Nepieradinātais
Kārlis Padegs

Latviešu mākslas autsaidera - Kārļa Padega - īsais, bet spožais mūžs, spilgtākie darbi un atstātais nospiedums laikabiedru atmiņās.

LEKTORS

Dr. art. Jānis Kalnačs
Mākslas vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas profesors

AUTSAIDERS KĀRLIS PADEGS (lekcijas kopsavilkums)

Stāstījumu par Kārli Padegu sākšu ar viņa teikto par vienu no trim zīmējumu cikliem – „Grāmatu nabagiem”, kas bija izstādīts leģendārajā, kopā ar gleznotāju Valdi Kalnrozi sarīkotajā izstādē zem Vērmaņdārza liepām 1934. gada pavasarī. Vietā, kur nu jau divus gadu desmitus stāv Andra Vārpas veidotais piemineklis Kārlim Padegam. „Kā jums patīk nosaukums „Grāmata nabagiem”? Tā maksās dārgi un nebūs pērkama. Bet tā būs spļāviens sejā tā sauktai labākai sabiedrībai. Tiem, kas sevi uzskata par nevainojamiem džentlmeņiem. Par tikumīgām lēdijām. Tiem, kuri dzīves īstenību nepazīst.
Šie džentlmeņi ņems manu grāmatu rokā, tīksmīgi drebot, viņi tā piesātinājušies glītuma un dzīves glumuma, tik daudz dzirdējuši skaistus vārdus par zilām debesīm, par cēlo mīlu. Mana grāmata būs atsvaidzinājums viņu dvēselēm. Tas būs pārmetums, pātagas cirtiens viņu pūderētās sejās, jo – viņiem īstu jūtu nav.
Šī grāmata ir viena ironija. Vispirms jau pārsteigums būs autoru ģīmetnes. Frakās ar cilindriem. Un kaut kur no malas rēgojas kaila kāja. Jo mēs – es un tas, kas raksta pantus, – īstenībā esam tādi paši baskāji. Jo arī kabatā bieži tikpat tukšs kā sirds un dvēsele.” (1934) Šajos vārdos jaušams izaicinājums, līdzīgs kā Čaka pirmajos dzejoļu krājumos. 
„Grāmata nabagiem” nav izdota, bet tai līdzīgi lielpilsētas, ne tikai Rīgas, dzīves motīvi redzami arī vairākos Kārļa Padega 1930. gadu sākuma darbos („Kroga skats”, „Uzdzīves skats”).
Vienīgais pilnībā saglabājies Kārļa Padega zīmējumu cikls ir 12 pirmskara Latvijā ārkārtīgi populārā norvēģu rakstnieks Knuta Hamsuna varoņu portreti – ar izmisušo, izbadējušos romāna „Bads” galveno varoni –, kas pirmoreiz tika izstādīti tikai teju 60 gadus pēc to radīšanas.
Nepilnīgi līdz mūsdienām nonācis arī viens no Kārļa Padega pazīstamajiem veikumiem – Latvijas kultūras kanonā iekļautie „Sarkanie smiekli”, ko viņš pats dēvēja par „kara ciklu” (cikla titulzīmējums „Pēdējā mirklī neaizmirsti savu māti!”, „Nezināmā kareivja kaps”, „Sveika, Eiropa!”). Tā nosaukums aizgūts no krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva stāsta, kas radies krievu-japāņu kara ietekmē un rāda karavīrus, pasauli, kas pamazām sajūk prātā. Kārlis Padegs ciklā, ko radīja 1930. gadu sākumā, vēl būdams Latvijas Mākslas akadēmijas students, tajā attēloja ne karavīru varonību, bet viņu fiziskās ciešanas, sakropļošanu, bezspēcību stiprākas varas priekšā („Sarkanie smiekli”, „Sveika, Eiropa!”, „Neej!”). „Sarkanie smiekli” iedarbības spēka ziņā līdzīgi pasaulē daudz pazīstamākam darbam – dažus gadus iepriekš (1924. g.) radītājam karu tiešāk iepazinušā vācieša Oto Diksa naturālistiskākajam, ekspresionistiskajam ofortu ciklam „Karš”, kuru Padegs nezināja. Latviešu mākslinieka zīmējumi, kaut detaļās tikpat nesaudzīgi, ir tēlaināki.
Šim ciklam radniecīga viņa pazīstamākā, paradoksālā glezna „Madonna ar ložmetēju”, joprojām satriecoša klasiskā sižeta parafrāze. Vērsties pret karu Padegs savos darbos turpināja arī 1930. gadu vidū, attēlojot kara upurus sava laika sabiedrībā („Mīļš sveiciens no 1918.gada. Džons Iperits”, „Jaunākais tango „Es zvaigznes, māt, tev klēpī bēršu!”, „Pēdējā māte”) un atgādinot par nākamā, vēl nežēlīgāka, kara iespējamību.
Padega nekautrīgais un vienlaikus trauslais dendija paštēls, kas intriģēja meitenes un lika vīpsnāt garāmgājējiem, spēles ar paša ķermeni, laikā un telpā, literāros tēlos, sastopams mulsinoši daudzos viņa darbos („Pašportrets”, „Five o’clock’s morgā”, „Mana atgriešanās”, „Es gribu mirt Parīzē”). Dendija tēls palika atmiņā meitenēm, viena no kurām Rita Červeņaka-Virkavs parūpējās par mākslinieka pieminekļa uzstādīšanu.
Padega vienīgais izvērstais teksts, ko var dēvēt arī par programmatisku, publicēts viņa publiskajam tēlam perfekti piestāvošā izdevumā – tenku jeb, kā tagad ierastāks apzīmēt, dzeltenajā presē – skandalozajās „Aizkulisēs” kā viltus/inscenēta diskusija ar Kurtu Fridrihsonu. Viņš tajā atbildēja pārmetumiem, ka viņa māksla sen novecojusi. „Tagad 1934. gads. Tas nozīmē, ka invalīds kā no muzeja izņemta trofeja pastaigājas pa bulvāri. Un tad nāk cilvēki, nenozīmīgi „es”, kuriem vēnās asins vietā odekolons. Un taisni tie rāda šo kroplo invalīdu, sašķaidītās krūtis un gāzes saēstās sejas. Taisni šis „outsideris”, kas sapņo par „Narcisu” un perverso madonnu, neaizmirst invalīdu. Rāda to blakus izsmalcinātam fashionable Dorianam Grejam, mīlētājam Donžuanam, rāda kādēļ? Asā kontrasta dēļ, lai saprastu arī tie vistrulākie, ka pasaulei pietiek ar 12 996 117 kritušiem un 5 669 000 invalīdiem, tie vēl nav miruši un jaunus mēs negribam.” Savam „alter ego” Dorianam Grejam mākslinieks pievērsās vairākkārt, īpaši rēgaina ir 1939. gada versija ar pēkšņi novecojušo dendiju gleznotajā portretā („Doriana Greja ģīmetne”). 
Dendija aizmetņi manāmi 1930. gada jaunekļa zīmējumā „Spānietis”, bet par izkoptu tēlu tas pārtapa, gatavojoties pirmajai izstādei dažus gadus vēlāk. 
Pašportretu sēriju noslēdz romantiskā diloņslimā „Sapņu zīmētāja nāve” un trauslais, ēteriskais „Sapņu zīmētājs” pēdējos darbos, pabeidzot rotaļas gan ar sevi, gan mākslu. Liekot atcerēties vārdus, ko viņš 19 gadu vecumā (1931. gada vasarā) rakstīja vēstulē studiju biedrenei Margaritai Kovaļevskai. „Tad rodas „indivīdi”, kuri kliedz: „Tas nav nekas jauns, viss jau bijis!””
„Vispār es nevaru vairs zīmēt, galva tik bezgali tukša. Un, ja tomēr rodas kāda doma, tad tā tik parasta, tik briesmīgi parasta, ka jākļūst vai ārprātīgam. Es vēl pagaidām ciešos ar sevi, bet, ja tas tā turpināsies, tad jau nav vērts nemaz dzīvot. 
Zini, mirt tomēr ir skaisti, jo tad acis uztver vēl pēdējo reizi visu to, kas redzēts jau tik sen, tikai daudz reižu krāšņāk. Pagājušo nakti gāja jautri. Mēģināju piemānīt sevi. Dzēru – gribēju iegūt jautrību.Un tomēr atkal vilšanās.” 
Padegs bija vienīgais modernists latviešu 20. gadsimta 30. gadu mākslā. Bet modernists ne tai ziņā, ka novēloti atdarināja tiešāk vai pastarpināti iepazītus avangarda virzienus, bet neslēptā personiskumā, laikmeta pretstatu izpratnē, paradoksālos tēlos, nepretendējot būt inovatīvs. 
„Zvirbuļi jūs esat, kas čiepst uz ceļmalu sētām un ķēza garāmgājējiem uz galvas, un skatās, vai citi redzējuši, cik jūs droši. Čiepst un knābā „izbirušus graudus un domā par jauniem laikiem”.” „(..) nav no svara, ko rada, bet gan kā.” „Tādēļ nebrīnēsimies, ja nav laika radīt ko jaunu, jo viss laiks paiet, ārdot veco, kas dievamžēl pārspēj jūs, un radot to pašu par jaunu, tikai sliktā redakcijā.”
Padega darbos jaušama tuvība pēckara popkultūrai, kino ietekme (kadrējums, gaismēnu kontrasti), tuvība amerikāņu pēckara filmām, ko vēlāk franču jaunie kinokritiķi nodēvēja par film noir. Ironija, ekspresija, lakonisms bija raksturīgas Padega darbu iezīmes jau agri: 16–18 gadu vecumā – skolas pēdējos gados – tapušajos zīmējumos („Golgāta”, „Orators”, „Smejaties, tak, kungi!” „Slepkavība”). Viens no skarbākajiem agrīnajiem darbiem – nelielais zīmējums „Svētais vakarēdiens” (1932) ar sagurušajiem un Jēzu Kristu pametušajiem mācekļiem. 
Sievietes ir būtiska Padega mākslas daļa. Piemēram, viņa studiju biedrenes Mākslas akadēmijā, kādreiz populārās bērnu grāmatu ilustratores Margaritas Kovaļevskas, kuras dienasgrāmatās saglabātas un vēlāk daļēji publicētas Padega vizuālā tēla pārmaiņas, izdarības jeb hepeningi, portrets („Meitene ar zelta lūpām”) ar absolūti neiespējamu, bet pilnīgi ticamu galvas pagriezienu, kas droši samērojams ar franču mākslinieka Anrī Matisa smalkākajiem zīmējumiem. Viņa sievietes ir eleganti izsmalcinātas, kā veiklajā ogles zīmējumā uz audekla („Madonna ar balto puķi”), vai mazliet nekautrīgi atkailinātas un vienlaikus nepieejami noslēpumainas – kā mākslinieka drauga fotogrāfa Heinriha Bauera sievas Sofijas („Zuzija”) portretā. 
Kādreiz Padegam pārmeta, ka viņa darbi ir pārāk erotiski, teju vai pornogrāfiski („Kabarē”, „Orģija”). Mūsdienās viņa, tāpat kā Sigismunda Vidberga, zīmējumos sen vairs nav nekā satraucoša, bet palikusi zīmējumu, roku darba elegance kā pretstats virtuālās realitātes paralēlajai pasaulei. 
Padega zīmējumiem, it īpaši 30. gadu otrajā pusē, raksturīgi eksotiski ceļojumi, kuros dodas viņa tradicionālais pāris – gaisīga meitene un lamzacīgs vīrietis. Zīmējumu „Ņem mani līdz uz Honolulu!” viens no mākslinieka pirmajiem izpratējiem un konsekventākajiem aizstāvjiem Jūlijs Madernieks atzina par vienu no viņa izteiksmīgākajiem pretstatu iemiesojumiem. Mūža pēdējos gados Padegs, kas nekad nebija bijis ārzemēs, pievērsās Austrumu, Ķīnas un Japānas, motīviem („Samurajs debesīs”). 
Padega īpatnība, kam droši vien noderēja arī agrīnie vingrinājumi dzejas radīšanā, ir nereti garie un mulsinošie, ar zīmējumiem it kā nesaderīgie darbu nosaukumi. Tos viņš pats raksturoja itin utilitāri. „Dzīvē tas nu vienreiz tā ir, ka ikdienišķām ainām mēs paejam garām, tās neievērojot. Ja nu es savām gleznām ar reāliem sižetiem liktu saturam atbilstošus parakstus, tad neviens tām nepiegrieztu vērību. Turpretī tagad, izlasot neparastu gleznu parakstu, katris cenšas noskaidrot, kāpēc tāds paraksts, kādēļ arī visai rūpīgi apskata gleznu.” (1934) Patiesībā ir mazliet sarežģītāk, kas skaidri manāms darbos, kas saglabājušies bez Padega dotajiem nosaukumiem. Nereti naivie nosaukumi bieži uzsver zīmējumos redzamā absurdumu un kontrastus („Skaistākā bildīte mana dēla ābecē” no „Grāmatas nabagiem”, „Kavalieris Čikāgas mētelī (Kādas meitenes sapnis)”).
