Ar balvu pasniegšanām mums (un ne tikai mums) nekad nav bijis gludi, bet varbūt tā arī vajag. Tas rada dzīvīgumu, diskusijas un pārdomas. Protams, ja nepāriet prastā kašķī. Taču šogad ceremonija patiesi pārsteidza ar apgarotību. Varbūt nozīme arī tam, ka šīs bijis olimpiskais gads, un līdz ar to zūd jebkuri strīdi par to, kurš vairāk pelnījis. Kurš Olimpiādē augstāk ticis, tas arī labākais.
Arī mākslinieciskā daļa bija visai klasiska un, šķiet, neapstrīdama. Vienīgi varbūt vakara vadītāja varēja likties nedaudz dīvaina, bet, manuprāt, tas bija amizanti. Taču galvenais, kas iepriecināja - teksti.
Salīdzinoši nesen bija skatāma teātra balvu pasniegšana. Tur ne pirmo gadu kaitināja radošās inteliģences - aktieru - nespēja sakarīgi, uz skatuves esot, izteikties. Mūžīgā aizbildināšanās ar negaidītību un uztraukumu rada nevis aizkustinājumu vai līdzjūtību, bet gan šaubas par apbalvojamo profesionalitāti un cieņu pret apkārtējiem. Nespēju, nevēlēšanos vai negribēšanu pārdomāt sakāmo. Sportisti šajā ziņā šoreiz bija vienkārši lieliski. Neticami, ka tā uz skatuves spēj uzstāties cilvēki, kas to dara principā reizi gadā. Iespējams, ka tas ir apstiprinājums viedoklim, ka šodienas sports jau ir kļuvis par šovbiznesu, un spēja publiski izteikties sportistam (īpaši pasaules līmeņa) ir ne mazāk svarīga kā laba fiziskā sagatavotība.
Šķiet, ka nupat sporta jomas pārstāvji šajā mākslā jau ir pārspējuši šīs jomas profesionāļus. Godīgi sakot, sen neesmu dzirdējusi tik sakarīgus, pārdomātus un pat dziļus tekstus. Pat 'dežūrpateicības' vecākiem un treneriem neskanēja banāli, bet lielākā daļa ar to neaprobežojās. Katrs apbalvotais vēl īsi izteicās vai nu par sava sporta veida šodienu, nākotni, iespējām, vai par personīgajiem mērķiem un plāniem. Lai arī teksti varbūt ne vienmēr bija stilistiski gludi, taču šajā reizē tas nešķita būtiski, jo cilvēki patiešām runāja no sirds un par galveno. Un galvenais, bez liekas kautrības.
Īpaši sajūsmināja (arī zāli) puisis, kurš tā arī atzina, ka cerējis saņemt šo balvu. Un nevis teatrāli, bet no sirds. Un tas bija vēl viens moments, kas būtiski atšķīrās no līdzīgām teātra balvu pasniegšanām. Varbūt būtība ir tajā, ka sportistiem vienkārši ir vairāk pašapziņas kā vidējam latvietim? Ja viņi zina, ka ir labākie, tad viņi par to arī nekautrējas.
Iepriecināja arī pasākuma sirsnīgums, pat ģimeniskums. Kulminācija šajā ziņā, protams, bija divi Inetas Radēvičas uznācieni. Reti nākas dzirdēt publiskas pateicības žurnālistiem, īpaši jau no sportistiem. Taču Radēvičas sirsnīgums šķiet apbūra visu zāli. Raudoši vīrieši tiešām nav bieža parādība, īpaši jau mūsu sabiedrībā, bet Radēviča to spēj panākt, kā pierādīja šis vakars. Arī personīgas, individuālas apdāvināšanas šādos pasākumos līdz šim nav piedzīvotas. Tomēr Radēvičas personība atkal bija tā, kas izraisīja šādu negaidītu rīcību. Patiešām, viņas ļoti pietrūks mūsu sportam.
Sirsnīga bija arī Māra Štromberga uzstāšanās. Lūk, kur patiesi aktieriska uzstāšanās. No uztraukuma aizmirsies teksts? Tāpēc nav jāapjūk un jāminstinās. Godīgi paziņo to publikai un palūdz aplaudēt, kamēr atvelc elpu un apkopo domas. Šis latviešiem tik retais dabiskums un nesamākslotība tā apbūra un pārsteidza... Patiešām uznāca raudiens no aizkustinājuma. Cik Latvija tomēr ir bagāta ar sirsnīgiem, talantīgiem, jaukiem, gudriem cilvēkiem!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
