagad cerat, ka vienkārši pienāks sinusoīda līnija, kura iet uz augšu?

Rezultātiem jāiet uz augšu jebkurā gadījumā. Ir jāmaina tas, ka bērnus trenē konkrētu uzdevumu risināšanai. Šobrīd ir tā, ja tu nezini fizikas formulu, tad kļūsti bezpalīdzīgs, bet uzdevumam būtu jābūt tādam, ka ir problēma un jāatrod risinājums. Formulu būtu jāizmanto tikai pēc tam, kad skolēns ir ticis galā ar problēmsituāciju. Vēl viena lieta – es saprotu, ka eksāmenā ir jāieliek ļoti daudz dažādu tēmu, lai gūtu priekšstatu, ka jaunietis ir apguvis to, to un vēl to, bet mūsu eksāmenu uzdevumi ir ļoti daudzi un tie ir sadrumstaloti.

Ja tev ir 70 uzdevumi, tad galvā rēķina līdzi, cik var tērēt laiku pie katra uzdevuma. Ja neredz ideju, tad šķir nākamo lapu. Varbūt uzdevumiem būtu jābūt daudz mazāk? Bet tādi – tur ir jāpadomā.

Mēģināsiet panākt, lai šāds ieteikums tiek ņemts vērā?

Es neko nevaru ieteikt satura speciālistiem, bet jebkurā gadījumā šos metodikas jautājumus mēs pārrunāsim. Vēl, par eksāmeniem runājot, nav mums ne pagājušais, ne aizpagājušais gadsimts – tas, ka mēs eksāmenus nogādājam skolā nevis interneta vidē, bet aploksnē, tas ir šausmīgi. Un arī labošana – var taču automatizēt testa daļu.

Mēs pašlaik runājam par mācību gada pagarināšanu par divām nedēļām, bet ne jau tā mehāniski katru gadu, es gribētu, lai izlaiduma klasē mēs varētu izlaiduma gadu tieši saīsināt un, lai mēs varam kārtot centralizēto eksāmenu grafiku tādā veidā, ka tie, kas prasa ilgāku labošanu, nāk pirmie, lai mēs maksimāli saīsinām to laiku līdz sertifikāta saņemšanai.

Man žēl jauniešu, ka viņiem ir izlaidums bez sertifikāta.

Kas kavē šādas automatizācijas ieviešanu, atkal nauda?

Nē, maksā gan tas, gan tas. No vienas puses traucē inerce, no otras puses – pārliecība, ka visu laiku taču bija labi, kāpēc gan lai ko mainītu, bet ir taču daudz kas mainījies! Savā ziņā tāds veselīgs konservatīvisms ir labi, bet tas nevar būt absolūts.

Kāda jums kā nozares ministram ir teikšana, lai šādu jauninājumu ieviestu?

Kaut ko ministrs var ietekmēt. Ierēdņiem gan nevajag pie katras ministra domas skriet un izpildīt katru ideju, kas viņam tikko ienākusi prātā. Mums ir bijuši piemēri, kad tā ir bijis, un nekas labs no tā nav sanācis. Es izvairos nākt ar idejām, kuras es neesmu neformāli draugu, paziņu un ekspertu lokā, ar cilvēkiem, kuru viedokli es vērtēju augstu, izdiskutējis. Es nāktu pie ministrijas kolēģiem ar kaut kādu ierosinājumu, tad būtu prāta vētras, kurās idejas apspriestu.

Ir vēl arī elitārais slazds. Tā ir privātskola, kur ir siltumnīcas režīms. Bērns, to izgājis, bieži līdz dzīves beigām nesaprot, ka ir vajadzīgi arī elkoņi, lai izcīnītu savu vietu. Kārlis Šadurskis

Tad es saņemtu 30 argumentus, kāpēc tas nav iespējams. Un tas ir pareizi, tā tas ir valsts birokrātijā. Ja visi mestos skriet un darīt, tad droši vien būtu lielāks haoss. Mēs censtos par šiem pretargumentiem padiskutēt, tad tos citu pēc cita mēģinām noraidīt, bet, ja parādās pretarguments, kas nav noraidāms, tātad tā pamatideja nebija laba.

Nezina, ko viņš nezina

Iepriekšējā gada populārākais brīvas izvēles eksāmens bija vēsturē, kuru izvēlējās aptuveni 36%, savukārt ķīmija šajā rādītājā ar 3,6% bija vismazāk izvēlētais priekšmets. Kā, apejot klišejisko humanitāro priekšmetu kaunināšanu kā kaut ko vieglāku un nenopietnāku, padarīt dabas zinātņu priekšmetus pievilcīgākus skolēnu acīs?

Tādā veidā nemaz neko nevarētu panākt. Ja es saku ej tur, dari to, nedari to, tad mans sarunu biedrs, un tā ir cilvēka prāta konstrukcija, vienmēr domās pretargumentus, lai pierādītu savu taisnību. Man ir jāstāsta, cik ķīmija ir pievilcīga, un, godīgi sakot, tiešām DNS dubultspirāle, kas gan ir bioloģija, ir ļoti interesanta. Tur var runāt par ļoti daudzām interesantām problēmām, par nākotni, visām ģenētiskajām lietām.

Beigu beigās, ja mēs fizikā runājam par nanotehnoloģiju, tad ar nanodaļiņām pēc desmit vai piecpadsmit gadiem tiešām varēsim cilvēkam, kurš ir saķēris gripu, iebarot atbilstošās nanodaļiņas, kas nokaus gripas vīrusu. Labi, tas šobrīd ir neiespējami, bet tā ir mūsu nākotne uz kuru mēs ejam un kura nemitīgi attīstās. Ja mēs varam ar šiem jautājumiem ieinteresēt, tad tā ir cita lieta, ja mēs teiksim: "Neej tur, jo tur nebūs darba," tas vienkārši nestrādā.

Ir gan cita lieta, kas strādā – tā ir sausa statistika. Mēs publicēsim studiju programmu beidzēju statistiku, darba atrašanas iespējas un atalgojumu. Bez nekādas didaktikas. Lai jaunieši paši lasa, skatās un izvērtē.

Mēs viņiem pastāstīsim, bet ļoti neuzkrītoši, kas ir iespējams pēc studiju beigām.

Ja jūs skolēniem parādīsiet kādus statistikas datus ar stabiņiem par atalgojumu dažādās nozarēs, tas arī sanāk burkāna un pātagas princips, nevis brīva izvēle pēc indivīda spējām.

Nē, nevajag stabiņus, bet tad, kad viņš redzēs sausu skaitļu tabulu, kur ir visas mūsu studiju programmas, kādas ir iespējamās darba gaitas, tad tā būs paša skolēna darīšana. Lasīt vai nelasīt, ieklausīties vai neieklausīties. Katrā gadījumā, kad viņš būs redzējis, kā viss ir savstarpējā mijiedarbībā, un to redzējis jau skolas solā, tad viņš sapratīs, ka finanses un ekonomika, ja tiešām šajā jomā grib ko panākt, ir neiespējama bez smagas un grūtas matemātikas un datorikas.

Piekrītu, ka ir nejēdzīgi iedzīt izteikti humanitāru cilvēku eksaktajā laukā un otrādi, kaut gan daba par mums lielākoties ir parūpējusies, lai visiem ir pa druskai no abiem. Ir dažas izteikti spilgtas personības, kurām ir vairākas dominējošas spējas, tie parasti ir ģēniji vai traki.

Vai uzskatāt, ka Latvijas skolās skolēnus nodala eksaktajos un humanitārajos, vienus uzskatot par pārākiem nekā ir otri?

Problēma nav pretnostatījums, problēma ir mēģinājums aranžēt un pateikt, ka kāds ir labāks, bet kāds cits sliktāks. Protams, man liekas, ka matemātika augstskolā kā bāzes izglītība ir vislabākā, jo tā ir mana joma. Matemātiķis vienmēr piemācīsies klāt ekonomiku vai medicīnu, ķīmiju vai bioloģiju, bet ekonomists, kurš nezinās matemātiku, nekad pat nezinās to, ko viņš nezina.

Nabadzības un elitārais slazds

Kā ministrija skatās uz problēmu, ka nabadzīgākajos lauku reģionos skolēniem ir krietni sliktāki mācību rezultāti nekā tiem skolēniem, kuri ir labāk nodrošināti un mācās pilsētu centros?

Atšķirību redzam. Šī ir ļoti riskanta tēma, jo, kad esmu par to runājis, tad esmu saņēmis ļoti daudz sāpīgu iebildumu no lauku skolu direktoriem un skolotājiem, ka viņi strādā izcili, bet es viņus nepamatoti nonicinot, bet tā nav taisnība. Mums ir ļoti labas lauku skolas. Tomēr uz kopējā fonā ir arī lauku skolas, kas pavelk uz leju valsts līmeni.

Esat konstatējuši tiešu saistību starp mācību rezultātiem un sociālo nodrošinājumu?

Ietekme ir, to nevar noliegt. Es teikšu, ka vislielākais nabadzības slazds ir zema izglītība. Pirmkārt, jau vecāku zemā izglītība. Mēs parasti redzam materiālo nodrošinājumu, bet tas, ko mēs neredzam, ir izglītības prestižs šādās ģimenēs. Ļoti iespējams, ka vecāki, kas ir apmierinājušies ar obligāto pamatskolu, uzskata, ka ar to pietiek arī bērniem.

