'Avarijnij vihod'. Padomju militāro objektu godības paliekas

Foto galerija

Skrundas novada Rudbāržu raķešu šahtas ir tikai viena no dažiem simtiem bijušās padomju armijas objektu Latvijā. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas tos ir piemeklējis dažāds liktenis. Rudbāržu raķešu šahtu teritorijā varētu stādīt mežu, Vaiņodes raķešu bāzi un daudzas citas ir skāris laika zobs, un tagad tās, šķiet, gaida pilnīgu aizmirstību, taču citām ir atrasts pavisam jauns pielietojums. Piemēram, Irbenē bijusī slepenā spiegošanas bāze jeb kosmisko izstarojumu izlūkcentrs "Zvaigznīte" ir kļuvis par Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru.

Ilgoņa Upmaļa, Ērika Tilgasa, Jāņa Dineviča un Anatolija Gorbunova grāmatā "Latvija - PSRS karabāze, 1939. - 1998." norādīts, ka Baltijas republikas padomju armijas saimniecībā bija ieroču un kara saimniecības resursu noliktava. Bija izdarīts viss, lai Baltijā izvietotos ieročus izmantotu preventīvā triecienā Rietumiem. Savukārt cilvēkresursus padomju armijas vadība koncentrēja Centrāleiropas valstīs.

Aizsardzības ministrija portālam "Delfi" norādīja, ka 1992. gadā Krievijas jurisdikcijā esošais Bruņoto spēku izvešanas kontroles birojs noskaidroja - Latvijā atrodas vairāk nekā 500 militāro objektu. Tiesa, divus gadus vēlāk oficiālais Padomju karaspēka daļu numuru saraksts liecinājis, ka kopš 1944. gada Latvijā 24 rajonos bija vairāk nekā 700 militāro objektu, kuros bija dislocētas vairāk nekā 3000 karaspēka daļu. Tagad šīs zemes pieder vai nu valstij, vai pašvaldībai vai arī privātajiem īpašniekiem.

Nekad nevar nojaust, kas ir zem kājām

Rudbāržu raķešu šahta bija viens no objektiem, no kuriem Padomju Savienība bija gatava uzbrukt Rietumvalstīm. Bijušās raķešu bāzes zemes īpašnieks Ivars Grundmanis stāsta, ka teritorijā bija trīs šahtas - katra 44 metrus dziļa. Tajās bija ievietotas raķetes, no šahtām ārā izspraucās vien pats raķetes purngals dažu metru garumā. Turklāt to noslēpa pār raķeti pārvilkts kupols. Raķeti varēja izšaut 5000 kilometru attālumā ar pieļaujamo kļūdu 500 kilometri. Jau labu laiku pirms Padomju Savienības sabrukuma tās no Rudbāržiem aizveda prom.

Grundmanis stāsta, ka objekts savulaik bijis ļoti slepens, tomēr vietējie iedzīvotāji par to zinājuši. Ja var ticēt vietējo stāstītajam, tad militārās iestādes vadība nepārtraukti bija spiesta atsūknēt ūdeni no raķešu šahtas teritorijas, jo bāze ir uzcelta purvā. Lai nokļūtu bāzē, ir vairākas reizes jānogriežas uz aizvien mazākiem un šaurākiem ceļiem. Turklāt objekts ir apsargāts, un vēl pirms šahtām ir gan sarga būdiņa, gan "šlagbaums". Kad "Delfi" iebrauc bijušās raķešu bāzes teritorijā, no sarga būdiņas iznāk apsargs - kāds jauns vīrs ar siltām čībām kājās, ārā ir mīnus 15 grādu sals.

Raķešu bāze pastāvēja no 1960. gadu sākuma līdz 1980. gadu beigām, kad to pameta. Jau neatkarīgās Latvijas laikā, it īpaši 1995.gadā padomju militārpersonu atstāto infrastruktūru izlaupīja. Ņēma "da jebko", bet prioritāte bija melnie metāli, stāsta Grundmanis. Viņš pats bijušās armijas objekta teritoriju iegādājies par sertifikātiem. Īpašnieks cer, ka jau pavasarī varētu iebrucināt atlikušo agrāko administratīvo ēku karkasus un iestādīt mežu. "Ceru, ka pats arī vēl to redzēšu," saka Grundmanis.

Viņš stāsta, ka agrāk bija domājis, kā teritoriju izmantot. Viena no visilgāk apdomātākajām idejām bija objektu pārveidot par tūrisma vietu, tomēr viņš pārdomājis. Pirmkārt, būtu jāiegulda lieli līdzekļi infrastruktūras celtniecībā. Otrkārt, būtu arī jābūvē kvalitatīvi ceļi, lai līdz objektam cilvēki varētu nonākt.

Pašas šahtas, kurās atradās caurules, tagad ir aizsalušas, un nav iespējams ielūkoties to dziļumā. Toties var ieiet bijušajās administrācijas ēkās, kuram vairs nav nedz durvju, nedz logu, un dažviet, šķiet, arī dažu sienu nē. Uz atlikušajām sienām vēl daudzviet ir labi saglabājušies uzraksti, piemēram, "Ņe hoģi oģin v transformatornuju!", "Pri vihoģe iz vorotņika. zakroj dver ļifta i vorotņika!" un "Avarijnij vihod". Citādi - vien betona karkasi. Dziļāk gan paliek interesantāk. Tā kā apgaismojuma šeit nav un arī lukturīti neesam paņēmuši līdzi, tad ieejam ēkā vien pārdesmit metru. Pārāk bīstami. Nonākam kādā telpā, kur, šķiet, pirms sala bijis apmēram metru dziļš ūdens. Tagad daļa griestu ir sagrauta un telpā iespīd gaisma. Labu brīdi dauzām ledu, lai pārliecinātos par tā izturību.

Iespējams, ka tālāk ejot, var atrast vēl dziļākus zemzemes stāvus. Taču šoreiz dziļāk neejam. Ja reiz fotogrāfs paklupa jau pirmajā apakšzemes stāvā, satraukdamies, vai ar fotoaparātu viss kārtībā, vēl dziļāk iet būtu neprāts.

Pēcāk dodamies uz netālo Vaiņodes raķešu bāzi. Lai arī ceļš ir aptuveni zināms, tomēr pareizajam virzienam pabraucam garām. Tikai vēlāk no vietējiem iedzīvotājiem precizējam ceļa virzienu. Meža takas sākumā pamanām uzrakstu, ka objektā ir bīstami uzturēties. Tagad tā ir VAS "Latvijas Valsts meži" teritorija.

Objektā valda vientulība. Sākotnēji mēs vispār pabraucam garām vietai, kur vajadzētu izkāpt, jo ir redzami vien dažu ēku karkasi, kā arī apsniguši kupoli, kas kādreiz aptvēra raķetes. Tomēr pabraukuši atpakaļ, atgriežamies pie nelielā lauka, kur, spriežot pēc sniegā atstātajām pēdām, jau labu laiku ir bijuši tikai dzīvnieki. Dodamies nelielā apgaitā un uzkāpjam vienā no kupoliem. Tā pašā augšā ir caurums, kurā ir tikai tumsa. Fotogrāfs tajā iemet sniegu, un pēc kāda mirkļa, šķiet, pika ir iekritusi ūdenī - bija dzirdams kas līdzīgs plunkšķim. Vienojamies, ka ziemas laikā bāzē ir atrasties visai nepatīkami, jo nevar zināt, kas atrodas zem kājām - stabils pamats vai kas nedrošāks. Kā jau vēstīja zīme pie pagrieziena uz Vaiņodes raķešu bāzi, tās teritorijā atrasties ir bīstami.

Nezināt, kas ir mājas otrā pusē

Savā ziņā arī radioastronomijas centrs ir grūti pieejams. Lai to sasniegtu pa Ventspils - Kolkas ceļu ir jābrauc pa ledu. Savukārt pirms paša centra, jau nogriežoties no lielā ceļa, abpus ceļam var redzēt pamestas blokmājas. Tās ir tik izdemolētas, ka nav ne tikai logu rūšu un durvju uz balkoniem, bet arī pašu balkonu, atstāti tikai to pamati, bet paņemtas margas. Viens no centra pētniekiem Vladislavs Bezrukovs stāsta, ka pēc tam, kad centru bija pametuši tur strādājošie militāristi ar ģimenēm, dzīvokļus "pārskatīja" vandāļi. Viņi līdzi paņēma parketa grīdu, grāmatas, tualetes podus un visu pārējo, kam vien bija kāda vērtība. Tagad visu agrāk iekārtoto infrastruktūru - dzīvojamās mājas, pirti, bērnudārzu, bibliotēku, darbam paredzētās ēkas vairs nevar pazīt. Palikuši vien skumji "skeleti", kā arī neizmantoti vadi, ko vēl tagad šad tad daži entuziasti cenšas atrakt.

Tomēr postaža ir tikai sākumā. Jau braucot dziļāk bijušā Padomju armijas objekta teritorijā, paveras radioastronomijas centrs. Tā ir vienstāvu ēka, uz kuras ir novietots 600 tonnas smagas metāla konstrukcijas, ko notur militārajiem kuģiem paredzētas iekārtas. Skats ir neparasts- kā tik mazs vienstāvu namiņš, kurā ir darba un atpūtas telpas, virs sevis notur tādu "monstru". Pašā augšā ir 32 metrus diametrā plats radioteleskopa šķīvis. Šis ir lielākais no centrā esošajiem radioteleskopiem. Kopumā Irbenes radioteleskops ir viens no lielākajiem Eiropā. Vislielākais ir Vācijā, kur šķīvja diametrs ir 100 metri.

Bezrukovs stāsta, ka PSRS laikos "Zvaigznīte" bija ļoti slepens objekts. Mašīnām, kas brauca pa Ventspils - Kolkas ceļu, bija aizliegts apstāties ceļa posmā, kur ir pagrieziens uz centru. Pat daļa no militāristu pilsētiņas centrā dzīvojošajiem 1000 iedzīvotājiem pat nezināja par radioteleskopa šķīvja esamību - tā vismaz apgalvojuši agrāk pilsētiņā dzīvojuši militāristi. Cilvēki, kuri strādāja vienā pusē kādā no pilsētiņas ēkām, nezināja, kas notiek nama otrajā pusē. Tik liela bija slepenība. Centrā strādājošo militāristu uzdevums bija "notvert" dažādu Rietumu satelītu, radio un lidmašīnu pārraides, atšifrēt tās un nodot zināšanai vadībai Maskavā.

Kad militāristi devās prom, viņi sadauzīja iekārtas, elektromotoros salēja skābi un sacirta kabeļus. Grāmatā "Latvija - PSRS karabāze" atzīmēts, ka Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja darbinieki "Zvaigznītē" iekļuva vien 1993. gadā ar Krievijas Ģenerālštāba atļauju. Vēl tobrīd tur strādājuši Krievijas Federālās drošības dienesta darbinieki.

Bezrukovs atzīst, ka radioastronomijas centru varēja piemeklēt Skrundas lokatora liktenis. Pēc padomju un Krievijas militārpersonu aiziešanas Latvijā politiķi apsvēruši iespēju radioteleskopu uzspridzināt, taču pēc vietējo un ārzemju zinātnieku protestiem, šo domu noraidīja. Tiesa, toreiz bija noruna, ka radioteleskopu neizmantos militāriem mērķiem.

Tagad nelielajā ēkā ir iekārtots zinātnes centrs. Tā uzdevums ir pētīt saules aktivitātes, dažādos kosmiskos lūžņus, piemēram, "mirušus" satelītus vai to atlūzas, kā arī Zemei pietuvojušos asteroīdus. Patlaban tajā ir investēti aptuveni pieci miljoni eiro no ES fondu naudas. Tomēr Bezrukovs norāda, ka līdzekļus vajag vēl - jaunu iekārtu iepirkšanai, radioteleskopa un konstrukciju pārkrāsošanai, lai novērstu koroziju, un citiem darbiem.

Centrā strādājošie zinātnieki savā darbā vēl joprojām izmanto no padomju laikiem mantoto tehniku, un vēl šobaltdien uz iekārtām ir redzamas pamācības krievu valodā. Ap iekārtām šur tur pamanāmi milzīgi vadu mudžekļi. Ja kāda detaļa vai mašīna salūzt, tad dažas lietas var salabot paši pētnieki, bet ne vienā vien gadījumā palīdzība, īpaši, ja nepieciešamas jaunas detaļas, jāprasa Rīgas Elektrorūpnīcā. Tā kā iekārtas ir vecas, to detaļas nav viegli atrodamas.

Pašas centra telpas ir vēsas un aukstas, jo arī apkure ir vāja. Tāpēc cilvēki pa centru nereti staigā ne tikai džemperos vai jakās, bet arī virsjakās. Vienā no tehnikas telpām savdabīgi izceļas kāda glezna, kas pielikta pie sienas. Uz iekārtu pelēkzaļā fona, tā ir krāsaina un līdz ar to pamanāma. Glezna savulaik bijusi vienā no pilsētiņas ēkām un varētu būt viens no retajiem iedzīves priekšmetiem, kas nav nonācis nezināmu garnadžu un visādu mantu meklētāju, kas agrāk siroja pa pilsētiņu, rokās. Arī citur radioteleskopā ir redzama no padomju laikiem saglabājusies infrastruktūra.

Aizsardzības ministrija norāda, ka tagad zemēm, kur agrāk bija militārie objekti, ir privātīpašnieki. Līdz ar to ne visu objektu liktenis ministrijai ir zināms. Iespējams, ka daļa no tiem grimst tādā pašā aizmirstībā kā Vaiņodes raķešu bāze, bet citi - kā radioastronomijas centrs zinātnē vai citos nolūkos.