Bija 1958. gada augusta diena, kad Francijas premjerministrs Šarls de Golls nāca klajā ar jaunu Francijas konstitūcijas versiju, kura ierobežoja valsts parlamenta tiesības un paplašināja prezidenta funkcijas. Vēl jo vairāk – jaunās konstitūcijas 16. pants noteica – gadījumā, ja Franciju apdraud kas nopietns, tad prezidents var uz laiku savās rokās koncentrēt neierobežotu varu.
Ar šo pašu konstitūcijas versiju prezidentu vairs neievēlēja parlaments, bet vēlētāju kolēģija 80 tūkstošu cilvēku sastāvā. Jā, Šarls de Golls bruģēja sev ceļu uz prezidenta amatu un visādā ziņā centās iegūt iespējami lielāku varu. Ņemot vērā, ka jau 1958. gada maijā viņš nāca pie varas kā Francijas glābējs, tauta atbalstīja visus viņa centienus. Galu galā viņš nāca ar cēliem mērķiem – atgriezt Francijai bijušo spozmi un ietekmi pasaulē, uzsākt ekonomiskās un sociālās reformas, atjaunot Francijas politikas un aizsardzības neatkarību, turklāt viņš jau bija sevi pierādījis kā izcils karavadonis un Francijas atbrīvotājs.
Jau nākamajā, 1959. gadā, viņš tik tiešām kļuva par prezidentu. Taču ar to viņam nepietika. Jau 1962. gadā viņš izmantoja prezidenta tiesības atlaist nacionālo asambleju un rosināja referendumu, kurā tauta nobalsoja par iespēju vēlēt prezidentu. Pēc dažiem gadiem tauta tik tiešām nobalsoja par de Gollu un viņš varēja turpināt valdīt. Tomēr viņa varaskārei nebija robežu – pirmie, kam de Golls šķita pārlieku autoritārs, bija jaunieši, kuri izgāja ielās ar protestiem. Zaudējot arī pārējās tautas uzticību, de Golls atkāpās. Mācība no tā ir acīmredzama – tauta mīl vadoni, kurš nesavtīgi strādā valsts un tautas labā, taču nav gatava pieņemt pārlieku varas koncentrāciju vienās rokās.
Taču šķiet, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajjips Erdogans šo de Golla mācību nav ņēmis vērā, un kolēģa kļūdu atkārto.
Erdogans pie varas nāca 2002. gadā, kad viņa partija sāka dominēt. Arī viņš sākumā bija premjers, pēc tam kļuva par prezidentu. Arī Turcijā tika mainīta konstitūcija, kā rezultātā atteicās no parlamenta vēlēta prezidenta, pārejot uz tautas vēlētu prezidentu un paredzot prezidentūras iespēju divus termiņus, nevis tikai vienu. Arī Erdogans nāca ar cēliem mērķiem – attīstīt demokrātiju, stiprināt etnisko un reliģiozo minoritāšu tiesības. Viņam daudz izdevās – Turcijas ekonomika pēdējo 12 gadu laikā tiešām ir izaugusi, būtiski uzlabojumi jūtami visās jomās, ieskaitot infrastruktūru, izglītības sistēmu, demogrāfiju.
Taču, spriežot pēc tikko notikušo Turcijas parlamenta vēlēšanu rezultātiem, Erdogans tāpat kā de Golls ir "pāršāvis pār strīpu". Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija gan ir uzvarējusi vēlēšanās, tomēr zaudējusi parlamenta vairākumu, kas Erdoganam var nozīmēt atvadīšanos no saviem plāniem, kuri visticamāk arī kalpoja par iemeslu zaudējumam. Bet plāni bija grandiozi – viņš gribēja novirzīt galveno varu no parlamenta prezidentam. Acīmredzot, arī Turcijas tauta, tāpat kā savulaik francūži šādā vēlmē saskata riskus nesavtīgas kalpošanas vietā. Interesanti, vai Erdoganu piemeklē deja vu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
