"Deportācijas mums ir pagātne. Ļoti sāpīga, bet pagātne. Taču neaizmirsīsim, ka pavisam netālu Ukrainā desmitiem tūkstošu bērnu ir nolaupīti un deportēti no dzimtenes. Vecāki ir atstāti ar briesmīgāko – ar neziņu par savu bērnu likteni. To šobrīd veic tas pats ļaunums, kas to darīja ar mums. Krievija – ne vairs staļiniskā, bet putiniskā Krievija," Rīgas pilī uzrunājot klātesošos fonda "Sibīrijas bērni" rīkotajā pasākumā "Pieminot 1941. un 1949. gada deportācijas", sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Šodien Komunistiskā genocīda upuru piemiņa tika godināta arī "Šķirotavas" stacijā, no kuras moku ceļos pirms vairāk nekā 80 gadiem tika izsūtīti cilvēki. Vēlāk piemiņas pasākums paredzēts arī Torņaklana stacijā. Piemiņas pasākumi notiek arī citviet Rīgā un Latvijā.
Valsts prezidents, uzrunājot sanākušos Rīgas pilī, atgādināja, ka 14. jūnijs pirms 83 gadiem bija vasaras diena, bet mūsu tautas atmiņā diemžēl uz mūžīgiem laikiem tā ir tumša diena, portālu "Delfi" informāja Valsts prezidenta kancelejā.
Prezidents atgādināja, ka vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju lopu vagonos tika deportēti prom no savām mājām. Pēc astoņiem gadiem 25. martā līdzīgs liktenis piemeklēja vēl vairāk nekā 42 000 mūsējo. Daļa izsūtījumā nomira, daļa palika turpat, tikai daļai izdevās atgriezties. Viņu vidū bija arī bērni – lieli un mazi.
Daudzi no Sibīriju pārcietušiem tā arī nekad nav gribējuši runāt par to, kas notika trimdas gados. Ne ar savējiem, ne ar svešiniekiem – un to var ļoti labi saprast, teica prezidents.
"Tādēļ es gribētu sacīt lielu, lielu paldies visiem, kas tomēr ir atraduši sevī spēku par izsūtījumā piedzīvoto runāt skaļi. Jūsu sāpju pilnās atmiņas ir mūsu visu atmiņas. Jūsu stāsti neļauj aizmirst mūsu vēstures tumšās lapas. Jūsu stāsti apliecina arī to, ka tas viss bija pa īstam," teica Rinkēvičs.
"Šodien es gribu vērsties arī pie mūsu jauniešiem. Paldies arī jums, ka esat iedziļinājušies, ka esat domājuši par vēsturi un ka esat runājuši par deportācijām. Paldies, ka esat gatavi runāt ar saviem vienaudžiem un stāstīt mūsu vēstures stāstu arī viņiem. Esmu pārliecināts, kad pienāks laiks, arī jūsu bērni un bērnu bērni uzzinās, kāpēc 25. martā un 14. jūnijā pie Latvijas karogiem kar melnas sēru lentes. Un arī viņi turpinās stāstīt tālākām paaudzēm par mūsu tautas likteni," viņš sacīja.
"Jaunieši, jūs esat dzimuši un auguši brīvā Latvijā. Bet, ja jūs, jūsu sacerējumi un mākslas darbi ir šeit, tad acīmredzot jūs varat iztēloties, ko nozīmē brīvību zaudēt. Mūsu visu uzdevums ir gādāt, lai tas paliktu tikai mūsu iztēlē," sacīja Rinkēvičs. "Lai Latvija mums būtu vienmēr brīva un neatkarīga un lai mums nekad nevienam nebūtu jāpiedzīvo tas, ko piedzīvoja mūsu vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki," vēlēja Rinkēvičs.
Vēlāk, uzrunājot sanākušos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla "Vēstures taktīla", Rinkēvičs sacīja, ka viņam pavisam nesen bijusi tikšanās ar politiski represētajiem. "Mēs arī teicām paldies bērniem, kuri piedalījās sacerējumu un zīmējumu konkursā. Tie, kuri tolaik bija pavisam mazi bērni, šobrīd jau ir sirmgalvji. Tie ir cilvēki, kuri vēl atceras. Tie ir cilvēki, no kuriem mums vajadzētu gan gūt pieredzi un zināšanas, gan uzklausīt, lai mūsu tautas vēsturiskā atmiņa paliktu kopā ar mums," sacīja Rinkēvičs.
"Šādos brīžos, pieminot komunistu zvērības, pieminot Staļina režīma upurus, ir grūti atrast vārdus, jo vārdi parasti ir sekli, bet sāpes ir dziļas un paliekošas," viņš teica, akcentējot, ka šiem atceres brīžiem ir milzīga nozīme gan pagātnes dokumentācijā, gan arī lai mēs, atceroties, kas notika ar mūsu tautu, izdarītu visu, lai nekad vairs tādi notikumi mūs neskar.
1940.–1941. gads mūsu vēsturē ir iegājis ar nosaukumu Baigais gads. Tas ir gads, ko vairs nevar izdzēst, teica prezidents. "Šķiet, ka tad, kad mēs atguvām neatkarību, bija grūti iedomāties, ka kaut kas tāds 21. gadsimtā, kas bija pieredzējis gan Hitlera, gan Staļina noziegumus, var atkārtoties. Diemžēl tas atkārtojas pavisam netālu – Ukrainā, kur tiek slepkavoti civiliedzīvotāji, kur tiek deportēti bērni, kur vecākiem nav ziņu kas ar viņiem notiek. Tas ir 21. gadsimta Eiropas, Ukrainas un arī Latvijas Baigais gads," uzsvēra prezidents.
"Tas ir laiks, kurā mums joprojām ir jāsaprot, ka nekas nav beidzies – cīņa pret ļaunumu turpinās, un tas ir jāuzvar. Es esmu pārliecināts, ka mēs to varam! Mēs to varam tad, ja mēs esam vienoti un saliedēti. Mēs to varam tad, ja mēs esam stipri un atmetam ikdienas sīkās ķildas. Un mēs to varam tad, ja mēs ticam paši sev, savai tautai un savai valstij," teica Rinkēvičs.
Kā ziņots, piektdien Rīgā un citviet Latvijā, godinot 1941. gada komunistiskā genocīda upuru piemiņu, notiek atceres pasākumi un koncerti.
Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941.gada 14. jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem.
Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.
No Torņakalna stacijas 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās. Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
