Mahmeds ar 'aifonu' un Izets ar kurpi
Nelielā Balkānu valsts joprojām cīnās ar kara sekām. Ārēji tik mierīgajā un harmoniskajā galvaspilsētā nekas neliecina, ka turpat netālu valsts Ziemeļos problēmas atkal ir saasinājušās - ziemeļu pierobežā ar Serbiju joprojām atrodas Kosovas serbu sabūvētās barikādes, kas traucē pārvietošanās brīvību un ir apliecinājums tam, ka konflikts nebūt nav mazinājies. Pārējā Kosova tikmēr jau dzīvo savu jauno dzīvi un saskata savu nākotni Eiropā. Valsti apdzīvo lielākoties islamticīgie albāņi, cik tieši serbu dzīvo sājā valstī - precīzi nezina neviens, jo vieni uzskata par vajadzīgu piedalīties vietējā tautas skaitīšanā, citi - Serbijā rīkotajā, nereti - nevienā no tām. "Pēc būtības tā ir vīziju sadursme. No vienas puses - albāņu multikulturālā nākotnes vīzija, no otras puses - serbu vīzija, kas rada tādu deja vu sajūtu, jo kaut vai , piemēram, visas šīs barikādes un akmeņi, tas viss jau reiz ir bijis 90.-to gadu sākumā", uzsver prezidentes padomnieks Deda.
Dzīve Prištinā tikmēr uzņem apgriezienus. Ielās sastrēgumos rūc labas automašīnas (ko gan var izskaidrot ar daudzu ārvalstu institūciju pārstāvju klātbūtni valstī), visapkārt slejas jaunas daudzstāvu ēkas, veikalu skatlogi piedāvā atlaides, plakāti vilina laulāties gribētājus iegādāties juvelierizstrādājumus "maģiskajam datumam 11.11.11" ar atlaidi. Karš novedis pie tā, ka 70% iedzīvotāju valstī ir jaunāki par 28 gadiem.
Mobilo telefonu tirgotājs Mahmeds negrib garlaikoties savā mazajā veikaliņā, tāpēc viņš ar visu galdiņu, ķeblīti un kafijas tasīti sēž tieši ietves vidū. "Mums vajag Eiropu, varēšu ceļot bez vīzas", saka jaunais vīrietis un piedāvā man 'aifonu' par 300 eiro. Blakus durvīs ir kurpnieka darbnīca, kur piecu bērnu tēvs Izets ar arhaisku šujamaparātu labo vecu kurpi. Jaunā vīle kurpei tās saimniekam izmaksās 2 eiro. "Ir grūti, lai izdzīvotu ir smagi jāstrādā", nopūšas Izets un turpina taisīt vīli. Turpat blakus pa ielu garām iet albāņu ģimene trīs paaudzēs, kas patlaban dzīvo Vācijā, kur dzīve un sociālās garantijas uz šo brīdi piedāvā vairāk. "Emigrējām īsi pirms kara, tagad te esam ciemos, taču atgriezīsimies, tiklīdz Kosova būs Eiropas Savienībā, būs darbs, veselības apdrošināšana un būšu droša palaižot bērnus uz skolu", stāsta 30 gadus jaunā māmiņa Teuta, kas tagad mīt Minhenē. "Jā, esam islamticīgie, taču ne ļoti aktīvi. Albāņiem bieži mājās Ziemassvētkos ir arī eglīte", smaida jaunā sieviete un stāsta, ka viņasprāt islamticīgā Kosova pārējai Eiropai nav jāuztver kā drauds. Viņa cer drīz atkal atgriezties Kosovā, lai paliktu te pavisam.
Vienādas tiesības, vienota teritorija
Kosovas neatkarību joprojām nav atzinušas piecas ES valstis (Spānija, Slovākija, Grieķija, Rumānija un Kipra) un tas traucē pilnvērtīgam Kosovas dialogam ar ES. Kosovas varas iestādes sagaida, kad pati Eiropas Savienība vienosies un pilnīgi pieņems jauno valsti kā līdzvērtīgu. Šobrīd valsts atrodas zināmā izolētībā, jo bez vīzas kosovieši var ceļot tikai uz dažām kaimiņvalstīm. "Ik gadu Kosova no ES institūcijām saņem 70 mlj eiro, varētu domāt, ka tas ir milzum daudz, bet arī vajadzību un darāmo darbu ir tik daudz", stāsta Halduns Sino, ES Sadarbības biroja Kosovā misiju vadītājs. Valstī joprojām ir lielas problēmas ar policijas un tiesu darba kvalitāti. Nākotni joprojām aizēno daudz sāpīgu pagātnes atmiņu - neatklāti noziegumi, joprojām bezvēsts prombūtnē esoši cilvēki no abām konfliktā iesaistītajām pusēm, neskaidrība - kā risināsies konflikts valsts ziemeļos.
"Kā noris dzīve ziemeļos?" retoriski vaicā serbs Petars Miletičs,kas ir visai unikāla personība Kosovā. Viņš ir serbs, kas dzīvo Kosovas problemātiskajos ziemeļos Mitrovicā, bet strādā albāņu valdības iestādēs un atbalsta Kosovas neatkarību un teritoriālo vienotību un ir vietējās Liberālās partijas ģenerālsekretārs. "Ja jūs dzīvojat Kosovā un, piemēram, vēlaties uzcelt māju, tad kurp jūs ejat? Ja dzīvojat Mitrovicā upes vienā pusē - jūs ejat pēc atļaujas uz albāņu pašvaldību, ja otrā pusē - tad uz Serbijas pārstāvja vadīto serbu pašvaldību, kas joprojām ignorē faktu, ka te ir neatkarīgā Kosovas valsts"', stāsta Miletičs. Sarunas laikā viņš izmet, ka viņam joprojām kājā ir divas lodes, kuras dabūjis pagājušā vasarā. Ar to viņam dots signāls, ka vietējiem serbiem nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas. "Bet es ticu, ka normāls dialogs šajā situācijā ir iespējams. Es esmu serbs, bet vēlos dzīvot šeit, Kosovā, kur ir manas mājas un nekur prom doties negrasos ", viņš stāsta. Miletiča sašaušanu joprojām izmeklē ES Tiesiskuma misija EULEX, kas darbojas Kosovā un kuras uzdevums ir stiprināt tiesu un tiesībsargājošo iestāžu darbu valstī.
Ir vīzija, ir nākotne
Šobrīd jaunā valsts cenšas piesaistīt Eiropas naudu, lai sakārtotu dažādas nozares. Ar lepnumu vietējie rāda piena fermu, kura saņēmusi līdzekļus fermas labiekārtošanai, kā arī vietējo lopkopju apmācībai– kā palielināt piena ražību. Tiklīdz žurnālisti ir ieradušies fermā, nez no kurienes uzrodas bars ar vietējiem zemniekiem un kādu vīru priekšgalā, kas ietērpts baltā halātā ar ES simboliku. Balti tērptais speciālists sāk cītīgi mācīt zemniekus, kā pareizi slaukt, skalina dažādas pudelītes un vicina slaucamo aparātu. Daži no zemniekiem uzposušies uzvalkos un mulst no šīs ekspresīvās parauglekcijas.
Lai vai kā, šis ir veids kā realitātē par ES naudu tiek veikti reāli uzlabojumi. "Cilvēkiem būs darbs, zemnieki saimniekos gudrāk, govis dos vairāk piena un mēs varēsim ražot vairāk kvalitatīvu piena produktu jauniekārtotajā piena pārstrādes rūpnīcā", stāsta piena nozares speciāliste netālajā rūpnīcā, kas savāc pienu no apkārtnes zemniekiem. "Labi, ka jūs neredzējāt, kā rūpnīca izskatījās pirms rekonstrukcijas", bilst rūpnīcas pārstāvji un uzsver, ka viņiem tagad tehniskās iespējas ir – galvenais – kā iegūt no zemnieku fermām vairāk piena.
"Mums priekšā risināmas daudzas problēmas dažādās nozarēs. Piemēram, katru gadu augstskolas beidz 3000 – 4000 jaunu cilvēku un viņiem te nav darba. Jāsakārto likumdošana, jārada darbavietas,citādi jaunie brauc prom. Kosova nevar ilgi dzīvot no ārvalstu fondiem, mums ir jāatrod savs mehānisms", stāsta nevalstisko organizāciju pārstāve Besa Luzha.
Pie bankas pusdienu pārtraukumā Prištinā sastaptā Hamide ir pretējs piemērs aizbraucējiem – "kara laikā, kad te bija tik briesmīgi – nogalināja bērnus un sievietes, es studēju Šveicē. Man bija iespēja tur palikt, taču tūlīt pēc kara es atgriezos. Daļas no manas ģimenes jau vairs nebija. Taču es sapratu, ka man ir jābūt te. Tagad jau te noris normāla dzīve.Man ir draugi serbi, ir kolēģi serbi bankā. Cilvēkiem nav problēmu, problēmas ir atsevišķiem politiķiem un ekstrēmistiem. Es ceru, ka lietas mainīsies".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
