Jānis Šūsters, klausījās Ulmaņa runas un niekojās ar dāmu papirosiem

"Apskaties, vai man ar frizūru vidū viss ir labi!?" meitai saka madonietis Jānis Šūsters (90) un noliec galvu, kuras galvvidū matu nemaz nav. Un pats kārtīgi iesmejas. Savos gados šarmantais kungs ir lieliskā omā. Viņam tīk kavēties bērnības atmiņās par laiku, kad pats saticis Kārli Ulmani, konstruējis lidmašīnas un ar puikām slepus smēķējis dāmu papirosus.

1918 1928 1938 1948 1958 1968 1978 1988 1998 2008 2015
Kārtīgi sašķiroti fotoattēli, albumi, dažādi goda raksti – iespējams, ka fotogrāfs Jānis Šūsters dzīvē būtu izvēlējies citu ceļu, ja ne spilgtie bērnības iespaidi par foto paviljonu, ko 1930. gadā uzbūvēja Jāņa tēvs – turīgs ādu ģērētavas un vairāku namu īpašnieks Madonā. Nelielais fotopaviljons ar stiklotajiem griestiem un vienu stikloto ārsienu tika izīrēts fotogrāfei, un tolaik mazais Jānis tajā pavadīja ne mazums laika.
"Kultūras līmeni tajos laikos aprēķināja pēc telefonu skaita. Latvija bija otrā vieta Eiropā, kur tolaik bija tik daudz telefonu!"
Īpaša relikvija ir fotogrāfija, kas tika radīta speciāli Jāņa mammas izjokošanai – kombinētais kadrs! Fotogrāfe un friziere sapucējušas sešgadīgo Jāni un nobildējušas kā puiku, un pēc tam kā smuki saģērbtu meiteni. Tad abi kadri salikti kopā vienā bildē, kas tolaik bijis, kas pilnīgi neparasts. Jāņa mamma iesākumā joku nav sapratusi, taču, kad attapusies, bijusi pat dusmīga! Kur mazajam Jānim dvīņumāsa radusies?!
Attēlā pa kreisi - Jānis ar "dvīņumāsu". Attēlā pa labi - apkārtnes bērnu kopbilde. Foto: personiskais arhīvs.

Nākotne tiešām teļos?

Desmit gadu vecumā Jānim un citiem skolas puikām pēkšņi radusies izdevība skatīt vaigā toreizējo valsts prezidentu Kārli Ulmani dienā, kad Madonā svinīgā pasākumā tika ielikts pamatakmens Aizsargu nama jaunbūvei, kas mūsdienās ir pilsētas Kultūras nams.
Kārlis Ulmanis uzstāšanās laikā pie mikrofona, 1937. gads. Foto: Latvijas Nacionālais arhīvs
Skanēja oficiālas runas un apsveikumi, bet Jānis bija pamanījies tikt uz pašām kāpnēm – vien trīs metru attālumā no valsts galvas. "Es atceros - viņš izskatījās ļoti varens. Jo viņš bija diezgan apaļš. Ulmanis bija ļoti talantīgs runātājs. Orators! Tikai bija tāds sliktums, ka viņam bija tāda spiedzoša balss. Un jo viņš vairāk aizrāvās, jo tas tonis paaugstinājās. Un brīžam bija tā, ka cilvēkiem sanāca smiekli. Nu tāds viņam bija balss trūkums. Bet viņš mācēja tautu aizraut, vēlāk viņu godāja par tautas vadoni un viņš tiešām tāds arī bija!"
Ulmanis aizbrauca, bet puikas turpināja sist bumbu mājai blakus esošajā futbola laukumā un mieloties ar tā laika bērnu lielāko gardumu – rupjmaizi ar krējuma kārtu. "Bija arī bērni no trūcīgām ģimenēm, kurās bija ne visai labi noskaņoti pret Ulmani. Daudzi apsaukāja viņu pēc viņa paša teiktā – "Teļos mūsu nākotne"! Jo viņš saprata, ka Latvijai nākotne un izaugsme var būt tikai sakarā ar lopkopību. Nu tad šie viņa vārdi bija tāds spārnots teiciens, kas daudzās mutēs izskanēja arī ar ironiju."
"Hedvig, tu neklausies un neprecē viņu, nebrauksi šitai pēc benzīna un eļļas smirdošā mašīnā! Es tevi ar skaistu rikšotāju ērzeli izvizināšu!"
Jānis Šūsters vēl šodien uzskata, ka Ulmanim bijusi pilnīga taisnība. "Latvija bija otrā vietā Eiropā saimnieciskā ziņā – bekona, sviesta eksportā. Arī kultūrā Latvija bija otrā vietā aiz Somijas. Šo te kultūras līmeni tajos laikos aprēķināja pēc telefonu skaita. Latvija bija otrā vieta Eiropā, kur tolaik bija tik daudz telefonu! Manās rokās reiz bija tā laika grāmata ar visiem saimnieciskiem datiem, kur tas viss bija aprakstīts. To es vēlāk atdāvināju draugam Visvaldim Lācim*."

Desu kā malku

Veikali bija pilni lētu, pašu mājās ražotu produktu. Visa kā ir bijis gana. "Vienreiz tēvs palūdza - še tev, dēliņ, pieci lati! Aizej pie veikalnieka Spalviņa un nopērc desas. Brālītis aiziet pie Spalviņa, bet tas prasa, cik tieši vajagot? Nezinu, tēvs nepateica! Cik naudas iedeva? Pieci lati. Nu tad par pieciem latiem viņam piekrāva tās tējdesas kā malku un nebija jau tālu, bet viņš knapi atnesa to desu - veselu klēpi!"
Attēlā pa kreisi Jānis Šūsters (pirmais no labās) ar vecāko māsu Mariannu un brāli Arvīdu. Māsa bijusi varena klavieru spēlētāja – ar vienu roku varējusi spēlēt tautasdziesmu, ar otru – šlāgeri. Foto: personiskais arhīvs
Jānis kā vienu no spilgtākajām bērnības atmiņām atceras iespaidīgo 1935. gada Lauksaimniecības izstādi Madonā, kad vairākos paviljonos un nojumēs bija apskatāmi mājlopi, lauksaimniecības tehnika, statos stāvējuši rudzi, bet bērni spēlējuši graudu šķirošanas spēles. Kā stāsta vecais kungs, tolaik pievērsta uzmanība, lai ieaudzinātu bērnos mīlestību pret lauksaimniecību. Lai šo virzienu sekmētu – radās mazpulki. Pie skolām bija lielas dārzu platības, ko mazpulcēniem pašiem vajadzēja apsaimniekot - stādīt, kopt un novākt ražu.

Čuras un lidmodeļi

Ik pa laikam kungs sulīgi iesmejas. Jānim patīk gremdēties atmiņās. "Jūs jau ziniet – šodien Amerikā beisbolu spēlē. Kā jūs domājat – kā to Ulmaņlaikā sauca – manos puika gados? Čuras! Mēs sitām čuras un klimpas spēlējām. Palaidnīgākie un lielākie pat uz naudas spēlēja!"
Kopā ar vecāko brāli abi puikas būvējuši lidmodeļus. Madonā bija veikals, kurā varēja dabūt visus iespējamos materiālus lidmašīnu un kuģu būvei. Jānis novēl, kaut šodien bērniem būtu lielāka interese par zinātniskām gudrībām. Kaut – savs laiks zinātnei – savs nedarbiem!
1933. gada Jāņu svinības Madonā. Jānis ar vainagu galvā. Foto: personiskais arhīvs
"Tēvam draugi bija visi – krievi, žīdi, čigāni – visi nāca mūsu mājā. Un tāpat puikas. Un puikām vajag uzsmēķēt. Bija tādi papirosi Lady, Rokoko, Rīga, bet mēs tos dāmu papirosus vairāk cienījām. Pie tēva darbnīcas, tā saucamā ģērūža, bija tāds mazs dīķītis, no kurienes sūknēja ūdeni. Tad aiz tā dīķīša krūmos paslēpušies, mēs vilkām dūmu. Tēvs vienreiz skatās – pīpmaņi! Izskrien pa vārtiem un sāk grābt ciet. Kurš lielāks – tie aizbēga, bet es mazākais un biju tā pievilcies tos dūmus, ka laikam laidu pār lūpu. Tēvs noķēra, un es dabūju kārtīgu mācību ar siksnu. Jā, žagari un siksna – tā nav smādējama lieta!"
Nākamā reize, kad Jānis iespraudis smēķi zobos, ir bijusi frontē. Un tad arī – tikai dažu reizi. Vēlāk nekad mūžā Jānis vairs nav smēķējis.

Kā dabūt Hedvigu?

"I speak English!** - mācījos angļu valodu no pirmās klases piecus gadus. Un, kad es 1994. gadā aizbraucu pie māsas un radiem uz Ameriku, tad man pie robežas vajadzēja runāt angliski. Tad padomājiet – 1994. un 1938. gads! Un es tik labi biju mācījies, ka es tur varēju sarunāties! Un tāpat vāciski – Kopenhāgenas lidostā."
"Es gāju 1.klasē, un tur bija meitene Hedviga. Viņas mammai bija konditoreja un tā smukā meita. Bet vienu māju tālāk bija tāds Jūlijs, arī ar mani vienu gadu! Lieldienās bija upītes malā lielās šūpoles un katrs aicina Hedvigu šūpoties. Un šitais pagāns Jūlijs saka – nāc, Hedviga, es tevi precēšu un vizināšu skaistā automašīnā! Un es viņai saku – Hedvig, tu neklausies un neprecē viņu, nebrauksi šitai pēc benzīna un eļļas smirdošā mašīnā! Es tevi ar skaistu rikšotāju ērzeli izvizināšu! Nu Hedvigai bija jāizlemj. Bet nabaga Jūliju, kas bija viens no pirmajiem komjauniešiem, vācieši nošāva. Bet Hedviga aizbrauca dzīvot uz Angliju."
Jānis Šūsters ir no tiem cilvēkiem, kas bērnību Ulmaņlaikos piemin ar labu vārdu. Tā bija pārticība, miers, darbs un cerības uz skaistu dzīvi. "Nebija varmācības tādas, kā šodien. Par Ulmani varu teikt tikai to labāko. Tā bija ideāla sabiedrība, tuvu ideālai! Kaut tādi laiki atgrieztos!"

* - Visvaldis Lācis - publicists, valodnieks, vēsturnieks un politiķis
** - Es runāju angliski!
#10atmiņas