Bet ir vēl būtisks moments, kāpēc šajās lauku skolās nav rezultātu – bērns mācās apvienotā klasē un viņš savā trīs cilvēku klasē ir bez neformālās sacensības. Viņš mācās uz četriniekiem un tāpat ir gudrākais. Viņam nav, ar ko sacensties. Viņš neiegūst arī sociālās prasmes. Šādās vidēs pietrūkst kritiskās intelektuālās masas.

Statistika nepasaka, ka šīs lamatas ir tik briesmīgas, kā jūs sakāt, vai arī, ka tās ir jau aizcirtušās. Kvantitatīvi tas nav tik briesmīgi, drīzāk kvalitatīvi.

No kurienes jums šāda statistika?

Mēs skatāmies kaut vai tos pašus centralizēto eksāmenu datus, tos analizējam visdažādākajos griezumos gan pēc urbanizācijas pakāpes, gan pēc skolas lieluma. Salīdzinājām rezultātus skolās, kur ir viens klases komplekts un kur ir divu klašu komplekti. Tur, lūk, ir liela atšķirība. Tā mazā skolas vide kaut ko iekapsulē.

Ja šīs slazds "vēl nav aizcirties", tad ko preventīvi iesākt, lai neaizcirstos?

Jaunais skolu modelis ir uz to vērsts, tas veido skolu sistēmu, kur pamatskola ir maksimāli tuvu dzīves vietai, bet septītās, astotās un devītās klases – tuvāk centram.

Ir vēl arī elitārais slazds. Tā ir privātskola, kur ir siltumnīcas režīms. Bērns, to izgājis, bieži līdz dzīves beigām nesaprot, ka ir vajadzīgi arī elkoņi, lai izcīnītu savu vietu. Viņš nonāk tādā bezpalīdzīgā situācijā.

Kāds mans draugs, ļoti materiāli nodrošināts cilvēks, kurš var atļauties arī ārzemju privātskolu, man pa draugam jautāja, ko izvēlēties. Atbildēju, ka nedrīkstu dot atbildi, bet varu pafilozofēt par labajām un sliktajām lietām – privātskolā bērns krietni vēlāk izjustu, ko nozīmē konkurence, savukārt, sūtot uz ārzemēm, viņš tur arī studēs un savā personības attīstības laikā nepazīs dzīvi Latvijā. Viņš domātu kā anglis, nevis latvietis. Viņš nekad neatgrieztos.

Jānītim nelaime

Jūs uzskatāt, ka skolotājs šobrīd ir prestižs amats sabiedrības acīs?

Tam tā jābūt, ja mēs gribam attīstīties.

Kā ir tagad?

Mums ir liela domāšanas inerce, bet mēs esam ļoti tālu no anekdotes, kur skolotājs jautā bērniem, kur strādā viņu vecāki. Viens atbild, ka tēvs ir krāvējs šņabja bodē, citam sagādnieks, bet Jānītis saka, ka viņam – skolotājs. Visi sāk smieties, bet skolotāja saka, ka jāpārstāj smieties, jo Jānītim nelaime. Mēs no šādas situācijas esam ļoti tālu.

Tad jūs domājat, ka nav prestižs?

Teikšu matemātiski – atvasinājums ir pozitīvs. Mēs ejam uz augšu, bet varam izdarīt daudz vairāk skolotāja prestiža celšanai. Mēs arī sabiedrībai centīsimies iespēju robežās stāstīt par mūsu izcilniekiem. Piemēram, tas pats Aleksejs Popovs, mēs zinām, ka mums nebija medaļa Rio, bet tikai daži zina, ka mums ir medaļa informātikas olimpiādē. Tas ir spilgts talants, bet jāizvelk dienas gaismā viņu skolotāji.

Pēc LU un OECD 2014. gada pētījuma datiem, vien 23% skolotāju uzskata, ka viņu darbs ir prestižs. Kas liek tik lielai daļai skolotāju pašiem necienīt savu darbu?

Tāpēc, ka skolotāji pārzina procesu no iekšpuses. Viņi zina, kāda ir viņa noslodze, viņi zina, ka viņa darba diena nebeidzas skolā, viņi zina, kāda ir viņa atbildība, viņi diemžēl zina arī birokrātisko pusi – cik no viņiem tiek prasītas ne tik ļoti vajadzīgas lietas un papīru pildīšana, un viņi saprot, ka par to būtu pelnījuši daudz vairāk. Tas ir skolotāja matemātiski psiholoģisks vai psiholoģiski matemātisks aprēķins.

Skolotājs, strādājot lielās slodzes, ir noguris, kļūst mazāk vērīgs, viņš nepamana skolēnu agrīnas problēmas. Viņš ir kā noguris autovadītājs, viņš ir bīstams. Kārlis Šadurskis

Būtu iespējams šo situāciju risināt, ne tikai palielinot algu, būtu iespējams noņemt lieko birokrātiju. Kaut vai tās pašas pedagogu pakāpes, mēs taču tās dodam par vienkārši aizpildītiem papīriem. Protams, tiem jāatbilst realitātei, bet cik darba stundas prasa to pildīšana! Pedagoga pakāpe ir jādod pēc stundu kvalitātes, mēs to centīsimies iestrādāt.

