Foto: stock.xchng

Pirms mēneša ar informatīvo rakstu "Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības zinātnes pseidozinātniskums" iesaistījāmies sabiedrības diskusijā par Dānijā radītās izglītības programmas par dzimumu lomām ieviešanu Latvijas bērnudārzos (bēdīgi slavenā "Diena, kad Kārlis bija Karlīna").

No programmas ieviešanas aizstāvjiem komentāros saņēmām aizrādījumu, ka dzimumu līdztiesība rakstā izprasta pilnīgi "garām". Sajutāmies neērti, un nolēmām izzināt nedaudz vairāk, ko tad dzimumu līdztiesība īsti nozīmē, un jo īpaši, ko tā nozīmē Eiropas Savienībā?

Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols

Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju, tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.[1] Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patērnieciski) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.

"Dženderisma" ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dzimumu līdztiesības ideoloģija faktiski veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai kā normu domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā IDC-10 dzimumidentitātes traucējumiem ierakstīti kā personības psihiski un uzvedības traucējumi (kods F64).

Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka, ka tā ir "pierādījums tam, kad doma jau tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās".

Lai šo ideoloģijas nepilnību labotu, Eiropas Parlaments 2011. gada 28. septembrī izdeva rezolūciju [2], kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11 versijas (ICD-11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015. gadam.

Sociālā dzimuma ('gender') tiesības pastāvīgi visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk - tieši represīviem. Laikā no 1975.gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes "Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu", kuru līdz šim parakstījušas 23 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Konvencijā "ar terminu "dzimums" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem." Šīs definīcija ir nozīmīga tādēļ, ka, ratificējot Konvenciju, šāda cilvēka dzimuma oficiālā izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.

Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimumu līdztiesības/dzimtes studiju programmās

Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dāsni finansētā un politiski atbalstītā dzimtes pētniecība ('gender researh'), kas ar vērienu aizsākās 20. gadsimta 70. gados. Tai pašā laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par vispretrunīgāko un ideoloģizētāko no visām zinātnēm, kuras saknes meklējamas kultūrmarksismā (t.s. Frankfurtes skola[3]), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60. – 70. gados. Kultūrmarksismam tiek piedēvēta tā saucamo 200+ metožu identificēšana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai, un tās savas politikas īstenošanai lielā mērā esot pārņēmusi Eiropas Savienība. Visbiežāk pieminētās no šīm "tehnikām" ir tādi paņēmieni kā: 1) politkorektums; 2) bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana; 3) rasistisku noziedzīgu nodarījumu izraisīšana; 4) vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana; 5) ģimenes institūcijas dekonstrukcija; 6) pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana; 7) tiesu korumpētība; 8) ticības noniecināšana; 9) sabiedrības psihoemocionāla traumēšana pastāvīga netaisnīguma un tiesiskuma trūkuma dēļ; 10) masu migrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi; 11) mediju kontrole un vārda brīvības ierobežošana." [4]

Godprātīgi zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tās iezīmētajai virzībai uz globālu totalitārismu. Akadēmiskajā vidē zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieks, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošu domu (kas faktiski ir kāda konkrēta pētījuma rezultāts), tiek pakļauts nežēlīgai un netaisnai kritikai, bieži vien apsūdzot viņu kādā no diskriminācijas veidiem.[5] Vācu publiciste un socioloģe Gabriela Kubija (Gabriell Kuby) rakstā "Džederisma ideoloģija - klusā revolūcija" atzīst, ka vārda brīvība mūsu sabiedrībā vairs nepastāv.[6]

Austrālijas nozīmīgākajā intelektuālajā žurnālā "Quadrant" šā gada jūnijā pasaules mērogā izcilais austrāliešu zinātnieks Frenks Salters (Frank Salter) (urbānais antropologs un politikas etologs) publicēja rakstu ciklu "Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs" un "Karš pret cilvēka būtību: dzimtes pētniecībā I, II"[7]. Savos rakstos viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes ignorance un pasludināšana par tabu sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. Šai ziņā viņš liek vienlīdzības zīmi starp situāciju, kādā atradās sociālo zinātņu zinātnieki komunistiskā režīma apstākļos, un to, kādā situācijā ir nostādītas sociālās zinātnes un studijas Austrālijā. Salters uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, ka dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Viņš uzsver, ka šādā veidā tiek izkropļotas studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.

Līdzīga situācija ir visā Rietumu pasaulē.

"Gender mainstreaming" jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja

Pats termins 'gender' ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē 'dzimte': sieviešu, vīriešu un nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru ejam, ir skaidri iezīmēts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas gala mērķis ir pilnīga dzimumu līdztiesība, t.i., dzimumneitrāla jeb bezdzimuma sabiedrība ('de-genderd', 'non-gendered, 'gender neutral society'). Tās īstenošanai kopš 1995. gada ir ieviesta īpaša stratēģija – 'gender mainstreaming' jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja, kas, vienkārši izsakoties, nozīmē, to, ka dzimumu līdztiesība ir visaptveroša – tā ir viss un tā ir visur, tā skar cilvēka privāto dzīvi no dzimšanas brīža līdz valsts politikai visās tās izpausmēs un līmeņos. Līdz ar 'gender mainstreaming' stratēģijas ieviešanu var uzskatīt, ka ES ir notikusi pilnīga politiskās, sabiedriskās, sociālās, mākslas, kultūras, zinātnes un arī privātās dzīves ideoloģizācija.

Lēmumā par atbalstu Eiropas Kopienas seotītās ietvarprogrammas zinātnes atbalstam (2007. – 2013. gadam) īstenošanai ir norādīts, ka dzimumu jautājuma un dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās kā personālā tā saturā. Rokasgrāmatā [8] par dzimumu aspektu pareizu integrēšanu pētniecībā ES zinātniekiem tiek izskaidrots, ka "cilvēka dzimums, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis."

Iepriekš minētais lēmums par septīto ietavrprogrammu paredz vēl vairāk ideoloģizēt arī augstskolas, uzsverot, ka: "Dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistībā ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā".

Zinātnes sakarā noteikti ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka šā gada 26.oktobrī, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja līgumu ar Ziemeļu Ministru padomi par Latvijas zinātnes sistēmas un zinātnisko institūciju izvērtēšanu. Vērtējuma rezultātus paredzēts izmantot, "pieņemot lēmumus par reformu īstenošanu Latvijas zinātnē" un "mērķtiecīgu un efektīvu ieguldījumu veikšanā nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros"[9].

Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Latvijas "Plāns dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012. –2014.gadam" paredz īstenot desmit 'smadzeņu skalošanas' seminārus, lai veicinātu "ES struktūrfondu administrēšanā iesaistīto speciālistu, kā arī projekta iesniedzēju un projekta vērtētāju izpratni par dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu un īstenošanu projektos".

Ideoloģiju spilgti raksturojoša ir arī tās leksikas izvēle. Tikai viens mazs, bet uzskatāms piemērs. No 2006. - 2011. gadam EK sestajā ietvarprogrammā tika realizēts megaprojekts, kurā piedalījās 29 Eiropas valstis, un kura mērķis bija jaunas teorijas un praktisko paņēmienu izstrādāšana dzimumu līdztiesības īstenošanai Eiropā. Projekta nosaukums bija QUING (Quality in gender + equality policies") – 'quing' ir homoseksuāļu subkultūrai piederīgs vārds, kas darināts no vārdiem queen 'karaliene' + king 'karalis', radot nosaukumu starpdzimuma karaliskajai personai.

Daži dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā

ES dzimumu līdztiesības politika pārstāv radikālā feminisma virzienu, un ir vērsta uz cilvēka identitātes , tai skaitā dzimumidentitātes un dzimumu lomu nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā [10]. Saukļi par sieviešu tiesībām un dzimumu stereotipu mazināšanu kalpo tikai acu apmānīšanai un sabiedrības apzinātai maldināšanai.

Arī Latvijā labklājības ministre Ilze Viņķele un Dzimumu līdztiesības komitejā pārstāvētās amatpersonas un organizācijas medijos un institūcijās turpina maldināt sabiedrību, aizbildinoties, ka pieminētās Dānijas bērnudārzu programmas "mērķis nav ietekmēt bērnu dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu"[20], kamēr lietuviešu psihoterapeits profesors Gintauts Vaitoška, kurš ir arī viens no autoriem Lietuvas izstrādātajam metodiskajam materiālam skolām "Bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei" (2007) par Dānijas bērnudārzu programmu portālā delfi.lt 2012.gada 15.oktobrī raksta: "Šīs programmas īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajā programmā bērniem tiks mācīts tikai par "dzimumu līdztiesību", taču nepasaka, ka 'dzimums' metodiskajā materiālā lietots sociālā dzimuma nozīmē ('gender') - tie ir heteroseksuāļi, lesbietes, geji, homoseksuāļi, biseksuāļi un transseksuāļi. Transseksuālisms ir pieskaitāms psihiskās veselības traucējumiem ( kas Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļauts ar kodu F 64.0), taču bērniem šajās programmās tiek piedāvāts sajusties kā citam dzimumam piederīgiem. Divas trešdaļas bērnu ar tādiem traucējumiem (dzimumidentitātes traucējumi bērnībā - kods F64,2) kļūst par homoseksuāli orientētiem... Dzimumu vienlīdzīgu iespēju aprūpētāji Lietuvā cenšas ieviest jaunu terminu - sociālais dzimums. Taču 'sociālā dzimuma' izpratnes ieviešana mūsu izglītības sistēmā nozīmētu neko citu kā piedāvājumu bērniem izvēlēties "dzimumu" no sešiem iepriekš minētajiem variantiem... Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru, šķiet, ne mazāk kā to darīja komunistiskais režīms."[11]

Trīs Baltijas valstu bērnudārziem Ziemeļu Ministru padomes dāvināto programmu paši dāņi raksturo šādi: "Mūsu projekta mērķis noteikti nav vienkārši "samainīt" zēnus un meitenes lomām, bet viņiem ir jāpiedāvā plašāks lomu un zināšanu spektrs, lai dotu viņiem iespēju pašiem izdarīt izvēli."[10] Vai gan tas nenozīmē to pašu mērķi, ko savā rakstā min profesors G.Vaitoška?

Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ jo intensīvāk fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām – mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Ģimene, bērnudārzi, skolas, jaunatnes programmas un laikmetīgā kultūra ir galvenie virzieni, kuros izvēršama visaktīvākā rīcība. 2008. gada 9. jūnija ES "Padomes secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā" teikts, ka, lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus."

Viena no tādām struktūrām ir ģimene, tādēļ dzimumu līdztiesības politikas dokumentos tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Visticamāk, ka tieši no šejienes aug kājas tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku negatīvā piemēra, un nodot institūciju uzraudzībā, kur bērnu sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot ES centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk tiktu nodrošināta pieeja valsts bērnudārziem. Tā vietā mūsu valstij būtu nopietni jādomā par atbalstu tām sabiedrības iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību.

2011.gada Antverpenes un Madrides universitāšu koppētījumā [12] par dzimumu lomu konstruēšanu ES teikts: "Sievietes līdzdalība darba tirgū, izmantojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumus, bieži vien tiek prezentēta kā brīnumlīdzeklis visām ES problēmām: risinājums demogrāfiskajiem izaicinājumiem, līdzeklis, kā kāpināt ES produktivitāti, un arī kā līdzeklis, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Sievietes tiek konstruētas kā universālas visu ES problēmu atrisinātājas jeb "factotum" ('kalpotājs vai persona, kurš var, prot un spēj veikt visu darāmo'), tādējādi nešaubīgi turpinot sieviešu darba ekspluatāciju".

Lai arī darba un ģimenes saskaņošana vienmēr ir tikusi pozicionēta kā iniciatīva dzimstības veicināšanai, dzīve to nav apliecinājusi. 2012. gadā Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā [13] par dzimumu līdztiesības ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka "nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē un vēlmi laist pasaulē bērnus".

Sievietes pašas vēlmēm un vitālajām vajadzībām gan nekādas lielās nozīmes nav, pat vēl vairāk - viņām uz tām pat nav tiesību. Kad feminisma dibinātājai franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, bet, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, viņa atbildēja: "Nē, šādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju." Sievietei sievišķības un mātes lomas vietā Eiropas Savienībā tiek piedāvātas tiesības uz "varas pozīcijām" profesionālajā darbā un politiskajā karjerā, lai gan, kā savā grāmatā "Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana" psihoterapeits J.Zālītis: "Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos, viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli (pēc mūsu pētījumiem 86%), vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm. Pēdējos pētījumos atradām, ka tādām sievietēm mātēm visi bērni ir homoseksuāli".[14]

Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi[7], tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē, faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi. Protams, ir izņēmumi, bet šai gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību.

Dzimumu līdztiesības ekspansijas rezultātā Rietumu sabiedrību ir piemeklējusi vīriešu identitātes krīze: arvien vairāk pieaug to vīriešu skaits, kuri vecumā no 35 – 55 gadiem izdara pašnāvības, kuru iemesls ir bijusi vīrieša identitātes zaudēšana, īpaši sabiedrības zemākajos slāņos.[15] Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļuvuši sievišķīgi, un labprāt kļūst par mājsaimniecēm (Vācijā tādu ir 40% vīriešu), turklāt ļoti daudzi bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa uzņemties atbildību.

Vīriešiem pakāpeniski tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions - armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū – 2006.gadā vairāk kā 18% militārpersonu Latvijā bija sievietes, kamēr Polijā – 0,5 %, un pat ASV – tikai 10,5% [16]. Vīrišķās identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu - iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts turpmāka pastāvēšana kļūst neiespējama, un tādā gadījumā Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam Van Rompejam var izrādīties taisnība, ka nacionālas valstis kā tādas ir mirušas [17] .

