Satversmei neatbilst situācija, ka transportlīdzekļa īpašniekam nav iespējas pārsūdzēt sodu par fotoradara fiksēto atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu, ja pārkāpumu pieļāvusi kāda cita persona. To nospriedusi Satversmes tiesa (ST), kas pēc tiesībsarga pieteikuma vērtēja Ceļu satiksmes likuma (CSL) normas.
Sodot autovadītāju par fotoradaru fiksētu pārkāpumu, ir jāievēro Satversmē noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu. Šo tiesību ierobežojumi ir nesamērīgi, var radīt nelabvēlīgas sekas spēkrata īpašniekam, bet neparedz viņam iespēju sodu pārsūdzēt, uzskata ST.
ST arī norādīja, ka apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei iespējams panākt ne vien grozot vai atzīstot par spēku zaudējušām atsevišķas tā normas, bet arī citādi, piemēram, grozot Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Apstrīdētā kārtība savu spēku zaudēs no 2013. gada 1. oktobra, ja likumdevējs līdz tam nebūs pilnveidojis tiesību aktos paredzēto regulējumu atbilstoši šajā spriedumā norādītajam.
ST vērtēja CS normas, kas regulē fotoradaru "uzlikto" sodu pārsūdzēšanas iespējas.
Pieteikuma iesniedzējs – tiesībsargs, uzskatīja, ka atbilstoši Satversmē nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai valstij esot jāpierāda personas vaina pārkāpumā, nevis personai jāpierāda nevainīgums. Ja persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, lai gan lietā nav pierādījumu, kas pierādītu tās vainu, tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija.
Tāpat tiesībsargs norādīja, ka Satversmē garantētās tiesības uz interešu aizsardzību taisnīgā tiesā atkarīgas no iespējām apstrīdēt iestādes lēmumu, taču fotoradaru sodu gadījumā pārkāpuma izdarītājs var nesamaksāt sodu, bet īpašniekam nav iespēju šo sodu pārsūdzēt.
ST secināja, ka pašlaik likums pieļauj situāciju, ka nelabvēlīgās sekas var skart transportlīdzekļa īpašnieku tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu samaksāt administratīvo sodu. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas personas izdarītu pārkāpumu.
ST secināja, ka Latvijā nav paredzēta spēkrata īpašnieka atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus cita persona izdarījusi ar viņa transportlīdzekli. Apstrīdētā norma pēc būtības paredz nevis pieņēmumu, ka īpašnieks pats vadījis transportlīdzekli pārkāpuma brīdī, bet gan pārliek no valsts institūcijām uz privātpersonu – auto īpašnieku - pienākumus identificēt vainīgo personu un panākt, lai vainīgais samaksātu sodu.
Regulējums neparedz auto īpašniekam un vainīgajam autovadītājam iespēju izteikt savu viedokli par pārkāpumu un tā apstākļiem vēl pirms soda uzlikšanas. Līdz ar to tiek ierobežotas tiesības tikt uzklausītam, kas ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu.
ST secināja, ka gadījumos, ja ātrumu pārkāpis kāds cits, nevis transportlīdzekļa īpašnieks, un vainīgais sodu nesamaksā, īpašniekam noteiktais tiesību ierobežojums ir būtisks. Īpašnieks netiek uzklausīts un arī pēc soda uzlikšanas viņam nav tiesību lūgt pārskatīt uzlikto sodu, turklāt nav paredzēta kārtība, kā viņš varētu savlaicīgi informēt valsti par īsto pārkāpēju, ja viņam tas ir zināms. Šādā situācijā uzskatāms, ka tiesības uz taisnīgu tiesu personai tiek atņemtas pēc būtības.
Līdz ar to ST nolēma, ka apstrīdētais regulējums, kas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības lūgt pārskatīt uzlikto sodu gadījumā, kad fotoradara fiksēto pārkāpumu izdarījis cits autovadītājs, neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmei.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, un tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams arī ST mājas lapā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
