Viņš omulīgi sēdēja kāda nepazīstama krūmauga zaļo puduru aizsegā. Galvā ņirbēja domas, virknējās asociācijas, salīdzinājumi.
No malas viņš droši vien izskatījās pēc parasta dīkdieņa, taču uzmanīgs vērotājs pēc viņa roku mehāniskajām, nekontrolētajām kustībām noprastu, ka sēdētājs dziļi iegrimis sevī. Četrdesmit minūtes aizskrēja kā viens mirklis. Beidzot Eduards sajuta pār muguru pārskrejam aukstas tirpas. Tos nozīmēja, ka uz veiksmīgu atrisinājumu vairs nebūs ilgi jāgaida. Nu tikai jāļauj “cepeškrāsnij” — tā viņš dēvēja savu zemapziņu — novest darbības plānu līdz vajadzīgajai kondīcijai un ievirzīt to apziņā. Tagad varēja mierīgi doties mājup.
Eduards jau sen bija pamanījis, ka totālas pašiedziļināšanās stāvoklī viņam garām nepaslīd neviens uzglūnošs skatiens. Lūk, arī šoreiz, neapzināti paskatījies atpakaļ, viņš ieraudzīja krūmos pazibam divas pelēkbrūnas ēnas. Ļaudamies sestajam prātam, Eduards apmeta parkā vairākus lokus, ik reizi pagriezienos cenzdamies pamest skatienu atpakaļ. Jā, ēnas sekoja pa pēdām!
Steidzīgā solī viņš devās no klusā parka projām, baiļodamies, ka ļāvies uzbudinātās iztēles varai. Apgaismotajās, uzmācīgajā reklāmā slīkstošajās ielās, cilvēku burzmā viņš uzreiz jutās daudz mierīgāks. Viņš nogāja vairākus kvartālus pašpārliecināta cilvēka gaitā, taču, pie avīžu kioska pēkšņi paskatījies atpakaļ, ieraudzīja nelielu krēmkrāsas automašīnu, kas lēni brauca gar trotuāru. Eduards veikli iešmauca kādā caurstaigājamā vārtu ejā. Noskrējis vairākus desmitus metru, viņš izskrēja uz ielas un ar acu kaktiņu momentā konstatēja, ka no šķērsielas izbrauc krēmkrāsas auto. Nu vairs nebija nekādu šaubu: viņu cītīgi izseko! Dažu kvartālu attālumā bija universālveikals ar vairākām izejām un ieejām. Lēmums nāca spontāni: viņam jāiejūk pircēju pūlī. Eduards arī apjēdza, ka nedrīkst sekotājiem likt saprast, ka viņš tos pamanījis.
Soļodams universālveikala virzienā, Eduards centās mierīgi apsvērt situāciju. Kas varēja viņu izsekot? Kālab? Neko nelikumīgu viņš nebija izdarījis, nekad nebija saistījies ar mafiju. Notiekošā absurdums biedēja visvairāk. No jauna viņš krita panikā, universālveikalā sāka nervozi skraidīt no vienas nodaļas otrā, cenzdamies sazīmēt izsekotājus. Šajā vakara stundā zāle bija pustukša, labi pārskatāma, taču neko aizdomīgu Eduards nemanīja. Nedaudz nomierinājies, viņš pa sāneju izslīdēja ārā un ar baudu ievilka dūmu. Jau pēc dažām minūtēm Eduards ar rūgtumu atskārta, ka aizmukt nav izdevies. Viņš jutās tik satriekts, ka vairs nespēja spriest loģiski. Pats galvenais bija — atrauties no sekotājiem, lai tas maksātu ko maksādams! Prātā nāca dažādi rīcības plāni, cits par citu fantastiskāki. Vispirms viņš nolēma paslēpties sieviešu tualetē. Protams, sacelsies troksnis, sāksies skandāls, viņu savāks policisti, paturēs nodaļā, bet pēc tam... Pie izejas viņš atkal ieraudzīs savu “asti”. Nu jau viņam šķita, ka sekotāji pie pirmās izdevības bez garām runām nogalinās viņu. Tad viņš nolēma doties Centrālās stacijas virzienā. Nodoms bija šāds: paslepšus izpētīt vilcienu sarakstu, iziet uz perona un pēdējā brīdī ielēkt ātrvilcienā, lai tūlīt pat atkal izlēktu. Ja tas izdosies, viņš būs glābts, ja neizdosies, izsekotāji nopratīs, ka viņš “asti” ir pamanījis, un tūlīt ķersies viņam klāt. Viņš neuzdrošinājās riskēt. Laikam Eduarda apziņā bija ieslēgušies kādi papildu mehānismi, jo pats sev par pārsteigumu viņš pēkšņi ielēca aizejošā trolejbusā. Paņēmis biļeti, viņš uzmeta vērīgu skatienu pasažieriem. Neviens no septiņiem braucējiem pēc pēdu dzinējiem neizskatījās. Atviegloti uzelpojis, Eduards pagriezās ar seju pret aizmugurējo logu, un viņa skatienu tūlīt piesaistīja gaišzils “Audi”, kas ar grūtībām veica trolejbusam sinhronus pagriezienus, reizē ar to piebremzējot pieturās.