Padegs neiederējās Ulmaņa laika nacionāli idealizētajā reālismā, bija radoši paguris, darināja estetizētus dāmu tēlus, bet radoši atdzima 1939. gadā, gatavojoties izstādei, kas tā arī netika sarīkota, pat uzreiz pēc viņa nāves ne – mākslinieks mūžībā aizgāja tikai 28 gadu vecumā 1940. gada aprīlī, dažus mēnešus pirms PSRS okupēja Latviju. Padega gandrīz pusgadsimtu ilgā piemirstība tikai nostiprināja viņa leģendu. 
Viņa asākie kritiķi, tostarp tādi vienaudži kā rakstnieks Anšlavs Eglītis vai mākslinieks Kurts Fridrihsons, vēlāk viņam savos rakstu darbos vai zīmējumos atvainojās par dzīves laikā izteiktajiem pārmetumiem. Kārlis Padegs atšķirībā no beļģu mākslinieka Felisjēna Ropsa, par kura vēlīnu sekotāju viņu nodēvēja mākslas vēsturē izglītotākais Anšlavs Eglītis un kas patiešām vairāk piederīgs 19. gadsimta nogales Parīzei, jau labu laiku izrādījies pavisam mūsdienīgs. 
Sava laika latviešu mākslas „outsaidera” (apzīmējums, ko Padegs ar lepnumu pieņēma) tēla radošā mantojuma pārspīlētā popularitāte, reizēm pamanot tikai dendija tēla glamūrīgumu, ir ne tikai mākslas vēstures, bet arī sociāla parādība, kas joprojām atbalsojas jaunos cilvēkos. 
Padega darbos neatrast uzspēlēta, arī mūsdienās veicināta optimisma. Par to viņš pats izteicās nelielā intervijā „Šausmu gleznotājs” 1936. gadā, gatavojoties savai vienīgajai pilnībā patstāvīgajai izstādei. „Man bieži ir bijuši jādzird pārmetumi – „Kāpēc Jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma?” Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga – un tas tad arī kādam ir jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, kad citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus, un lai taču man atļauj zīmēt to, ko es gribu. 
Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam stāstīt, lai nebojātu savu apetīti.” 
Kaut kas greizs, bet vienlaikus neikdienišķi vilinošs, kas jaušams daudzos Padega pretstatu pilnajos, tehniski daudzveidīgajos un niansētajos darbos, droši vien piesaista arī jauniešus, kas ne vienmēr jūtas omulīgi/piederīgi mūsdienu saspringtajai pasaulei. 
Zināmi, kaut ne visi saglabājušies, ap sešarpus simti Kārļa Padega darbu. Tostarp pavisam maz gleznu. Katru gadu, kopš 1997. gadā izveidots katalogs, to papildina iepriekš nezināmi darbi („Dulcinejas deja”). Daudzi viņa labākie darbi saglabājās un nonāca Latviešu nacionālās mākslas muzejā nejauši, pateicoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja zaglīgajam pirmajam pēckara direktoram, kuru notiesāja un kam konfiscēja mākslas darbus, tai skaitā vairākus desmitus Padega zīmējumu. 
Kārtējais Padega mākslas paradokss ir viņa darbu nepieejamība. Salīdzinoši nelielas bija to cenas viņa dzīves laikā, bet pārdesmit gadu laikā izaugušas apbrīnojami augstu, vienam otram to pārdevējam palīdzot nokārtot sadzīves problēmas. Trūkstošo dažreiz spēj aizstāt viņa sākotnējo sekotāju, it īpaši Hugo Bērziņa 20. gs. 90. gados, radītie viltojumi. 

MATERIĀLI

Oriģināls vai viltojums?

Vai vari noteikt, kuri darbi ir oriģināli un kuri – viltojumi?

Padegs un “Vāravs”

Vai Padegs tiešām bija Anšlava Eglīša stāsta “Vāravs” prototips?

Laikabiedru atmiņas

Kā mākslinieku atceras viņa studiju biedri, draugi un radinieki.

Karikatūrists “Svaros”

Laikā no 1930. līdz 1931. gadam Kārlis Padegs radīja ap 170 karikatūru satīras izdevumā “Svari”.