Jā, pasaulē daudz bērnu cieš no kara, bada, nežēlības, netaisnības. Un mums kaut kas jādara arī šajā virzienā. Bet ir arī cits vardarbības veids – vardarbība ģimenē.

Mēs uztveram bērnu kā daļu no sevis, savas domāšanas. Mēs uzskatām, ka viss, kas ir labi man, ir labi arī priekš viņa. Taču dvēsele ir atnākusi pati ar savu izaugsmes un attīstības programmu. Ar pašas mērķiem un uzdevumiem. Tā atnākusi pie tevis ne jau nejauši, viņa atnākusi arī tev kaut ko iemācīt, tāpat kā tu – viņai. Dažas dvēseles pievelkas, rezonējot ar dzimtas programmām, un savā ziņā tām ir līdzīga domāšana, tomēr – citāda. Pasaule nestāv uz vietas, tā visu laiku attīstās. Kaut kādas mijiedarbes shēmas noveco, citas rodas no jauna. Mēs visi evolucionējam. Šodien bērns jau gada vecumā tur rokās mobilo tālruni, bet trijos gadus viņam jau ir savs planšetdators! Un jaunie bērni paģēr pret sevi jaunu attieksmi – ar cieņu pret viņu ceļu, ar izpratni, ka viņi nav atnākuši mantot bailes, aizspriedumus un ierobežojumus, bet atrast veidu, kā varētu savus uzdevumus risināt citādi. Un varbūt pat izmainīt šo pasauli un apstādināt draudošo katastrofu.

Centrālo lomu šajā uzdevumā spēlē abi vecāki. Tēvs māca bērnam komunicēt un mijiedarboties ar ārpasauli. Viņa loma nav pārliecināt bērnu, cik tur apkārt viss šausmīgi un bezcerīgi, bet iemācīt tikt galā ar grūtībām, iemācot jebkurā situācijā saglabāt pašcieņu un risināt nospraustos uzdevumus, slīpējot savas personības šķautnes, pilnveidojot savas komunikācijas prasmes un attīstot iemaņas dažādās jomās.

Savukārt māmiņa ir iekšpasaule – mīlestības, jūtu un emociju pasaule. Pirmā problēma bērnam sākas, kad mamma pilnībā pārslēdzas uz viņu, dzīvo vienīgi viņa dzīvi. Atminies? "Mēs nopirkām, mēs pačučējām, mēs apslimām." Māte jūt, ka bērna aura atrodas viņas aurā. Un mēs esam viens vesels. Tas ir normāli līdz triju gadu vecumam. Līdz bērns sāk prasīties "es pats!", un tas jāsadzird un jāsāk bērnam dot iespēja pašam veikt izvēles savā dzīvē. Piemēram, savākt trīs apģērba komplektus, pajautāt: "Kuru tu gribētu vilkt?" Lai pats sajūt, kādas krāsas, kādu vibrāciju viņam trūkst. Tas vispār ir ļoti interesanti – mācīties kopā ar bērnu viņam saprotamā valodā. Respektīvi, lai paskaidrotu viņam krāsu nozīmi, pašai tā jāapgūst.

Tas pats ar ēdienu. Prasi. Gatavo mazas porcijas, bet dažādus ēdienus. Redz, kā Indijā labi iekārtots – tasīte rīsu un vairāki piedevu šķīvīši. Var pagaršot un izvēlēties, kas labāk tīk. Pat caur ēdienu var iemācīt skaistumu un radošumu, nevis vienkārši pasniedzot ēdienu, bet izdekorējot to. Bērns negrib ēst? Tātad vēlāk sagribēs. Kur traģēdija? Kam nepieciešama šī vardarbība – jebkuriem līdzekļiem sastūķēt viņā ēdienu? Iedod glāzi ūdens, un – lai skrien! Ā, citā laikā tu būsi aizņemta? Ā, tev interesantais seriāls sākas? Atceries – bērns ir pašregulējošs organisms. Viņš negrib ēst vārītu un mirušu. Vai neesi aizdomājusies, kurš viņam šo pašregulāciju bojā? Dodot ķimikālijas un pārstrādes produktus?

Bet tas ir cits stāsts. Es gribēju runāt par izvēlēm.

Ko vēl dara mamma? Dod pieredzi. Zīmēšanas pieredzi, dziedāšanas pieredzi, dejas pieredzi, kaut kāda sporta veida pieredzi. Bet bērnam nav par katru cenu jāsajūsminās par to, ko mamma gribēja savā bērnībā. Sajūti, kas bērnam patīk.

Vispār bērns pamatā mīl atdarināt savus vecākus. Ja mamma un tētis sāk rītu ar vingrošanu, ar možu mūziku, ar līksmu komunikāciju – tas uzreiz top par normu bērna dzīvē. Bet, ja ģimenē neviens ne par ko neinteresējas, būs grūti piespiest bērnu noticēt, ka kaut kur ir interesantāka nodarbe par planšetes spēlītēm vai kārtīm ar seriāliem pa starpu. Kad pie manis atved bērnu ar psihes problēmām, es vienmēr saku vecākiem: "Vaina ir jūsos – vai paši esat gatavi mainīties?" Diemžēl vecāki ir gatavi mainīties vien tad, ja atnākusi bēda – slimība vai nopietna atpalicība no normas attīstībā.

Lielu kaitējumu bērnam nodara arī tas, ja sieviete pilnībā pārslēdzas uz viņu un partneris viņai pārstāj eksistēt. Viss griežas tikai ap bērnu. Bet bērns agri vai vēlu pametīs vecāku mājas... tad ar ko pirmām kārtām vajadzēja veidot attiecības? Vispirms esam "mēs", mamma un tētis, un tikai pēc tam – bērni.

Cik reižu ģimenes izvietojumos nākas redzēt, ka bērni kaujas savā starpā, novadot vecāku konfliktu uz sevi. Tas ir, viens ir "mammas bērns", ar viņas "taisnību", otrs – "tēva". Un viss neizrunātais, nenoskaidrotais sāk parādīties caur bērniem. Tāpat kā māmiņas necieņa pret tēti, kas pamazām sāk translēties caur bērnu. Tā vispār ir elle – būt vidusposmam starp saviem vecākiem: "Ej, pasaki savam tētim to un to!" Tā ir dzīve mīnu laukā. Neviena psihe to neizturēs. Ja jūs patiesi mīlat savus bērnus, nostipriniet attiecības viens ar otru, nevis meklējiet ārpusē kādu, kurš jūs sapratīs labāk.

Šķiršanās – tā bērnam vispār ir traģēdija, taču arī dzīvošana ar pastāvīgi skandelējošiem vecākiem – tā ir arī iedragāta psihe nākotnē. Un nevajag teikt, ka to dari bērna dēļ. Bērna dēļ labāk kļūsti par laimīgu māti vai tēvu! Kaut vai dažādās teritorijās, ja nu nekā citādi nevar. Un pēc tam, pa attālumu, tomēr atrisiniet savas problēmas, jo kā vecāki jūs esat kopā uz mūžu. Jūs esat avots, nu kurienes cēlās viņa dzīve. Un punkts. Tad esiet tas dzīvā ūdens avots, pie kura gribas atgriezties!

Šajā saistībā var parunāt arī par fiziskiem sodiem. Kad tu māci bērnu pakļauties spēkam, kāds nākotnē noteikti to pamanīsies izmantot! Nežālība rada nežēlību! Sist bērnu, kurš nespēj sevi aizstāvēt, izgāzt uz viņu dusmas uz viņa tēvu, priekšnieku vai vēl kādu, bet pēc tam bezpalidzībā raudāt, lūgt piedošanu šīm mīlošajām acīm. Viņš jau piedos, viņam nav variantu. Visas šīs meitenes, kas agri iziet pie pirmā garāmgājēja, – viņas vienkārši gribēja pēc iespējas ātrāk tikt projām no mājām! Visi šie puikas sliktās kompānijās – viņiem mājās nebija vietas!