Svelošo baiļu paralizēts, vairs neuzdrošinādamies atskatīties, Eduards aizbrauca līdz galam un metās pie telefona. Vairāk par visu pašlaik viņam bija vajadzīgs gudrs padoms. Vienīgais cilvēks, kam tas būtu pa kaulam, bija Roberts. Šis kalsnējais, rudu rugāju apaudzis īpatnis, kas pelnījās, publicēdams periodiskajos izdevumos savus komentārus, Eduarda acīs simbolizēja tīro intelektu un lieliskās analītiskās spējas.
— Robi, paklau! — izdzirdējis klausulē drauga mierīgo baritonu, viņš tūlīt ķērās pie lietas. — Man “uzsēdušies uz astes”!
— Esi pilnīgi pārliecināts? — mierīgi noprasīja Roberts, un viņa lietišķais tonis Eduardu mazliet nomierināja.
— Simtprocentīgi! — viņš apstiprināja, šķielēdams uz ielas malā novietoto “Audi”.
— Kad tas sākās? — Roberts atkal jautāja pēc īsas pauzes. Paldies Dievam, viņš nedomāja tērēt laiku tukšai izprašņāšanai un šaubām.
— Pirms divām stundām, kad iedegās laternas.
— Kur tu atradies?
— Parkā, — lakoniski ziņoja Eduards.
— Kādu “kantēji”?
— Ko tu! Biju nodevies pašanalīzei.
— Biji viens? — noprecizēja Roberts.
— Kā pirksts! — Eduards apliecināja. — Arī uz pretējā soliņa neviena nebija.
— Tātad tu, iegrimis dziļās domās, rātni sēdēji parkā uz soliņa, bet, kad devies prom, pamanīji “asti”?
— Tieši tā! — Eduards apliecināja.
— Ja tu biji “iegājis sevī”, — Roberts lēnām ierunājās, — tu, protams, kaut ko virpināji pirkstos — šo tavu vājību es sen pazīstu. Vai tā bija? Pamēģini atcerēties.
— Nu... Es, šķiet, knibinājos ap kādu soliņa skrūvi. Skrūve, starp citu, viegli gāja no ligzdas ārā, lai gan izskatījās pagalam sarūsējusi un veca.
— Kur tu noliki skrūvi?
— Man šķiet, aizmetu.
— Vai esi drošs par to?
— Pag, pag... Tā ir manā kabatā!
— Par to es nešaubījos. Tu allaž paķer kaut ko arī no mana galda.
Aplūko skrūvi uzmanīgāk.
Eduards izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un, izlikdamies, ka šķirsta to, pētīja no parka līdzpaņemto lietiņu.
— Tā ir atskrūvējama! — viņš izbrīnījies ierunājās.
— Kas? — sausi pārjautāja Roberts.
— Skrūves galviņa. Iekšā paslēpta neliela kasete.
— Velns parāvis, esi dimbā! Acīmredzot tavās rokās nejauši nonācis konteiners ar informāciju. Tagad tevi uzmana vai nu Latvijas drošības dienesta vīri, vai arī tie, kam konteiners domāts.
Otrajā gadījumā situācija jāvērtē kā ļoti bīstama. Ed, tev jāpamūk!
— Bet kā? — Eduards novaidējās.
— Taviem izsekotājiem — gan vieniem, gan otriem — konteiners ar informāciju ir daudz svarīgāks par kaut kādu tur štrunta “sakarnieku”, — Roberts bilda. — Iegrūd to viņu acu priekšā kādam stulbenim un laidies prom, vēlams, caur parku, lai viņi nevarētu izmantot mašīnu. Sliktākajā gadījumā no diviem izsekotājiem paliks tikai viens. Parkā ir tumšs, un tu esi lieliskā sportiskā formā. Pēc tam paslēpies kādā kāpņu telpā un pāris stundiņu mierīgi nogaidi. Tad taksītī iekšā un — aidā, uz mājām!
