Rakstnieci Svīri aizskārusi Āboltiņas rīcība, liekot Latgales deputātiem zvērestu teikt latviešu valodā  (2)

Šonedēļ notikušajā Apvienoto pasaules latviešu zinātnieku III kongresā un Letonikas IV kongresā "Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte" diskusiju klubā "Nacionālā identitāte kā mūsu dzīves pievienotā vērtība" Svīre teica, ka viņa paskatījusies Satversmi un neatradusi prasību, ka zvērests būtu jānodod valsts valodā. Savukārt citā pantā teikts, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Ja latgaliešu valoda arī ir latviešu valoda, tad Latgales deputātiem vajadzēja atļaut zvērēt latgaliski.

"Ja nu latgaliešu valoda ir svešvaloda, tad, lūdzu, atvainojiet, es dziļi kļūdos. Kāpēc mani aizskāra tas, ka deputātiem neļāva runāt latgaliešu valodā? Manuprāt, latgalieši tā gribēja demonstrēt savu identitāti un apliecināt savu latgalieša pašcieņu, kas viņiem ir ļoti spēcīgi izteikta, varbūt pat spēcīgāk nekā, piemēram, kurzemniekiem. Tas, ka viņiem to neļāva darīt, ir nožēlojami," uzsvēra Svīre.

Rakstniece uzskata, ka nevajadzētu liegt Saeimā runāt arī citos latviešu valodas dialektos. "Ja reiz latviešu valoda vēl ir tik bagāta, tad kādēļ nīdēt šos dialektus," vaicāja rakstniece.

Svīre diskusijā teica, ka kādreiz katram latvietim bija pa vienai tautasdziesmai, bet tagad jau latviešu skaits ir tā samazinājies, ka katram sanāks pa divām tautasdziesmām.

"Bet vai katrs latvietis zina divas tautasdziesmas? Es vēlētos, lai tomēr mūsu bērni zinātu vismaz divas tautasdziesmas. Mans skatiens vēršas uz skolu, jo no ģimenes mēs to nevaram vairs sagaidīt, redzot, kā viss veidojas. Skolā pārāk maz māca tautasdziesmas. Es saprotu, ka mācīt tautasdziesmas ir tas pats, kas mācīt svešvalodu, jo tur ir daudz senu vārdu, kurus viņi nezina un nesaprot, bet tie viņiem ir jāskaidro un jāzina. Prasībām vajadzētu būt daudz stingrākām. Tagad skolā māca, kur un ko atrast, tas ir labi, bet vajadzētu, lai arī savā galvā viņi varētu atrast daudz vairāk. Dzejoļu mācīšanās no galvas ne tikai trenē atmiņu, bet arī bagātina valodu ar tādiem vārdiem, ko ikdienā nelieto," aicināja Svīre.

Rakstniece uzskata, ka ir pamats uztraukties par latviešu valodu, jo zūd veseli valodas slāņi. Kā piemēru viņa minēja zemkopību, kāda tā bijusi pirms 100 gadiem un vēl senāk. "Ja tagad jaunākās paaudzes cilvēkiem pajautā, ar ko atšķiras slaucene no pārslaucenes, viņi nevarēs paskaidrot. Piemēram, šogad pirms Lieldienām Latvijas radio žurnālists aizrautīgi stāstīja, ka nākamgad Ķekavas vistas perēs arī baltas olas. Tas liecina, ka viņam nav izpratnes, ar ko atšķiras vārdi "dēt" un "perēt". Es uzskatu, ka tas ir traģiski, ka valodā zūd veseli slāņi un vietā nāk jauni," teica rakstniece.

Viņa meta akmentiņu arī valodnieku dārziņā. Ja savulaik valodnieki aizrādīja, ja tika lietoti vārdi "krāga", "ķēķis", tagad valodnieki paši nāk ar "komunicēšanu", "advancēšanu". "Neviens vairs nesatiekas, nesarunājas, nesaprotas, nemeklē kopīgu valodu, bet tikai komunicē," aizrādīja Svīre.

Rakstniece rosināja, izvirzot cilvēkus Valsts augstākajiem amatiem, sarīkot viņiem nelielu eksāmenu, lai pārbaudītu, kā viņi runā. "Nevajadzētu augstiem valsts amatiem izvēlēties cilvēkus, kuri nezina, kādos gadījumos palīgteikumos ir jālieto "kad" un kādos - "ka"," ieteica rakstniece.

Runājot par latviešu identitāti, pirmajā vietā, rakstniece liek valodu.

"Tikmēr, kamēr kaut kur pasaulē cilvēki runās latviešu valodā, tikmēr tur dzīvos latvieši. Kad vairs latviešu valodā nerunā, var viņus skaitīt par latviešiem, bet domāju, ka latvieši viņi vairs nav. 2003.gadā man gadījās būt Brazīlijā. Dienvidbrazīlijā ir izceļotāji no visām Eiropas valstīm, kuri sevi uzskata par brazīlieši un lepojas ar to. Katrā ģimenē ir dažādu tautību sajaukums, tādēļ viņi saka, ka ir brazīlieši no latviešiem, brazīlieši no vāciešiem, bet viņi latviski runā ļoti maz un saukt viņus par latviešiem nez vai var," atzina rakstniece.

Svīre domā, ka latviešu valodu nevajadzētu mērīt pēc runātāju skaita, bet gan - sinonīmu vārdnīcas biezuma. Šajā ziņā latviešu valodā ir vienā no pirmajām vietām pasaulē, jo latviešiem ir ļoti daudz sinonīmu. Īsts latvietis zinās katra vārda niansi, bet svešiniekam tas var likties mazsvarīgi. "Lai arī Latvijas teritorija ir neliela, mēs savā identitātē esam ļoti dažādi - latgalieši atšķiras no kurzemniekiem, zemgalieši - no vidzemniekiem un Ziemeļvidzemes stūrī dzīvojošie malēnieši, no kuriem nāku es, arī atšķiras," raksturoja Svīre.