Foto: Vienreizēja sastapšanās aci pret aci ar Varavīksnes kalnu

Foto: Vienreizēja sastapšanās aci pret aci ar Varavīksnes kalnu
Foto: Sandris Krūmiņš

Vinicunca jeb Winicunca, kas pazīstams arīdzan kā Varavīksnes kalns (angļu val. - Rainbow mountain; spāņu val. - Montaña de Colores), ir kalns 5 200 metru augstumā Andu kalnos, Kusko reģionā, Peru. Nosaukums radies daudzo krāsu dēļ, un tur redzētais ir padarījis Varavīksnes kalnu par vienu no maniem spilgtākajiem notikumiem pagaidām šī ceļojuma laikā.

  • Par Sandra ceļojumu uz Lagūnu 69 jeb ezeru 4600 metru augstumā lasi šeit, bet par piedzīvoto Maču Pikču – te.

Varavīknes kalna krāsu esamība skaidrojama ar milzīgo minerālvielu daudzveidību, ko var atrast konkrētajā vietā. Varavīksnes kalns kļūst arvien populārāks tūristu galamērķis, un tas dienu no dienas iegūst lielāku atpazīstamību visā pasaulē.

Veicot Maču Pikču cenu izpēti Kusko centrā, kopā ar labāko draudzeni Sintiju vienlaicīgi vaicājām arī par Varavīksnes kalna izdevumiem. Iepriekš bijām noskaidrojuši internetā, ka vidējās cenas Varavīksnes kalna apmeklējumam ir 100 līdz 130 PEN (aptuveni 25 līdz 30 eiro). Tamdēļ, izdzirdot vietējās aģentūrās cenas zem 100 PEN, mēs bijām patīkami pārsteigti. No sešām aģentūrām, kurās klātienē vaicājām par cenām, tikai vienā saņēmām absurdu piedāvājumu – 120 USD (nedaudz vairāk kā 100 eiro)!

Kad izdzirdēju šo cenu, nebiju pārliecināts – varbūt pārklausījos. Pēc Sintijas apstiprinošā mājiena manī raisījās divējādas izjūtas. Pirmkārt, es gribēju skaļi smieties. Otrkārt, biju nokaitināts, jo acīmredzami šis vīrs gados vēlējās mūs apšmaukt, jo viņa acīs bijām tipiski tūristi. Saņēmu sevi rokās, lai nepateiktu kādu sulīgāku teikumu, kopā mierīgi piecēlāmies un aizgājām. Kopējā situācija, izņemot šo vienu atgadījumu, bija acīmredzama: cenu diapazons 70-80 PEN (aptuveni 20 eiro) un uz augšu.

Interesanti, ka daži uzņēmumi minēja un piedāvāja par papildu samaksu (aptuveni trim eiro) nodrošināt papildu aprīkojumu – pārgājienu nūjas, medicīnas komplektu, skābekļa balonu u.tml., ko gids nesīs pie sevis un nodrošinās nepieciešamības gadījumā. Pēc maniem novērojumiem tas ir tikai veids, kā iegūt vairāk naudas no klientiem, jo mūsu gidam bija līdz viss, un mums par to nevajadzēja maksāt neko papildus. Varbūt mums paveicās, jo mūsu gids apkalpoja cilvēkus no vairākām ceļojumu aģentūrām, un dažādām aģentūrām acīmredzami bija atšķirīgas vienošanās ar konkrēto gidu.

Foto: Vienreizēja sastapšanās aci pret aci ar Varavīksnes kalnu
Foto: Sandris Krūmiņš

Tā kā mums kopumā bija laba pieredze ar uzņēmumu, kas nodrošināja Maču Pikču ceļojumu (BookingInkaJungle), nolēmām izmantot viņu pakalpojumus vēlreiz. Pieņēmām viņu piedāvājumu par 70 PEN, kas ietvēra transportu no Kusko uz Varavīksnes kalnu un atpakaļ, gida pakalpojumus, divas maltītes (brokastis un pusdienas) un Varavīksnes kalna ieejas maksu. Manuprāt, ļoti labs piedāvājums!

Varavīksnes kalna piedzīvojums sākās jau vēlu naktī – mums tika pateikts, lai esam gatavi mūsu hostelī pulksten 3. Šoreiz nepaveicās ar laikiem, jo mikroautobuss ieradās un paņēma mūs tikai 3.45, tāpēc no Kusko reāli izbraucām pēc pulksten 4. Ap pulksten 6 ieradāmies brokastu vietā –tēja, pankūka ar divām banānu šķēlēm un dažas maizes rikas ar iebiezināto pienu. Nedaudz olbaltumvielas, vairāk ogļhidrātu un enerģijas pārgājienam – diezgan labi pārdomāts! Vienīgā problēma bija tā, ka mums vēl bija pietiekami daudz laika jāpavada mikroautobusā, kur uz kādu brīdi es tik un tā vēlāk iemigu, tādēļ šāda veida ēdiens būtu īstajā laikā, ja tas būtu īsi pirms pārgājiena. Pirms došanās tālāk pulksten 6.40 gids nedaudz izskaidroja maršrutu un parādīja to plakātā ar Varavīksnes kalna attēlu, kas atradās brokastu vietas ārpusē.

