"Pašlaik es pēc braukšanas neilgojos. Reizēm tikai dusmas uznāk, ja treniņā vai sacīkstēs džeki nemāk izbraukt kādu trases posmu," saka Prūsis. "Vienkārši dusmas: tur taču nav nekā sarežģīta, bet viņš nespēj sevī to programmu mainīt, ka vajag mazliet citādi braukt, un atkārto vienu un to pašu kļūdu. Tad gan man gribas sēsties bobā un pašam parādīt, kā tas izdarāms. Bet citādi gan nevelk ne uz mačiem, ne treniņiem."
Latvijas bobslejists tomēr nenoliedz, ka vēlētos vēl kādreiz piedalīties sacensībās, taču Prūsi neapmierina LBF darbošanās veids. "Ja runājam pavisam godīgi, es labprāt to darītu gan. Taču man nepatīk nepārtraukti būt vienīgajam cīnītājam, čurāt pret vēju vienā laidā," situāciju skaidro Prūsis. "Pašlaik man negribas atgriezties vietā, kur mani gaida ar uztrītām dakšām, par to domāt vēl pāragri. Būtu normāli jāsēžas pie galda un jārunā kā vīram ar vīru, nevis jāspēlē tāds leļļu teātris, kāds bija agrāk. Tāpēc es pagaidām nevēlos runāt par atgriešanos."
"Jau pirms daudziem gadiem es teicu: bobsleja federācijai sports diemžēl nav galvenais. Uzskatu, ka pirmajā vietā jābūt sportistam, bet tiesības uz savu viedokli ir arī cilvēkiem, kam pieder vara un teikšana," piebilst Prūsis. "Ja viedokļi ir dažādi un kopā palikt nav iespējams, tad jāizvēlas: vai nu viens aizies, vai arī otrs. Šoreiz aizgāju es. Tāda ir dzīve un ne jau sportā vien."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
