Latvijā, nosakot nodokļu likmes, nav izpratnes par to lielumu. Tiek ignorēti ekonomikas pamatprincipi. Pa valsts pastāvēšanas 25 gadiem Latvijā nav izvērtēta kopējā nodevu un nodokļu likme darba ņēmējiem. Pasaulē nodokļu likmes tiek veidotas pamatojoties uz preču patēriņa un pakalpojuma cenu līmeni, Latvijā tās ir veidotas uz valsts sektorā nodarbināto materiālo nodrošināšanu.
Loģiski, ka pēc Pasaules bankas datiem, Latvijā ir viena no nekompetentākajam valsts pārvaldēm Eiropas Savienībā (ES). Arī pēc ASV žurnāla "US News and World Report" publicētā vērtējuma varas pārvaldes ziņā Latvija ir pēdējā – 80. vietā, apsteidzot Irānu, Alžīriju, Serbiju un Ukrainu. Valsts atbildīgos amatos salikti šoferu dēli un meitas, kuru veidotie ekonomiskie atzinumi ir atzīti par pareizajiem un augstskolu akadēmiskās vides ekonomistu pētījumi vispār tiek ignorēti.
Pašreiz pastāv postpadomju sarežģītā un neefektīvā nodokļu sistēma, kur darba algām (IIN) piemērojas regresīvās jeb plakanās nodokļu likmes. Lielo algu saņēmēju (solidaritātes nodokļa maksātāji) maksā Iedzīvotāju Ienākuma nodokļos divas reizes mazāk nekā vidēji ES valstīs, un mazo un vidējo algu saņēmēji maksā darba algas nodokļos četras reizes vairāk nekā Lielbritānijā vai Īrijā, trīs reizes vairāk nekā Vācijā un Dānijā.
Pamatā nodokļi tiek noteikti ar konkrētu mērķi, sniedzot pretī kādu valsts vai pašvaldības pakalpojumu iedzīvotājiem. Latvijas gadījumā veidotā nodokļu politika nav tendēta uz noteiktu mērķi un ir absurda. Piemēram, ar ceļiem saistītiem visiem nodokļiem valsts iekasē ap 600 miljoniem eiro gadā un autoceļiem vien atvēl 196 miljonus eiro, bet ceļi ir valsts ekonomiskās nodrošināšanas artērijas. Valdība nosaka budžeta veidošanas pamatprincipus, kuru izdevumu tēmē nav paredzēta nauda veselības aprūpei, autoceļiem un izglītībai.
Finanšu ministrija (FM) pašreiz ir prezentējusi jaunās nodokļu politikas pamatnostādnes. Valdības piedāvājumā parādījās maznozīmīgas, bet tomēr progresivitātes pazīmes. Praktiski visās pasaules valstīs darbojas progresīvā nodokļu sistēma, kura arī novērš nevienlīdzību ienākumu pārdalē - sociāli taisnīga sistēma, kur trūcīgie maksā mazāk, bet bagātie vairāk. Plakanās jeb regresīvās nodokļu likmes pastāv vien dažās postpadomju nabadzīgajās valstīs, tai skaitā arī Latvijā. Pašreiz ir izplatīts mīts, ka ieviešot progresīvo nodokli, vajadzēs maksāt daudz lielākus nodokļus. Ieviešot šīs nodokļu likmes kā Vācijā vai Dānijā, tad 80% darba ņēmējiem būtiski samazinātos nodokļu slogs. Kā darbojas progresīvā nodokļu sistēma un kādas sociālekonomiskās funkcijas tā veic, valstī pārzina neliels skaits ekonomistu, kuri pārsvarā nāk no augstskolu akadēmiskās vides un FM šajā jomā speciālistu vienkārši nav.
No valdības piedāvātām nodokļu reformām ir atbalstāma iecere noteikt uzņēmumu ienākuma nodoklim (UIN) nulles likmi reinvestētajai peļņai. Pašreiz ir nepieņemama piemērotā likuma norma par (UIN) , ja nodokļu maksātājam iepriekšējā pārskata gadā ir bijusi peļņa, tad nākamajā pārskata gadā ir pienākums maksāt nodokļa avansa maksājumus piemērotā nodokļa apmērā. Faktiski uzņēmumi tiek finansiāli sodīti, ja ir uzrādījuši peļņu, un faktiskā finansiālā nodokļa likme uzņēmumiem pārskata periodā sastāda 30%, kura degradē uzņēmējvides attīstību. Pašreiz esošā sarežģītā (UIN) aprēķināšanas sistēma Latvijā ir daudz izdevīgāka uzņēmumiem nekā Igaunijā, jo caur dažādam atlaižu formām uzņēmumi ir tiesīgi samazināt UIN nodokli pat par 85 procentiem. Tā (UIN) atvieglojumi 2013.gadā bija 374,8 miljoni eiro, kas ir 103,4% no kopējiem (UIN) ieņēmumiem (pat par 12,3 miljoniem eiro pārsniedzot faktiski iekasētos UIN ieņēmumus) un 1,6% no IKP.