Kurš iemācīja meitenēm ņemt naudu no zēniem? Un pēc tam maksāt ar sevi? Lai cik dīvaini tas izklausītos – vecāki. Mums jāceļ sieviešu apzinātība. Šajā zemē viss iet šķērsām! Uz vīriem apvainojušās mammas audzina savus dēlus kā savus aizstāvjus un vienlaikus noraida vīrišķo, zaudē savu identitāti un pārvēršas par "nekatro dzimti".

Senāk bija pieņemts pēc septiņu gadu vecuma atdot zēnu vīriešiem. Nav tēva? Atdod bērnu vīrišķīga sporta studijā. Palūdz savu tēvu vai onkuli padarboties ar viņu. Kas tā par vīriešu paaudzi izaugusi? Tā ir vīriešu paaudze, ko audzinājušas sievietes bez vīriešiem. Skolās faktiski nav skolotāju-vīriešu. Katrai sievietei būtu vērtīgi saprast, ka viņa audzina dēlu nevis sev, bet Dzīvei. Un svarīgi ieaudzināt viņā fizisku izturību, atbildīgumu, mērķtiecību, spēju risināt nospraustos uzdevumus, atbalstīt vājos un rūpēties par tuvajiem. Jā, arī aprūpēt sevi un gatavot ēst. Laba mamma nav tā, kas visu laiku pajā galviņu un ļauj uz sevi pacelt balsi, bet tā, kura zina, kas ir stingrība vienlaikus ar cieņu un mīlestību. Tas ir ņemšanas un došanas līdzsvars, ko viņa māca bērnam, protams, ja vien pati to izprot.

Bet līdzās fiziskajam, ārējam līmenim ir arī iekšējais līmenis. Kam es te mazpamazām tuvojos. Tās ir tās vibrācijas, ko izstaro sieviete. Tas ir viņas maģiskais spēks. Viņas iekšējā tīrība, viņas Dvēseles gaisma. Dziļi sevī katra māte zina sava bērna likteni. Bet vēlāk, netiekot galā ar pašas ierobežojumiem un dzīves pārbaudījumiem, viņas sirds aizveras no sāpēm, un viņa pārstāj atminēties, ka nav nekā spēcīgāka par mātes Lūgšanu par savu bērnu.

Senos traktātos teikts, ka bērns ir kā svečturis, kurš jānospodrina līdz mirdzumam, lai pēc tam atdotu viņu citās rokās, un viņš turēs to sveci, kas viņam lemta. Lai ar kādu programmu tā būtu atnākusi, bērna dvēseli var attīrīt ar sirds lūgsnu. Sirds izstaro īpašus viļņus. Garīgi tīrai sievietei ir veseli divi nimbi: viens virs galvas, otrs – sirds līmenī kā tīra mīlestība. Ar šīm vibrācijām māte pa īstam aizsargā savu bērnu. Ja viņas apziņa nav piesārņota nemierīgām domām un pārdzīvojumiem par nākotni, viņa intuitīvi jūt visu par savu bērnu, kur viņš ir un kas ar viņu notiek. Viņai tikai jāuzskaņojas uz neverbālās saziņas vilni. Bērnam nav vajadzīgas viņas bailes, bērnam ir vajadzīga šī ticība, ka ar viņu viss būs labi. Cik gan ļoti bērnam ir nepieciešams šis vecāku Diženums! Viņu ticība viņam... Pēc maniem novērojumiem, bērns, kurš ir labā kontaktā ar saviem morāli un ētiski veselajiem vecākiem, ir aizņemts ar labklājības vairošanu, palīdzību cilvēkiem un pasaulei, kalpo savai valstij un ģimenei, nevis mētājas nesaprotama "garīguma" meklējumos un nemūk ilūziju pasaulē alkohola un marihuānas aizvēnī.

Šodien no mums daudz kas ir atkarīgs. Bērniem nav jāmaksā par to, ka dzīves jēgu esam zaudējuši mēs, pieaugušie. Par šo pārmērīgo aizraušanos ar "materiālo" vai mūžīgajiem "baudas" meklējumiem. Labāk iemāci bērnam zināšanas, savas dvēseles misijas izpratni, iedod patieso vērtību viņa dzīvei un sevis kā šīs pasaules daļas apzināšanos, iemāci viņam saikni ar Pirmavotu! Tur parādīsies tava patiesā mīlestība.