— Rob, es tev piezvanīšu vēlāk! — Eduards iebrēcās un tik tikko paspēja ielēkt aizbraucošā trolejbusā. Tagad, kad tika piedāvāts situācijas racionāls izskaidrojums un ierosināts konkrēts darbības plāns, viņš jutās saspringts kā uzvilkta atspere. Viesnīcai, ko agrāk sauca par “Latviju”, viņš tuvojās pavisam mierīgi, neatskatīdamies, pārliecībā, ka “viņi” vēro katru viņa kustību. Iedams garām ielas malā novietotajam mersedesam, kurā nesteidzīgi sarunājās divi vīrieši, iespējams, ārzemnieki, Eduards ātri iegrūda roku kabatā un iemeta nelaimīgo skrūvi pa auto sānlogu tieši klēpī vienam no viņiem. Pēc tam strauji apsviedās un, lavierēdams starp mašīnām, metās uz parka pusi.
Sakumā aizmugurē bija dzirdami vajātāju soļi, bet drīz vien tie apklusa. Eduards paskrēja garām viesnīcai “Rīdzene”, ieskrēja otrā parkā, šķērsoja Aspazijas bulvāri un, pārliecinājies, ka viņam neviens neseko, paslēpās kāda Vecrīgas namiņa kāpņu telpā. Pagāja pusstunda, aizritēja stunda. Viss bija mierīgi. Eduards piesardzīgi aizlavījās līdz tuvākajam telefonam un atkal uzgrieza Roberta numuru.
— Rob, laikam esmu izmucis! — viņš priecīgs pavēstīja. — Paldies! Drāzīšu uz taksi pie Opernama!
Roberts kaut ko norūca klausulē, taču Eduards nepievērsa tam uzmanību — viņa draugs vienmēr bija izcēlies ar atskabargainu raksturu.
Uz taksometru pieturu Eduards gāja piesardzīgi, jo jebkurā brīdī viņam varēja rasties nepieciešamība iešmaukt kāda vārtrūmē. Pēc tam viņš ilgi vēroja mašīnas un garāmgājējus. Nekā aizdomīga nemanīja. Viņš ātri šķērsoja ielu un atvēra auto aizmugurējās durvis. Tanī pat mirklī viņa rokas tika saslēgtas dzelžos un viņu burtiski nometa uz sēdekļa. Viss bija norisinājies tik ātri, ka bailes viņš sāka izjust tikai tad, kad jau sēdēja cieši iespiests starp diviem būdīgiem vīriem. Viens no viņiem izmeta:
— Uz pārvaldi!
Un taksometrs līgani uzņēma gaitu.
Satikties un mierīgi parunāt draugiem izdevās tikai pēc divdesmit dienām. Eduards nekādi nespēja attapties pēc vieninieku kameras, nogurdinošās pratināšanas un pretīgās sajūtas, kad tevi kā uz muguras apveltu bezpalīdzīgu kukaini pamatīgi pēta zem palielināmā stikla.
— Kā, velns parāvis, viņiem izdevās mani izskaitļot? — Eduards uzreiz jautāja.
— Redzi, mēs visu izplānojām pareizi, — Roberts atsaucās. — Tev tiešām izdevās aizmukt. Taču kad tu man zvanīji, viņi droši vien sazīmēja manu telefona numuru. Pēc desmit minūtēm viņi jau zvanīja pie durvīm! Atstāja slēpni. Protams, manus paskaidrojumus viņi neņēma galvā. Vispār bija uzcēlusies briesmīga panika. Šķiet, viņi bija iedomājušies, ka uztaustījuši veselu spiegu pūzni. Turklāt tu tik spoži apvedi viņus ap stūri... Pēc pusotras stundas tu piezvanīji vēlreiz un pats norādīji, kur tevi gaidīt. Mans vienīgais mierinājums bija tas, ka izsekotāji tomēr bija no valsts struktūras. Varam lepoties — ne jau katram dzīvē lemts kaut brīdi pabūt īsta spiega ādā!
— Tas gan tiesa, — Eduards piekrita. — Tomēr esmu nolēmis pamazām atradināties no sava ieraduma neapzināti virpināt pirkstos dažādus priekšmetus. Citādi — ej nu sazini, ar ko tas beigsies nākamreiz...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
