RĪGAS DOKUMENTĀLĀ KINO SKOLA

Fenomens, kas atstāja pēdas gan Latvijas, gan pasaules kino vēsturē. 

LEKTORE

Laima Žurgina, kinorežisore, scenāriste, producente

Rīgas dokumentālā kino skola (lekcijas konspekts)

Daudzviet pasaulē kino zinātnieki un teorētiķi, analizējot dokumentālā kino attīstību, lieto apzīmējumu ”Rīgas dokumentālā kino skola”. Šādi tiek dēvēts kino mākslas virziens, kas sācies Rīgas kinostudijā 20. gs. piecdesmito un sešdesmito gadu mijā ar vienas paaudzes jauno, profesionālu izglītību ieguvušo scenāristu, režisoru un operatoru filmām, kas krasi atšķīrās no līdz tam ierastā informatīvi propagandiskā dokumentālā kino. Tas balstījās uz zināšanām par žanra attīstības virsotnēm kino vēsturē un tam periodam raksturīgajām laikmetīgajām attīstības tendencēm. 

Brāļi Limjēri, Žans Rušs, Kriss Markērs Francijā, Valters Rutmans Vācijā, Roberts Flaerti Amerikā, Dziga Vertovs Padomju Savienībā, Joriss Īvens Nīderlandē atstāja netiešu iespaidu uz latviešu kino dokumentālistu jauno paaudzi. 

Tā bija domu biedru grupa, kas sev izvirzīja mērķi tuvināties dzīves patiesajai realitātei, vienlaicīgi meklējot šajā realitātē mākslinieciskos tēlus, metaforas, satura patiesīgumu, attēla gleznieciskumu, izmantojot asociatīvo montāžu. Pakāpeniski 60–70. gados šai grupai pievienojās arvien jauni papildspēki. Tie nāca no Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūta, Augstāko režisoru un scenāristu kursu absolventiem, jaunajiem žurnālistiem un citu mākslas žanru pārstāvjiem. 

Pirmās dokumentālās filmas, kas iezīmē jaunā virziena sākumu, ir “Baltie zvaniņi” (režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns, scenārists Hercs Franks, 1961), “Mana Rīga” (režisors Aloizs Brenčs, scenārists Viktors Lorencs, 1960), triloģija “Sākums”, “Celtne”, “Strādnieks” (režisors-operators Uldis Brauns, scenārists Armīns Lejiņš, 1961). 

Nedaudz vēlāk šiem pirmajiem Rīgas dokumentālā kino skolas aizsācējiem pievienojās žurnālists un režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis. Viņu agrīnā filma “Krasts” iezīmē Brauna vispārinošai un vērienīgai pasaules uztverei atšķirīgu domāšanu – uzmanību pret sadzīves detaļām, spēju saskatīt poēziju it kā vienkāršās sadzīves norisēs. Freimaņa un Selecka pilnmetrāžas filma “Gada reportāža” (1965) kļuva par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē, izpelnījās valstisku atzinību un kļuva par pirmo lielformāta dokumentālo kino darbu, kas nostiprināja žanra pozīcijas. 

Rīgas dokumentālistu jaudīgo spēku stiprināja kolēģi, kas pievienojās 60–70. gados, – režisori Imants Brils, Biruta Veldre, Laima Žurgina, Ansis Epners, Rūta Celma, Arnis Akmeņlauks, Jevgeņijs Paškēvičs, operatori Kalvis Zalcmanis, Jānis Mūrnieks, Juris Podnieks, Andris Seleckis, Sergejs Nikolajevs, Andrejs Apsītis u. c. Katrs no viņiem ir devis savu ieguldījumu Rīgas dokumentālā kino skolas attīstībā. Viņu darbi veido garu nozīmīgu filmu sarakstu, kas prasa nopietnu izpēti un novērtējumu. Tas sākās ar “Baltajiem zvaniem” un, manuprāt, noslēdzās ar Jura Podnieka filmu “Krustceļš” (1990). 

Radošajā koleģiālajā sacensībā vēl augstāku punktu sasniedza Ulda Brauna nozīmīgākā pilnmetrāžas filma “235 miljoni”. Scenārists Hercs Franks kopā ar Braunu izveidoja stingru filmas uzņemšanas plānu, par pamatu ņemot cilvēka dzīves līnijas nozīmīgākās virsotnes. Filmu caurvij arī valstiski svarīgi notikumi. Filma tika uzņemta visas bijušās Padomju Savienības teritorijā. Savā komandā Brauns uzaicināja domubiedrus – režisori Birutu Veldri un mani, Kino institūta trešā kursa studenti Laimu Žurginu –, kuriem uzticēja vadīt patstāvīgas filmēšanas grupas, kas devās tālās ekspedīcijās reālajā dzīvē vākt filmas iecerei atbilstošu materiālu. Pats būdams operators, Brauns rūpīgi izvēlējās attēla veidotājus – Ralfu Krūmiņu, Valdi Kroģi, Rihardu Pīku. Savu talantu filmai pievienoja komponists Raimonds Pauls, kura mūzikai filmā ir arī dramaturģiska loma. Filmai nav diktora teksta, tā uzticas dzīves īstenībai un skatītājam. 

Liela nozīme procesa analīzē un radošo meklējumu izvērtēšanā bijusi Rīgā rīkotajiem starptautiskajiem dokumentālā kino simpozijiem, kas stiprināja kino veidotāju starpvalstu sadarbību un deva iespēju Rīgas dokumentālā kino skolai iegūt plašu starptautisku atpazīstamību un augstu novērtējumu. Nereti lietotais apzīmējums “poētiskais Rīgas dokumentālais kino” sašaurina reālo ainu, kurā iekļaujas daudzas sociāli analītiskas, asi publicistiskas, kā arī eksperimentālas filmas, kas atstājušas iespaidu uz dokumentālā kino tālāko attīstību.

MATERIĀLI

Atceries dokumentālistus

Pārbaudi savu atmiņu un atpazīsti Rīgas dokumentālā kino skolas meistarus.

Kinodzejoļi

Kā dokumentālo kino raksturojuši režisori, operatori un skatītāji.

Vaidelotes filmu vakars

Latviešu dokumentālās filmas, kas jāredz un jāzina.

Iemūžināts

Leģendāras dokumentālās filmas, kas iekļautas Latvijas kultūras kanonā.

235 000 000 seju

Kā tapa viena no vērienīgākajām filmām Latvijas dokumentālā kino vēsturē.