Aptuveni pulksten 8 mēs bijām klāt un devāmies uz Varavīksnes kalna ieeju. Ar vairākiem gida stāstījumiem pa ceļam kopā kā grupa nogājām pusi no pārgājiena – pēc tam varējām sadalīties un veikt pārgājienu savā ātrumā. Pirmās 10–15 minūtes biju grupas priekšā, bet tad fotografējot mana GoPro kamera atdalījās no astoņkāja statīva un ripoja lejā, līdz iekrita spēcīgā strautā. Uz brīdi iestājās šoks, bet ar adrenalīnu klupdams, krizdams noskrēju/noslīdēju lejā un uzreiz sāku meklēt savu kameru. Sākumā nebiju pārliecināts, vai maz izdosies atrast savu GoPro, jo ne tikai straume bija ļoti spēcīga, bet pats strauts bija tik dubļains, ka cauri neko nevarēja redzēt. Par laimi ātrā rīcība un divu vīru norādes no malas, kur tieši meklēt, vainagojās ar panākumu – GoPro atkal bija manās rokās. Biju gan pārsteigts, gan ļoti priecīgs, atgūstot kameru!

Atbrīvojies no šoka jeb izbrīna, notīrīju kameru, izbaudīju atgūšanas prieka mirkli un turpināju savu ceļu uz virsotni, ko sasniedzu pulksten 10.15. Pat ar GoPro atgadījumu Varavīksnes kalnu sasniedzu kā trešais no mūsu grupas, taču tajā pašā laikā saprotu, kādēļ pārējie devās nesteidzīgi – mēs sākām pārgājienu 4 480 metru augstumā v.j.l., un jāpieveic bija 720 metru augstums!

Pirms pārgājiena iedzēru "augstuma" zāles, ko var iegādāties vietējās aptiekās un pa ceļam baudīju kokas lapas.

Foto: Vienreizēja sastapšanās aci pret aci ar Varavīksnes kalnu
Foto: Sandris Krūmiņš

Pēc relaksējošas atpūtas kalna virsotnē kopā ar Sintiju, kas pievienojās neilgi pēc tam, paēdu vieglu maltīti, uzdzerot karstu kokas lapu tēju (biju pagatavojis līdzi savā termosā), kā arī iemūžināju daudzas fotogrāfijas un video. Kā vienmēr – kad laiks tiek izbaudīts, tas lido vēja spārniem! 11.10 sāku doties lejup, jo atcerējos pirms pārgājiena gidu sakām, ka atpakaļceļš aizņem aptuveni pusotru stundu. Pēc 5-10 minūtēm satiku gidu, un viņš izstāstīja sīkāk par Varavīksnes kalnu. Kad es gribēju beidzot doties tālāk lejup, gids man ieteica nesteigties, jo lejupceļam vajadzētu aizņemt apmēram stundu. Ņēmu vērā padomu un kādu brīdi turpināju izbaudīt kalna burvību, atpūšoties un turpinot vērot fantastiskos skatus.

Pārgājiens lejup kopumā aizņēma stundu un 15 minūtes, jo vairākās vietās apstājos, lai iemūžinātu lieliskus kadrus un vienkārši izbaudītu skatus. Kā plānots, izbraucām pulksten 13, un pēc aptuveni stundas ieradāmies mūsu pusdienu/launaga vietā, kas bija tas pats restorāns (lai gan man vairāk tas atgādināja mini kafejnīcu), kur ieturējām brokastis. Paēdām pietiekoši labu maltīti (dārzeņu zupu, rīsus ar vistu un salātiem).

Foto: Vienreizēja sastapšanās aci pret aci ar Varavīksnes kalnu
Foto: Sandris Krūmiņš

Un tad maltītes beigās mums tika atnesta alpakas gaļa – mana pirmā reize, kad to nogaršoju. Tā kā biju vēl izsalcis, garšoja labi, taču droši varu apgalvot, ka tā nav mana iecienītākā gaļa. Varbūt par iemeslu tam bija veids, kā pavārs to bija pagatavojis. Kopā pusdienu pārtraukums aizņēma aptuveni pusotru stundu, un pulksten 15.15 devāmies tālāk uz Kusko - ap 17.30 bijām klāt netālu no Kusko galvenā laukuma (Plaza de Armas).

Šim piedzīvojumam ir daudzi aspekti, par kuriem varētu rakstīt un rakstīt, piemēram, Varavīksnes kalna krāsas reālajā dzīvē un reklāmās, kalna kapacitāti, ieejas maksu, pārgājienu nūjām, drošības vestēm utt. Plašāk par šiem jautājumiem un piedzīvojumiem var atrast sociālajos tīklos "Facebook","Instagram" un "Youtube").

Lai dotu tev ieskatu, kā izskatās Varavīksnes kalns, un, iespējams, ieinteresētu arī tevi tur doties, apskati iespaidīgās pārgājiena fotogrāfijas galerijā!

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl