Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību komiteja nav pieņēmusi tālākai izskatīšanai pēc būtības mātes sūdzību, kura sūdzējās par Latvijas izmeklēšanas iestāžu rīcību, kas nebija pietiekami efektīvi izmeklējušas viņas dēla nāvi 1994.gadā.
Sūdzības iesniedzēja norādīja uz ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6.pantā aizsargāto tiesību uz dzīvību un 7.pantā noteiktā spīdzināšanas aizlieguma iespējamiem pārkāpumiem Latvijā.
Kā norāda Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM), 1994. gada 27. decembra vakarā ap plkst. 18 iesniedzējas dēls, kuram tajā laikā bija 15 gadi, izgāja pastaigāties. Kad ap plkst. 20 viņš neatgriezās, iesniedzēja uzsāka sava dēla meklēšanu. Ap plkst. 23 daži vietējie jaunieši informēja iesniedzēju, ka viņas dēlu bija piekāvuši četri krievu tautības jaunieši un viņš bija aizvests uz Rīgas 1.slimnīcu, jo stipri asiņojis.
Sieviete nekavējoties devās uz slimnīcu, kur ārsti viņai paziņoja, ka dēls bija bezsamaņā, pieslēgts pie respiratora un viņu nav iespējams apmeklēt. Viņas dēls nomira 28.decembrī ap plkst.1 naktī. Slimnīcas reģistratūrā sieviete uzzināja, ka iepriekšminētie četri jaunieši, kas bija piekāvuši viņas dēlu, bija lietojuši alkoholu kādā vietējā viesnīcā.
Ar iegūto informāciju viņa devās uz vietējo policijas iecirkni, kur policijas darbinieks pieņēma ziņojumu. Policija kopā ar sūdzības autori devās uz slimnīcas reģistratūrā norādīto viesnīcu, kas atradās 15 minūšu attālumā, taču meklētie jaunieši viesnīcā neatradās, norāda ĀM.
Kā tolaik norādīja sieviete, policija neveica viesnīcas reģistra pārbaudi, lai noskaidrotu šo jauniešu vārdus, ne arī kādas citas izmeklēšanas darbības. Pēc tam sieviete atgriezās policijas iecirknī, kur uzrakstīja iesniegumu.
Sievietes mirušā dēla pēcnāves sekcijā, kas tika veikta 1995. gada 2. janvārī, tika noskaidrots, ka nāves cēlonis bija "smaga galvas trauma. Epidurāla hematoma, ko izraisījis galvaskausa pamatnes lūzums. Atklāta galvas trauma".
Māte dēla līķa sekcijas atzinumu iesniedza policijā, lai palīdzētu izmeklēšanai, tomēr izmeklētājs, ar ko viņa tikās, nespēja dokumentu izlasīt, jo nepārvaldīja latviešu valodu, informē ĀM.
Gadu vēlāk izmeklētājs no cita policijas iecirkņa sievietei pa telefonu paziņoja, ka viņas dēla nāves cēlonis bijusi astma, lai gan puisis nekad ar šo slimību nebija slimojis.
Ņemot vērā, īsā laika posmā pārdzīvoto vīra, dēla un mātes nāvi, sievietei pasliktinājās psihiskās veselības stāvoklis, un viņa pārstāja aktīvi sekot dēla nāves apstākļu izmeklēšanai, par lietas faktiem vēsta ĀM.
1997. gadā sieviete pārcēlās uz dzīvi Jaunzēlandē.
ANO komitejā viņa vērsās savā un sava 1994. gadā mirušā dēla vārdā.
Sieviete uzskatīja, ka dēla nāve bija iestājusies pēc tam, kad krievu tautības pusaudžu grupa bija viņu piekāvusi. Iesniedzēja apgalvoja, ka atbildīgās iestādes nebija pienācīgi izmeklējušas viņas dēla nāves apstākļus. Tāpēc Latvija bija pārkāpusi viņas dēla tiesības uz dzīvību un viņas pašas tiesības, norāda ĀM.
Sūdzībā ANO sieviete apgalvoja, ka atbildīgās institūcijas nebija veikušas viņas dēla nāves apstākļu efektīvu izmeklēšanu, tādējādi neizpildot valsts pienākumu aizsargāt indivīdu tiesības uz dzīvību, kas ietver šo tiesību preventīvu aizsardzību, pienākumu veikt izmeklēšanu un piemērot sodu tiesību aizskāruma gadījumā.
Iesniedzēja apgalvoja, ka izmeklēšana bija neefektīva un virspusēja, turklāt saistīta ar korupciju.
Viņa uzskatīja, ka nespēja noskaidrot dēla nāves apstākļus bija atzīstama par nežēlīgu, necilvēcīgu un cieņu aizskarošu apiešanos, ko aizliedz cilvēktiesību pakts.
ANO Komiteja augšminētās iesniedzējas sūdzības noraidīja kā nepieņemamas izskatīšanai pēc būtības, jo, pirms vēršanās Komitejā, sieviete nebija izsmēlusi nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.
ANO piekrita Latvijas valdības argumentam, ka iesniedzēja nebija iesniegusi sūdzību par policijas darbinieku bezdarbību saskaņā ar likuma "Par policiju" 27. pantu, kā arī nebija sūdzējusies prokuratūrā saskaņā ar lietas notikumu laikā spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220.pantu, atzīmē ĀM.
ANO Komiteja ņēma vērā, ka pati iesniedzēja bija atzinusi nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, aizbildinoties ar psihiska rakstura veselības problēmām.
Sieviete arī bija arī norādījusi, ka policistu vidū plaši izplatītā korupcija un viņas dzīvībai izteiktie draudi atturējuši viņu no vēršanās ar sūdzībām kompetentajās iestādēs.
Savukārt ANO Komiteja atzīmēja, ka iesniedzēja, izņemot savu sākotnējo sūdzību policijā, nebija izmantojusi nevienu citu tiesību aizsardzības līdzekli, lai apšaubītu izmeklēšanas efektivitāti, informē ministrija.
Attiecībā uz apgalvojumiem par korupciju un draudiem iesniedzējas dzīvībai, ANO Komiteja norādīja, ka iesniedzēja nebija iesniegusi nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu šādus apgalvojumus.
ANO Komiteja secināja, ka iesniedzēja nebija norādījusi uz nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neefektivitāti vai uz apstākļiem, kas liegtu viņai šos līdzekļus izmantot. Tādējādi sūdzība bija atstājama bez izskatīšanas pēc būtības, vēsta ĀM.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
