Pagājušajā nedēļā interneta vidi Latvijā pāršalca vēsts par kādas sabiedrības dāmas rīcību, kura savu līdzbiedri uzcienājusi ar smūtiju, kas pagatavots no pašas placentas. Tas lika gan nošausmināties ne vienam vien lasītājam, gan arī raisīja diskusijas ne tikai par sievietes tiesībām pašai izlemt, ko darīt ar savu placentu, bet arī par iespējamo kanibālismu – savas sugas indivīda ēšanu.
Juristi gan norāda – Latvijas likumu izpratnē kanibālisms ir tieši miruša cilvēka ķermeņa daļu un orgānu ēšana, tāpēc šajā gadījumā diez vai saskatāmas krimināli sodāma pārkāpuma pazīmes.
Placenta ir cilvēka orgāns, būtiska viņa sastāvdaļa vienā no svarīgiem dzīves attīstības posmiem un noteikti nav pieskaitāma cilvēka ķermeņa izdalījumiem, kā mātes piens, urīns, ko personas var izmantot pēc saviem ieskatiem, piemēram, terapijā, portālam "Delfi" atzīst ginekologs Gints Lapiņš.
Arī Rīgas Dzemdību nama ārste Dace Rezeberga portālam "Delfi" atzīst, ka placenta ir orgāns, kas pēc bērna piedzimšanas beidzis darbību un funkcionēšanu. Tomēr viņa piebilst, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp placentu un, piemēram, nierēm.
Lapiņš atzīmē, ka Latvijā pēc dzemdībām placentas tiek nodotas kremācijai, izņemot dažus atsevišķus gadījumus, kad tās tiek sūtītas laboratoriskai pārbaudei. Arī Rezeberga norāda, ka placenta ir bioloģiskais atkritums, kas arī tiek atbilstošā kārtībā iznīcināts.
Ārsti atzīmē, ka citās valstīs placentas tiek izmantotas kosmētikas industrijā, taču šobrīd vismaz Rezebergas rīcībā nav informācijas par to, ka tās no medicīnas iestādēm tiktu iepirktas un tālāk pārdotas kosmētikas industrijas uzņēmumiem. Pirms vairāk nekā 10 gadiem gan tas darīts arī Latvijā.
Valdības noteikumos par atkritumu apsaimniekošanas prasībām ārstniecības iestādēs placenta ierindota starp anatomiskiem atkritumiem - cilvēka ķermeņa daļām, atkritumiem, kas rodas dzemdību vai aborta laikā.
Tāpat valdības noteikumos noteikts, ka, apsaimniekojot anatomiskus atkritumus ar tiem rīkojas kā ar bīstamajiem atkritumiem - nodod kremācijai vai veic to priekšapstrādi ar ķīmiskām metodēm. Šos atkritumus nodod bīstamo atkritumu apsaimniekotājam, ar kuru noslēgts līgums un kurš saņēmis nepieciešamo atļauju nodarboties ar šādu atkritumu apsaimniekošanu.
Nekādus šķēršļus šo orgānu pēc dzemdībām dot jaunajai māmiņai līdzi mediķi nesaredz. Gan norādot, ka šādi gadījumi bijuši reti, ārsti atzīst, ka placenta tikusi "dota līdzi maisiņā", piemēram, lai to apglabātu atbilstoši reliģiskas tradīcijas priekšrakstiem vai citādā veidā utilizētu.
Par bīstamu atkritumu placenta atzīta tajā klātesošo asiņu dēļ, un tāpēc tai kā anatomiskam atkritumam noteiktas īpašas prasības. Mediķu ieskatā, esošo praksi placentu utilizācijā mainīt nebūtu nepieciešams.
Rezebergas vērtējumā, iekšķīgu placentas lietošanu gan ierobežotu ētiskas dabas apsvērumi, bet Lapiņš piebilst, ka visiem, kas placentu redzējuši, visticamāk, pārietu jebkāda vēlme to lietot uzturā.
Latvijas Universitātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore Valentīna Liholaja portālam "Delfi" atzīmē, ka par kanibālismu Latvijas likumu izpratnē uzskatāma miruša cilvēka ķermeņa daļu lietošana uzturā.
Arī Valsts policijā portāls "Delfi" noskaidroja, ka likumsargu ieskatā vispirms jārunā vai nu par slepkavību vai līķa apgānīšanu un tikai pēc tam par kādu tālāko rīcību.
Liholaja atceras divus gadījumus Latvijā, kuros personas šo nodarbi – cilvēkēšanu - piekopušas, un pēc viena no tiem Krimināllikums papildināts ar atsevišķu daļu par līķa izķēmošanu. Par dzīvu cilvēku ķermeņa daļu apēšanu gan līdz šim neesot dzirdēts un krimināltiesiskā aspektā runāts, taču, viņas vērtējumā, konkrētajā gadījumā jautājums esot drīzāk morāli ētiskas dabas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
