Par bērnu turēšanu kā cietumā piespriež nosacītus sodus

Tiesnese Gunta Gulbinska visiem trim apsūdzētajiem piesprieda nosacītu sodu, jo viņi savu vainu pilnībā bija atzinuši un lūguši krimināllietu izskatīt bez pierādījumu pārbaudes. Tiesnese atturējās no piespiedu darba piespriešanas, apzinoties, ka bērnu tēvs no šāda soda izvairīsies, aizbildinoties ar veselības stāvokli, turklāt viņš nekad nav strādājis. Tāpēc visiem apsūdzētajiem izraudzīts cits sods - noteikts pārbaudes laiks.

Tēvs sodīts ar brīvības atņemšanu uz desmit mēnešiem nosacīti ar gadu ilgu pārbaudes laiku, māte - ar brīvības atņemšanu uz pusgadu nosacīti ar pusgada pārbaudes laiku, vecāmāte - ar brīvības atņemšanu uz pusgadu nosacīti ar astoņu mēnešu pārbaudes laiku.
Salīdzinoši mazāku sodu tiesnese piesprieda bērnu mātei, jo viņa vienīgā no visas ģimenes pieaugušajiem bija periodiski strādājusi algotu darbu, tā cenšoties nodrošināt iztiku visiem pārējiem. Māte strādāja pat tad, kad, gaidot sava jaunākā bērna nākšanu pasaulē, atradās jau 9. grūtniecības mēnesī.

Tiesa arī pieņēmusi blakuslēmumu attiecībā uz bāriņtiesu, kas, kā tika konstatēts, nepietiekami veica savus pienākumus, lai laikus konstatētu un pārtrauktu bērnu ciešanas ģimenē.

Ģimenē pavisam ir trīs bērni - 2001.gadā dzimusi meitene, 2004.gadā dzimusi meitene un 2007.gadā dzimis puika. Ģimenes cietsirdība pret bērniem sabiedrībā gaismā nāca, kad bāriņtiesa uzstāja, lai ģimene abus jaunākos bērnus iekārto bērnudārzā, vecākā meitene jau bija sākusi mācīties skolā.

Lai jaunākie bērni varētu sākt apmeklēt bērnudārzu, viņus aizveda pie ārsta, kas brīnījās par to, cik klusi ir bērni, viņi neprata izrādīt emocijas. Ārsts konstatēja uz mazuļu ķermeņa sasitumus, strutojošas brūces, blusu kodumus. Tika arī secināts, ka bērnu organismi ir novājināti, viņi ir nepietiekami ēduši. Četrus gadus vecā meitenīte runāja tikai zilbes. Tika secināts, ka visi bērni ir aizkavējušies attīstībā, kā noskaidrojās vēlāk, to veicinājusi ģimenes pieaugušo cilvēku nežēlība pret bērniem.

Tikai vecākajai meitai pieaugušie bija devuši tiesības dzīvot kopā ar vecomāti un reizēm uzturēties arī vecāku istabā. Jaunākās atvases tika turētas noslēgtā istabā. Tas oficiāli tika konstatēts pērn 24.septembrī. Vismaz gadu divi jaunākie bērni dzīvoja ieslēgti pirmā stāva istabā, kura no ārpuses bija aiztaisīta ar naglu. Bērni gulēja vecā, nočurātā izvelkamajā krēslā bez segām un spilveniem. Zemē bija naktspods un bļoda. Bērnu istabā logs daļēji aizklāts ar metāla sietu. Telpā bija vēsi.
Bērniem tikai ienesa ēdienu. Ar to pieaugušo rūpes aprobežojās. Turklāt bērni netika regulāri baroti. Viņi bija netīrās drēbēs, nemazgāti, nepietiekami silti saģērbti, netika vesti pie ārsta. Tēvs bērnus sitis ar žagaru, siksnu. Tā visa rezultātā mazajiem radās brūces pa visu ķermeni.

Mazie bērni vieni savā istabā visu laiku atradās bez pieaugušo uzraudzības. Vecāki uzturējās otrajā stāvā. Viņi dzīvoja labiekārtotā istabā, kur bija televizors ar satelītpieslēgumu, dators ar interneta pieslēgumu, mūzikas centrs, labas mēbeles un nepieciešamie sadzīves priekšmeti.

Savukārt vecmāmiņa dzīvoja pirmajā stāvā mājas otrā pusē - arī labos apstākļos.

Ģimenes kopīgajai iztikai bija vecmāmiņas pensija, valsts pabalsts bērniem un vasarā vecāku nopelnītā nauda, mežā lasot ogas. Ģimene arī ņēmusi kredītus, kā arī laimējusi 2000 latus azartspēlē "Zelta drudzis". Kopš 1999.gada jūlija māte sāka saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus bērniem - 144 latu apmērā.

Visi trīs šīs ģimenes bērni tagad atrodas audžuģimenē citā novadā. Tiesnesi satriecis bāriņtiesas pārstāves apgalvojums, ka gada laikā ir jāizlemj, vai bērni var atgriezties savu bioloģisko vecāku ģimenē. Gulbinska uzskata, ka pat šāda doma vien ir nepieņemama un amorāla attieksmē pret bērniem, kas ir pārcietuši neiedomājamas ciešanas.

Tiesnese uzskata, ka bērnu ciešanu pilnais stāvoklis varēja tikt pārtraukts jau agrāk, ja pagasta bāriņtiesa un sociālais darbinieks būtu rīkojušies enerģiskāk un atbildīgāk. No tiesā liecinātā izrietot, ka šīs amatpersonas ir apsekojušas ģimeni, taču vairākkārt ģimenes mājas pagalmā sastaptā bērnu vecmāmiņa apgalvojusi, ka bērni guļot vai arī ārdurvīm priekšā bija aizslieta slota. Tāpēc bāriņtiesas pārstāve nemaz nav gājusi iekšā mājā.

"Vajadzēja ieiet un paskatīties, kā bērni guļ, tad viss būtu bijis skaidrs. Vajadzēja bāriņtiesas darbiniecei izkāpt no mašīnas un ieiet mājā, kas droši vien likās netīra un tāpēc tur ieiet nebija patīkami," uzskata Gulbinska.

Tiesnese uzskata, ka bāriņtiesas un pagasta sociālās darbinieces neuzstājība nav saprotama, ņemot vērā, ka jau tad, kad ģimenē bija piedzimis vēl tikai pirmais no trim bērniem, uz laiku mātei bija atņemtas meitas aprūpes tiesības, jo bija secināts, ka mamma un tēvs neprot aprūpēt mazuli. Toreiz par bērna aizbildni uz laiku iecēla vecomāti, bet vēlāk aprūpes tiesības mammai tika atjaunotas.

Tas pats scenārijs sekoja, kad pasaulē nāca otra meitenīte. Atkal uz laiku vecāmāte kļuva par mazuļa aizbildni, par to kārtējo reizi saņemot piemaksu pie pensijas. Kad 2007.gadā piedzima trešais bērns - puika - , laikam jau bāriņtiesai likās, ka ģimene tiek galā labi. Tikai 2009.gadā klajā nāca patiesība.