PISA pētījuma rezultāti norāda, ka Latvijā ir ievērojamas rezultātu atšķirības starp meiteņu un zēnu mācību rezultātiem, kā jūs to skaidrotu?

Tas jau ir zināms – meitenes vienkārši ir gudrākas.

Un ja domājam par racionālu izskaidrojumu?

Tur nav racionāla izskaidrojuma. Tā kā meitenes ir gudrākas un man tas ļoti patīk, tad es arī precējos ar sievieti. Man arī sieva vienmēr visu zina labāk. Nopietni runājot, tad runa ir par fizioloģiju, mēs salīdzinām vienas un tās pašas klases zēnus un meitenes, bet meitenes vienkārši ātrāk nobriest. Gan emocionāli, gan psiholoģiski.

Atceroties savu bērnību, man taču bija šausmīgi skumji, ka mūsu klases meitenes meta acis nevis uz savas klases puišiem, bet vecāko klašu audzēkņiem. Tas taču bija pazemojoši.

Skolotāju vidū pārliecinošs vairākums ir sievietes, varbūt zēniem Latvijas skolu sistēmā vienkārši trūkst autoritātes un parauga, ar ko asociēties?

Tās varbūt ir dzimuma īpatnības, bet ir tāds zināms joks – man arī uz galda ministrijā vienmēr ir nekārtība un es tajā nekārtībā vienmēr zinu, kur un kas atrodas. Mūsu skolu sistēma nepieļauj šo haosu, mūsu skolu sistēma liek visu kārtīgi sakārtot pa atvilktnītēm. Meitenes to vienkārši labāk prot.

Tas salīdzinājums par autoritāti... es nedomāju, ka tas ir tik būtiski. Runājot par dzimuma proporciju, es arī neuzskatu, ka ir pareizi, ka tā ir tik neadekvāta sabiedrībā esošajai. Tas arī atražo stereotipu, jo zēni skolā redz tikai skolotāju sievieti. Tātad viņi domā, ka tā ir sieviešu profesija. Veču tur nav, bet ja ir, tad ļoti maz.

Vēl kas ir slikti – par skolas bērnu rūpējas skolotāja, par viņu mājās mamma rūpējās, pēc tam, nodibinājis attiecības, prasīs, lai arī partnere viņu aprūpē.

Jūs sakāt, ka veču skolā nav, kā viņus dabūt uz turieni?

Alga pieaugs, gan jau kādu ievilinās.

IZM tiecas sasabalansēt vispārizglītojošo vidusskolu un profesionālās vidējās izglītības iestāžu skolēnu skaitu, proporcija šobrīd ir aptuveni 60 pret 40. Vienlaikus IZM apkopotā informācija liecina, ka matemātikas centralizētajā eksāmenā 2014./2015. mācību gadā profesionālās izglītības iestādēs izglītojamo rezultāti ir ievērojami zemāki par vidējo rezultātu valstī. Neriskējam ar šādu pašmērķi vēl vairāk pasliktināt vidējos eksāmenu rezultātus?

Ja mēs līdzināsim saprātīgi, tad nē. Mēs šobrīd paši sevi mānām, proti, mēs kārtojam vienu un to pašu eksāmenu pēc profesionālās un vispārējās izglītības, bet stundu skaits vispārējos priekšmetos ir ļoti atšķirīgs. Ja mēs gribam likt vienādus eksāmenus, tad jāliek vienādi nosacījumi.

Runājot par rezultātiem iepriekšējos gados, ir cikliskums ar lielāku periodu. Un es nesaprotu, kāpēc šāds cikliskums ir. Kārlis Šadurskis

Vēl viens skaidrojums ir, ka profesionālā skolā, automehānika, ko audzēknis arī plāno izmantot savā profesionālajā dzīvē, viņam prioritāšu sarakstā būs krietni augstāk par fiziku vai ķīmiju.

Par stingrību skolās – skolotāji nav iebiedēti, ka kaut ko nedrīkst, jo tūlītēji par mazāko nieku zvanīs skolas vadībai vai dienestiem?

Stingrība nav risinājums. Tie konflikti, kas skaļi izskan medijos un kas nāk ar kriminālu nokrāsu, ir atsevišķi gadījumi. Skolotājs, strādājot lielās slodzes, ir noguris, kļūst mazāk vērīgs, viņš nepamana skolēnu agrīnas problēmas. Viņš ir kā noguris autovadītājs, viņš ir bīstams. Viņam nav spēka, jo jārisina vēl tā, tā un cita problēma.