Mani vārdi lavīnās. Kā laiks, kas plūst tevī un cauri, un apkārt, bet paliek vienaldzīgs, jo tik apnicīgs. Nemierīgas upes, kas visas plūst uz jūru. Satraukums. Un jūra, kas galu galā neko nenozīmē. Izrādās – tā vien milzīgs ūdens lauks. Jūra, kurā nolūkoties, kad vakarā dziest saule. Kuras viļņi atblāzmo Tavus vaibstus. Cenšas uzzīmēt ainas, kam vairs nav nozīmes.

Viss aizplūst uz nenozīmību. Uz nebūtību. Bet tā bija būtība reiz.

Aizmirsti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit