XX gadsimta vidū sabiedrība pret seksuālām rakstura tēmām izturējās konservatīvi. Vēlāk norisinājās radikālas izmaiņas daudzu cilvēku apziņā. Uzstādītās pagātnes uzvedības normas kāds pēkšņi sāka apšaubīt. Parādījās revolucionāri saukļi – ”brīvība”, ”progress”. Tā, lūk, radās konfrontācija, starp konservatīviem un ”mūsdienīgi” domājošiem cilvēkiem. No tā laika joprojām pasaulē turpinās ļoti asas debates par homoseksuāļiem, lesbietēm, viendzimuma laulībām un abortiem. Dažādie viedokļi tiek pastiprināti ar apšaubāmiem zinātniskiem traktātiem, disertācijām, socioloģiskiem, psiholoģiskiem un citiem pētījumiem.
Pat samērā virspusēji, neiedziļinoties attiecīgajā tēmā kļūst pilnīgi skaidrs, ka debates nekādus pozitīvus rezultātus radušās problēmas atrisināšanai nedos. Mierizlīgums arī nebūs iespējams, jo abām pusēm nav pat mazākās kopējās vienotības platformas, kas izslēdz jau sākumā lietderīgu un konstruktīvu diskusiju. Līdz ar to nevar apvienot divas pretējas nometnes. No tā izriet, ka šāda rakstura jautājumus nevar skatīt plašas auditorijas ietvaros.
Faktiski visas diskusijas, par seksuāliem sakariem, pamatā ir neauglīgas. Cilvēkiem nav dots saprāts šajos jautājumos. Līdz ar to reliģiskie domātāji dod priekšroku neizskaidrot plašai sabiedrībai aizliegumus. Viņi uzskata, ka tas nav produktīvi un pat bīstami. Reliģiozs cilvēks dzīvo ticībā un nekad neapspriedīs aizliegumus, kuri pastāv desmitiem tūkstošiem un vairāk gadu. To varētu attiecināt arī uz homoseksuālismu, asinsgrēku un abortiem. Uz šādām rīcībām uzlikts aizliegums no pasaules radīšanas pirmsākumiem. Šādu parādību un aizliegumu skaidrošana ir ārpus cilvēku saprašanas.
Mūsdienu filozofijai un pastāvošajai ētikai nākas saskarties ar zināmām grūtībām, kāpēc, piemēram, homoseksuālisms būtu pieļaujams, bet asinsradniecība aizliedzama. Lai arī cik nepiedienīgi neliktos šīs tēmas apspriešana, tomēr gribu jautāt, kas slikts no laicīgā redzējuma piemīt asinsgrēkam, fetišismam, nekrofīlijai, brutalitātei, ja viss notiek uz pušu vienošanās pamata un puses netiek fiziski sakropļotas? Kāpēc to visu nāktos aizliegt ar likumu? Domāju, ka, argumentētu pamatojumu, kāpēc viena rīcība tiek attaisnota un pieļaujama, bet pārējās noliegtas, tā arī neviens nav pamatojis.
Sabiedrībā pastāvošie jēdzieni - ”nes zaudējumus cilvēka pašcieņai” vai ”anti sociāla rīcība” – nav pārliecinoši. Laicīgie domātāji pat savā starpā nespēj vienoties, ko nozīmē šie jēdzieni? Secinājums – aizliedzot ”anti sociālu rīcību” laicīgā sabiedrība pārņēmusi šo postulātu no sev nesaprotamas filozofijas sistēmas. Laicīgai izpratnei, par seksuālo morāli, nav nekādas jēgas, kamēr tā neatzīs, ka visu pamatā ir reliģiskie priekšraksti. Tai pat laikā reliģiskiem domātājiem būtu jāielāgo, ka arī reliģiskā filozofija nevar izskaidrot šīs sabiedrībā pastāvošās problēmas. Pagātnes aizliegumi kādiem noteiktiem nepareiza rakstura sakariem nevarēja rasties sabiedrības racionālās diskusijas ceļā vai pamatojoties uz sabiedrības ētisko apziņas dabu. Aizliegumi sabiedrībai doti pamatojoties uz ”Ārējās gribas” izpausmi. Cilvēkiem vai nu tie jāpieņem, vai jānoliedz. Ja viņi atraida ”Ārējo gribu”, rodas tā, ka starp homoseksuālismu un asinsgrēku nekādu principiālu atšķirību nav un abu veidu sakarus nāktos atļaut. Man nāk atmiņā profesora Voterhausa teiktais: ”Parazīts – patstāvīgs organisms, bet tai pat laikā viņa pastāvēšana ir atkarīga no saimnieka. Ja saimnieks iet bojā, iet bojā parazīts. Runājot ar zinātniskiem jēdzieniem nevis apvainojošiem, to varētu formulēt šādi:- ētika, kura parazitē uz reliģiozās sistēmas, no kuras tā nākusi un izaugusi, nespēj pastāvēt bez reliģijas. Mēs nedzirdēsim diskusiju par morāli to cilvēku vidū, kuri balstās uz reliģijas idejām. Kembridžas universitātes profesors Ričards Livingstons papildina: ”Mēs esam mantojuši labas paražas, kas var pastāvēt kādu laiku, kamēr tās kāds nenojauks. Bet stāds, kas izrauts ar saknēm, nolemts bojāejai. Ja mēs tā padomājam laicīgā sabiedrība pilnībā atkarīga no reliģiskām vērtībām. Līdz ar to mēģinājumi reliģiskās vērtības nolikt atkarībā no laicīgiem likumiem un ētikas ir pilnīgs absurds un pretrunīgs pēc definīcijas.
Sabiedrībā populāri kļuvis lietot tādus jēdzienus, kā ”plurālisms” un ”demokrātija,” līdzas tiek pieminēta arī ”tolerance (iecietība).” Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēki izprot šo jēdzienu nozīmi? Jo vairāk tie tiek pielietoti, jo mazāk saprotama šo jēdzienu jēga. Daudzi tos pielieto ar pilnīgu pretēju nozīmi, noliedzot patieso vērtību jēgu uz kuriem šos jēdzienus varētu attiecināt.
Bieži vien šiem vārdiem piemīt tikai tukša skaņa. Interesanti, ko īsti domā tie cilvēki, kas ar lepnumu paziņo, ka viņi ir toleranti. Ja kāds ir tolerants, tad kāds nebūs tolerants. Tolerantais cenšas paziņot, ka viņš pieturas pie pašiem plašākiem viedokļiem, ieskatiem vai uzskatiem. Viņa tolerance izpaužas tajā, ka brīvā sabiedrībā var pastāvēt jebkura pārliecība, jebkura rīcība. Un tieši šāda viņu pozīcija saistīta ar viņu uzskatiem par ”plurālismu” un ”demokrātiju”.
Pamēģināsim palūkoties uz šo vārdu jēgu. Personīgi uzskatu, ka pret visu izturoties toleranti, mēs pārvērtīsim savu dzīvi ”ellē.” Tomēr ceru, ka cilvēkiem piemīt tik daudz saprāta, lai tas tā nenotiktu. Varu jums apliecināt pilnīgi droši, ka lielākā sabiedrības daļa nemaz nevēlas būt toleranta. Mēs taču nevēlamies izturēties toleranti pret rasismu, seksuālo vardarbību, noziedzību, asinsapgrēcību, narkomāniju u.t.t.. Redzat, detalizējot, mēs tomēr sākam saprast, ka mums kā garīgām būtnēm pastāv zināmi morāles principi, kurus tā kā nedrīkstētu pārkāpt. Mēs pat esam gatavi tos par katru cenu aizstāvēt.
Pareizāk laikam būtu sacīt, ka tolerance nav nekas cits kā vienaldzība, vai pilnīga apātija pret to, kas norisinās mums apkārt. Reiz es pateicu, ka esmu tolerants, un pēkšņi padomāju, kas tad es esmu, tolerants vai kaut kas ”gļumīgs?”
Tieši vienaldzība liek cilvēkiem noticēt, ka viņi ir toleranti. Ļoti viegli būt tolerantam, ja tevi nesatrauc sabiedrības un atsevišķu indivīdu morāle, vērtības un principi. Kāda paruna saka: ” ja cilvēks ne pie kā neturas, viņš kritīs.” Ar toleranci daudzi piesedz savu egocentrismu, to pārvēršot – it kā ”cieņā”. Es sevi cienu, jo cienu citu cilvēku domas, viedokļus, darbus, visu, visu.... . Bet tas taču tomēr tā nav. Mums pastāv zināmas morāliskas vērtības, kāpēc mēs cienām viens otru vai ,piemēram, viena vai otra cilvēka rīcību. Es lieku šeit uzsvaru uz rīcību, jo cilvēks ir augstākā vērtība, kuru mēs nevaram ignorēt. Cilvēks radīts kā garīga būtne citu dzīvo būtņu vidū!
Pie kam bieži atskan no varas un politiķiem aicinājumi, būt vienotiem. Visi runā par kaut kādu vienotību un izsaka viens otram apvainojumus, ka kāds nav gatavs vienotībai. Uz ko var pastāvēt sabiedrības ”vienotība”?
Nenoliedzami vienotībai ir liela nozīme. Ja tauta sadalās, tai grūti atjaunot savu vienotību un tā zaudēs svešu, naidīgu spēku priekšā. Un tomēr pajautāsim sev vai patiesi tik svarīgi mums panākt ”vienotību”? Un, ja gribam būt vienoti, tad kāds mūsu gala mērķis?
Mums, protams, bija ir un būs daudziem vienādas vērtības, kuras mūs var vienot kopējai rīcībai, bet to nevar tā vienkārši uzspiest. Līdz ar to tolerance un vienotība nav manas vērtības. Ja tolerance nozīmē apātiju, tad apātija ir tādas slimības, kā depresijas pēdējā stadija, kurai tālāk seko nāve. Nu, nekādi nevēlos būt apātisks un iespējams arī daudzi citi, lai vienotos savā un sev tuvu cilvēku bojā ejai. Vai moderni tā sakot – esmu tolerants pret to, kas norisinās man apkārt, esmu tolerants pret to ko jūt mani līdzcilvēki, kas notiks ar valsti?
Kādam iespējams ir tāds mērķis izveidot ”tolerantu – apātisku” sabiedrību. Vērojot to, kas šobrīd norisinās sabiedrībā, viss liecina par to, ka tolerances ziņā Latvija ieņemam augstāko pozīciju ES demokrātisko valstu vidū. Varam būt pateicīgi mūsu ”Vienotības,” augstākajai politiskajai vadībai par neoliberālām eksperimentālajām zālēm, kuras tiek pārbaudītas uz Latvijas tautas dzīvot spēju, ekstremālos apstākļos.
Patiesi, laikam pastāv kādi augstāki mērķi, kurus mums vajadzētu sasniegt. Lai, tos sasniegtu tautai būtu jābūt vienotai. Un atkal rodas jautājums: ” Bet vai tolerancei vajadzīga šāda rakstura tautas vienotībai – kooperācijai savu mērķu sasniegšanai?”
Lai, tautā nepastāvētu vienotība, tautai nedrīkst dot iespēju jebkādai kooperācijai un kompromisiem. Tieši kompromisos pastāv vīrišķība un spēja sabalansēt dažādas intereses. Tieši kompromisu rezultātā sabiedrības lielākā daļa spēj iegūt labumu. Bet pastāv viens nosacījums šādai sabiedrībai jābūt ar kopējām morālām vērtībām!
To, ko var panākt politikā un laicīgā dzīvē, diemžēl nebūs panākams reliģijā. Reliģijā pastāv citi principi. Lai cik svarīga mums visiem liktos vienotība, bet reliģijā tai nav iedalīta prioritāte. Arī tolerancei Baznīcā nebūs vietas. Galvenais reliģijā ir ”pašapziņa”. Reliģiozs cilvēks agri vai vēlu caur ārējo Apziņu iegūst pašapziņu un spēj atklāt - saprast, kur pastāv meli un kur taisnība, kur pastāv pamatvērtības un kur tukšums.
Tas, ka reliģisks cilvēks spēj pārstāvēt un aizstāvēt konservatīvas reliģiskās vērtības, nenozīmē, ka viņš nespēj saprast katru indivīdu vai sabiedrību kopumā. Viņš noteikti nebūs tolerants pret antimorālu rīcību, bet viņš spēs rast kompromisu un rast kooperāciju ar līdzcilvēkiem uz kopējiem morāles pamatiem.
Iespējams, reliģija rīkotos moderni, ja ietu kompromisa ceļu un galvenais būtu toleranta. Baznīcai institūcijas tas būtu iespējams labāk. Bet būt vienotam ar politiķiem, lai pastāvētu viņu vienotībā, tā vairs nav vērtība reliģijai. Mūsdienu sekulārā sabiedrībā pastāv uzskats, ka reliģija nevēlas pieņemt acīm redzamas ”mūsdienīgas” vērtības. Laicīgā, pasaulīgā sabiedrība vēlas redzēt reliģiju laicīgu, vēlas, ka tā būtu ar ”mūsdienīgām” vērtībām, toleranta, kura spēj apātiski noraudzīties uz elli. Paldies Dievam, ka šeit garīgā pasaule nespēj būt vienotībā ar sekulāro pasauli, apliecinot, ka reliģija ir toleranta pret to, kas norisinās apkārt. Pašapziņa, ka esi netolerants, dod mums iespēju būt dzīviem un iestāties par labklājības valsti, par rūpēm par vecāko paaudzi, bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par veselīgu un drošu sociālo vidi ģimenēm, ikvienam indivīdam. Mēs iestājamies par izglītotu un kulturālu sabiedrības kopumu, kura nav dalāma vairs pareizajos un nepareizajos.
Var jau būt, ka kādi mēģinās paust, ka reliģija nav toleranta, bet vai tai tādai jābūt? Tās uzdevums iemācīt cilvēkam saprast, būt ar pašapziņu. Vai man un tev jābūt tolerantiem – apātiskiem pret visu, kas norisinās mums apkārt? Nē, pašapziņa māca mums saprast, ka visupirms esam garīgas būtnes, kas stipri atšķiras no dzīvniekiem, jo pastāv morāles vērtības, kas piešķir - dod mums apziņu nedarīt otram to, ko nevēlamies, lai ar mums kāds darītu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