Solidaritātes nodokli piemēro aptuveni 4,7 tūkstošiem nodarbinātajiem, kuru atalgojums pārsniedz valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) "griestus" (2015. gadā tie bija virs 48 600 eiro). Maksājot solidaritātes nodokli, lielo algu saņēmējiem kopējais darba algas nodokļu slogs % ir vienāds ar minimālas algas saņēmējiem. Un šo nodokli pamatā maksā ierēdņi, valsts uzņēmumu vadītāji un banku darbinieki. Šobrīd valdība piedāvā lielo algu saņēmējiem samazināt nodokļu slogu, atceļot solidaritātes nodokļi. Eiropas valstīs lielo algu saņēmējiem arī ir noteiktas mazākas sociālās apdrošināšanas iemaksas, toties tiem piemērojas lielāks Iedzīvotāju ienākuma nodoklis - Vācijā 45%, Zviedrijā 59%, Francijā 40%.
Viena no nodarbinātības problēmām ir noteiktā valsts minimālā alga, kurai piemērojas lielākie nodokļi pasaulē. Minimālās algas regulārās paaugstināšanas pamatmērķis ir palielināt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. Tā 2017. gadā palielinot minimālo algu par 10 eiro, valsts budžets saņems par 9 eiro vairāk un strādājošais saņems "uz rokas" vien par 3 eiro vairāk. Lai saņemtu "uz rokas" noteikto minimālo atalgojumu 275 eiro, nodokļos ir jāsamaksā 195 eiro, Lielbritānijā samaksājot darba algas nodokļos 200 eiro, strādājošais uz rokas saņem pāri 1000 eiro.
Vairākumā pasaules valstu minimālā alga kā tāda nav noteikta, piemēram, Zviedrijā strādājošo vidējo atalgojumu nosaka nevis valdība, bet uzņēmējdarbības nozaru asociācijas pa attiecīgiem reģioniem. Minimālās algas lielums ir problēma nodarbinātībai valsts reģionos. Darbiniekiem, saņemot minimālo darba algu, netiek nodrošināts minimālais iztikas līmenis. Tādēļ darbiniekiem nav motivācijas strādāt. Un tieši otrādi, darba devējiem ir problēmas ar minimālas algas izmaksu nodrošināšanu 470 eiro apmērā, jo šo summu darbinieks bieži vien vienkārši nenopelna. FM piedāvā ar 2018. gadu palielināt minimālo algu līdz 430 eiro, kur darbinieks uz rokas saņemtu 367 eiro un kopējās minimālās algas izmaksas sastādītu 532 eiro. Mazajiem uzņēmumiem ar desmit darbiniekiem gadā darba algas palielinājums izmaksās ap 7,5 tūkstošiem eiro.
Tāpat valdība ir piedāvājusi samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi no 23% uz 20% ieņēmumiem līdz 45 000 eiro gadā un atstāt esošo nodokļa likmi 23% ieņēmumiem virs 45 000 eiro. Ienākumiem virs 1350 eiro nepiemērot neapliekamo minimumu, bet ieņēmumiem zem 1350 eiro palielināt neapliekamo minimumu līdz 300 eiro. Eiropas valstīs, lai nodrošinātu cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni, ir noteikts preču un pakalpojumu patēriņa groza summa, ko neapliek ar nodokļiem. To veido nepaliekamā minimuma apmērs un mazāka iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Ja ir maza (IIN) likme, tad arī mazs neapliekamais minimums. Un otrādi - ja ir liela (IIN) likme tad arī neapliekamais minimums ir liels. Pamatojoties uz preču patēriņa un pakalpojuma cenu līmeni valstī, salīdzinot ar ES valstu praksi, pie 20% lielas (IIN) likmes neapliekamajam minimumam jābūt aptuveni 1000 eiro.
FM piedāvātais nodokļu reformu plāns ir kārtējā darbības imitācija, kā rezultātā palielināsies iedzīvotāju nevienlīdzība ienākumu pārdalē, realitātē tiks samazināti nodokļi bagātajiem un vairāk iekasēs no mazajiem un nabadzīgajiem. Minimālas algas palielināšanas rezultātā reģionos tiks likvidēti ap 20 000 mazo un vidējo uzņēmumu, bez darba paliks ap 80 000 cilvēku. Minimālās algas lieluma noteikšana ir labs ekonomiskais līdzeklis, lai likvidētu uzņēmējdarbību reģionos un atbrīvotu valsts teritoriju no iedzīvotājiem!
Kardināla reforma nodokļu samazinājuma virzienā nav iespējama bez strukturālajām reformām sabiedriskajā sektorā. Ir izveidojusies bīstama situācija, kuru steigšus jāmaina. Sabiedriskajā sektorā nodarbināto ir divas reizes vairāk nekā vidēji ES attiecība pret valsts iedzīvotāju skaitu un 4.4 reizes vairāk attiecībā pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. To uzturēšanai budžets papildus iztērē ap 1,7 miljardiem eiro gadā. Tiešo nodokļu maksātāju valstī ir 530 000, no tiem 170 000 saņem minimālo algu vai mazāk. Faktiski visas valsts funkcijas, valsts sektorā 280 000 nodarbinātos, pensiju izmaksas 575 000 pensionāriem nodrošina vien 360 000 nodokļu maksātāji. Valsts ekonomiskā agonija turpina attīstīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
