Šogad 12. jūnijā simto dzimšanas dienu nosvinēja Salas novada iedzīvotājs Arturs Vītols. Viņš dzimis Sēlpilī, dzīvojis vecāku mājās "Vieniņos", tad — kopā ar sievu "Rasiņās". Sēlpilī arī aizvadījis savus darba gadus, bet patlaban jau vairākus gadus dzīvo pie vedeklas Velgas Adijānes privātmājā Salas ciematā.

A. Vītolam dzīves laikā darba bijis daudz un pārsvarā — fiziski smags.

"Desmit vai pat divpadsmit gadus es strādāju uz dzelzceļa, tad — kolhozā par traktoristu. Mana ģimene, kurā bijām seši bērni, laikā no 1913. līdz 1922. gadam bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Divi mani brāļi mira Krievijā, mēs trīs — divi brāļi un māsa — atgriezāmies Latvijā kopā ar vecākiem. Māsa par mani ir pat veselus trīsdesmit gadus jaunāka. Bērnībā esmu gājis ganos sava tēva saimniecībā. Mums bija tādas ar krūmiem un pat mežu aizaugušas pļavas. Jūs jautājat, kā var nodzīvot līdz simts gadiem? Nu, par veselību īpaši sūdzējies neesmu nekad. Manuprāt, galvenais — mācēt laist pār galvu sliktumus un īpaši neuztraukties par nepatikšanām," saka pats jubilārs.

Tieši viņa dzimšanas dienā simtgadnieku devās sveikt arī pašvaldības pārstāves — Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe un sociālā darbiniece Valen­tīna Šaraka. Uz jubilāra grāmatplaukta jau stāvēja Valsts prezidenta apsveikums, bet vakara pusē viņš gaidīja ciemos radus.

"Mēs ar vectēvu sadzīvojam labi. Viņš joprojām ir aktīvs cilvēks: lasa grāmatas, skatās televizoru, bet "Latvijas radio 2" viņa istabā skan praktiski visu diennakti. Vectēvs jau izlasījis visas šā grāmatu plaukta grāmatas, un es saku, lai tik ķeras pie otra plaukta. Ja nebūtu tā nelāgā trauma, tad gan jau viņš vēl joprojām skaldītu malku. Kad viņa audžudēls, mans nu jau aizsaulē aizgājušais vīrs Gunārs, gribēja viņu no tā atturēt, tad vectēvs palika pikts un sacīja, lai taču viņam neņemot nost darbu. Vēl pirms gadiem trim mūsu vectēvs arī vēl dūšīgi ravēja dārzu un lasīja kolorādo vaboles. Uzliek tik cepuri, kas pasargā no karstās saules un uz priekšu!" stāsta Artura Vītola vedekla Velga.

Simtgadnieks joprojām saglabājis interesi par apkārtējiem notikumiem. Pēc lūzuma tomēr saņēmies un, lai arī ar palīgierīci, tomēr atkal staigā, turklāt atzīmēdams ik dienu nostaigātos soļus. Ēdiena ziņā viņš ir pieticīgs, allaž pieturas pie veselīga uztura — ķiplokmaizes ir obligāta lieta, kā arī dažādas putras. Cienot arī pa graķītim melnā balzama. Bet ar mēru.

Kā stāsta vedekla, Arturam Vītolam joprojām ir laba humora izjūta, laba, skanīga balss — savulaik pat dziedājis korī "Sēlpils".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit