Tagad šī burvīgā valsts uzvarējusi cīņu ar nabadzību un kļuvusi par nabagu Meku, kurp pārticību diedelēt dodas tie, kuriem dzimtenē neizdevās. Katrs stāsts ir savādāks – tos vieno vien fakts, ka viņi visi vīlušies valstī, kas nav pietiekami apčubinājusi savus pilsoņus, kuri savādāk nemāk – viņus vajag apčubināt. Tagad šos veselīgos, darba spējīgos LR pilsoņu apčubina cita valsts. Viņi jau nebrauc slinkot vai cerībā, ka tur varēs bebesmannu pa tiešo no bebesu bļodas ar milzu karoti strēbt. Nē, viņi brauc strādāt un labi nopelnīt. Tāda tīri cilvēciska vēlme.
70 gadus uz Latviju brauca cilvēki, kuriem šeit bija labāk, nekā viņu dzimtenē. Nešaubos, ka neviens vien jaunizceptais īrs, ir metis ar akmeni tiem, ko šeit dēvē par okupantiem. Tagad "okupants" ir viņš pats. Īrijā viņu nemīl, viņš tajā valstī ir ieradies pretēji tās tautas gribai, viņš dempingo algu un nospļaujas par darba likumdošanu. Viņš patīk darba devējam, bet derdzās kaimiņu ciema iedzīvotājiem. Kaimiņu ciema iedzīvotājs, starp citu, nekur nebija aizbraucis, kad viņa valstij bija grūti, viņš piedalījās tās celšanā. Tagad viņš var lepoties – valsts ir pārtikusi un viņa bērni tajā dzīvo paēduši. Viņš ar savu darbu to ir panācis.
Žurkas pirmās mēdz laisties no grimstoša kuģa, kā pēdējie to pamet komanda. Dažreiz kuģis nenogrimst, tas tikai atbrīvojas no žurkām. Bez žurkām uz kuģa dzīve sķiet daudz jaukāka.
Saprotams, ka tad, kad šeit būs labāk, nekā Īrijā (zinu, ka tā būs) neviens vien tūkstotis zemeņu lasītāju sajutīs pienākumu pret dzimteni, par ielasīto naudiņu nopirks šeit smuku mājiņu, lai nodzīvotu mūžu laimīgi un vecumdienās stāstītu rudmataniem mazbērniem, ka dzimtenes mīlestība nozīmē dot, nevis prasīt, nebēgt, bet cīnīties, būt komandai, nevis žurkām...
Mazbērni piekrītoši mās ar galvu, bet vakarā dosies izplēsties ar kaimiņu ciema bērneļiem. Tajā ciemā dzīvos dažādu valstu pilsoņi, kuri atbraukuši piepelnīties uz vietējo gateri, jo dzimtene viņus pietiekami neapčubina... Dzimtene ir tur, kur labi.
Manī nav nosodījuma. Ikkatrs ir tiesīgs pieņemt tādus lēmumus, ko uzskata par labiem un pareiziem esam. Domāju, ka to, kas aizbrauca vidū, ir daudz tādu, kam patiešām nebija izvēles, atbalstu tos, kas aizbrauc un pēc gada atgriežas, lai strādātu šeit gudrāks un ne nabags. Bet tu, Īrijas latvieti, kas Interneta forumos raksta – sakārtojiet, tad es atgriezīšos, - nebrauc, lūdzu, atpakaļ. Brauc uz zaļā poda...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