Dzimumu līdztiesības ideoloģijas īstenotajai cīņai pret cilvēka dzimumidentitāti un katram dzimumam atbilstošām lomām ir būtiska nozīme, lai gūtu panākumus jaunas sabiedrības radīšanā. Nonivelējot vīrišķo un sievišķo, faktiski tiek iznīcināta sievietes un vīrieša būtība. J.Zālītis jau pieminētajā grāmatā "Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana" ir zinātniski izskaidrojis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir vissvarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas dotais pretstats ir mīlestības pamatā, kura nonivelēšana noved pie mīlestības kraha vai pat tās rašanās neiespējamības. Tieši mīlestības rašanās neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no dzimumu līdztiesības sasniedzamajiem rezultātiem, lai radītu jauno sabiedrību, kas, vai nu sevi atražot vairs nespēj, vai arī atražotie cilvēki veido bioloģizētu, viegli pārvaldāmu, patērnieciski orientētu sabiedrību, kura sevi garīgi un fiziski aizstāvēt nav spējīga.

Dzimumu līdztiesība ir kļuvusi par instrumentu iedzīvotāju skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē. Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumbloka valstīs, savukārt no tām – Latvijā (kopš 1990. gada dzimstība ne reizi nav pārsniegusi mirstību). ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā (Latvijā - par 24,5% 2060. gadā). Nevienā no Austrumeiropas valstīm nav plānota iedzīvotāju skaita palielināšanās tuvāko 48 gadu laikā.[18] 2060. gadā eiropiešu izcelsmes cilvēku būs mazāk par 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem, 2000. gadā tie bija – 17%, bet 1966. gadā – 25%. [19]

Karš pret cilvēka būtību Eiropas Savienībā un pasaulē turpina uzņemt arvien lielākus apgriezienus. Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet ģimeniskās, etniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrauta ikviena no cilvēkam būtiskajām identitātēm, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā varas elite var atļauties nopirkt par naudu, varu un statusu, un panākt ar iebaidīšanu. Diemžēl nacionālās valdības lielā daļā valstu ir pārmēru atbalstošas ideoloģijām, kuras vārda tiešā nozīmē sagrauj šo valstu turpmākas pastāvēšanas pamatus, vismaz nacionālu valstu statusā.

Sagatavots saīsināti, ar papildinājumiem pēc publikācijas "Vai Eiropas Savienība ir "bāreņu tautas" ļaunā pamāte" portālā "Pietiek.com" 2012. gada 5. novembrī.

Avoti:

1.Jessica Bain and Annick Masselot " Gender Equality Law and Identity Building for Europe" (2012)
2. European Parliament resolution of 28 September 2011 on human rights, sexual orientation and gender identity at the United Nations.
3. Ph.D. Douglas Kellner "The Frankfurt School" (Kalifornijas Universitāte
4.http://bnptv.org.uk/2011/03/eu-frankfurt-school-neo-marxism; /http://centurean2.wordpress.com/2011/08/21/the-frankfurt-school-and-cultural-marxism-a-primer/; http://www.eutruth.org.uk/subversion.htm u.c.
5. Benedic Carey "Criticism of a Gender Theory, and a Scientist Under Siege", The New York Times (2007)
6. Gabriell Kuby "Gender Mainstreaming — The Secret Revolution" (2008).
7. Frank Salter "The War Against Human Nature in the Social Sciences", "The War against Human Nature II: Gender Studies" ; žurnāls "Quadrant" (2012)
8. Toolkit. Gender in EU-funded research" (2011)
9. IZM informācija medijiem 2012.gada 26.oktobris.
10. Elimination of Gender Stereotypes: Mission (Im)Possible? Conference Report", Ljubljana (2008);
11. Ginatutas Vaitoška "Lyciu lygybe ar smegenu plovimas"; portāls Delfi.lt; 2012.g. 15.oktobris
12. "Symbolic representation and the construction of gender roles in the European Union", Paper for the AECPA Conference, Murcia, 7-9 September 2011
13. Gender Ideology and Fertility Intentions across Europe" (2012) 
14. Jānis Zālītis, Nadežda Zālīte "Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana", Medicīnas preses apgāds, 2001
15. Persicope Post
16. Kristin Valasek "Gender and Democratic Security Governance"; Kristin Valsek "Security Sector Reform and Gender" (toolkit, 2008).
17. yui-linkhttp://www.dailymail.co.uk/news/article-1328568/Nation-states-dead-EU-chief-says-belief-countries-stand-lie.html (2010)
18. http://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_the_European_Union
19. An Augusta, Ga., group, The National Policy Institute.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!