Koalīcijas deputātu skumjas par Otrā pasaules kara rezultātiem ar katru gadu pieņemas spēkā, tāpēc atbalsts 16.marta pasākumiem arī šogad nav gājis secen. Šoreiz gan atsevišķi personāži pāgājuši jaunā skumju līmenī - lai gan līdz saules aptumsumam vēl bija jāgaida vairāk nekā nedēļa, Saeimas deputāts Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) pauda prieku par nacistu atnākšanu uz Latviju kara laikā, jo Latvijai bija nepieciešama militāra palīdzība un šāda iespēja radās, kad Vācija uzsāka karu pret PSRS. Viņš savilka tikai viņam saprotamas līdzības un norādīja, ka Ukrainai ir nepieciešami ieroči, lai tā varētu karot.
Citiem vārdiem - Dombrava parāda, cik ļoti viņš iestājas par ieroču izmantošanu un nekādā ziņā neredz par iespējamu konfliktus risināt sarunu ceļā. Paldies drošības struktūrām par brīdinājumu - skaidrs, ka no tādiem kā minētais Saeimas deputāts ne tikai provokācijas var sagaidīt.
Ne pārāk plaši, tomēr uzmanību 16.marta pasākumiem pievērsa arī ietekmīgi pasaules mediji, aprakstot, kā Latvijā piemin SS veterānus, un norāda, ka ikgada maršs kļuvis par galvassāpi Latvijas līderiem. Pēdējam, Associated Press rakstītajam, es gan nepiekritīšu, jo acīmredzot "Latvijas līderi" no pasākuma guvuši teju vai baudu, ne galvassāpes.
Drīz pēc Dombravas atklāsmēm, bukletu par to, kas tad īsti ir 16.marts trīs valodās izdeva Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds, kur melns uz balta norāda: "Kopš valstiskās neatkarības atgūšanas 1991.gadā LR stingri nosoda visas totalitārās ideoloģijas un Otrā pasaules kara laikā pastrādātos noziegumus pret cilvēci un kara noziegumu.
Pēdējo skaitā ietilpst arī nelikumīgā Latvijas iedzīvotāju mobilizācija Latviešu leģionā, tādēļ 16.marts LR nav oficiāla piemiņas diena." Nav jāprot lasīt starp rindām, lai saprastu, ka 16.marta pasākumi netiek atbalstīti. Šai pozīcijai īsi pirms 16.marta pievienojās arī premjerministres birojs un izrādās, tas ir arī valdības oficiālais viedoklis. Valdības oficiālais viedoklis acīmredzot nekādi neskar NA vadīto Tieslietu ministriju.
Es nedalīšu varasvīrus ministros un ne-ministros kā to dara paši koalīcijas partneri, jo koalīcijas partijas ir tikai trīs gan Saeimā, gan valdībā un nav nekādas atšķirības, kur strādāt - ministrijā vai parlamentā. Partneri ir un paliek partneri.
X stundā - 16.martā pie Brīvības pieminekļa bija redzami gan NA Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš un viņa vietnieks Einārs Cilinskis, gan deputāti Andris Buiķis un Jānis Dombrava, gan NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, gan Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks, kurš gājienam bez problēmām izbrīvējis daļu sava darba laika. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs gan izlavierēja - ieradās pie Brīvības pieminekļa pēc darba laika, it kā pasakot sabiedrībai - vakaros neesmu nekāds ministrs un premjeres rīkojumi, kā arī Saeimas Nacionālās Drošības komisijā pielemtais uz mani neattiecas.
Jebkādas reakcijas trūkums neliecina par Latvijas līderu galvassāpi, bet gan par atbalstu nacisma godināšanai un provokācijām. Ja piemiņas pasākumi tradicionāli notika Lestenes Brāļu kapos, bet Saeimas Nacionālās Drošības komisijas vadītāja un lielākās parlamenta koalīcijas partijas "Vienotība" priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa deklarēja panākto "džentlmenisko vienošanos", ka ministri pie Brīvības pieminekļa neieradīsies, tad kā gan savādāk var dēvēt varasvīru ierašanos?
Šajā ziņā pilnīgi precīzi pirms pasākuma bija izteicies iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, paužot bažas, ka "radikāli noskaņotie ar provokatīvām darbībām varētu mēģināt piesaistīt vairāk uzmanības, lai pēc iespējas plašāk varētu diskreditēt Latviju kā prezidentūras valsti." Tieši tā arī rīkojušies NA pārstāvji. Faktu, ka 16.marta provokāciju galvenais mērķis ir diskreditēt Latviju, atzina arī Drošības policija. Tāpēc ir diezgan amizanti, ka koalīcijas partneri sākumā "baida" ar provokācijām un "apkaro", bet nākamajā dienā tās īseno. Tiesa, neizdevās. Tauta nolēma nekrist līdz koalīcijas politiķu līmenim un dalību maršā uz Brīvības pieminekli ņēma vien ap 1000 cilvēku.
Jāpiebilst, ka sekoju līdzi arī publikācijām Latvijas krievvalodīgajos medijos, kuri nenostājās nevienā pusē un pat tajās publikācijās, ka bijušas, atainoja abu pušu viedokļus, ko necentās darīt latviskie mediji. Neiedziļinoties mūžīgajā jautājumā, vai dalība Waffen-SS bija brīvprātīga vai nē, skaidrs ir viens: arī Lietuvā bija policijas bataljoni, no kuriem mēģināts izveidot leģionus, tomēr nacistiem tas neizdevās, jo lietuvieši pretojās. Atklāts paliek viens jautājums - ko tieši mēs saucam par patriotismu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
