Foto: Publicitātes foto

2023. gada nogalē tika izdots trīsdesmit latviešu un britu autoru kopkrājums "Neviens tev neticēs" ("Punctum"), kurš dokumentālo īsstāstu, prozas un dzejprozas formā runā par vardarbībā cietušo sieviešu un vīriešu pieredzi. Grāmatas dziļi melnā vizualitāte un taktili raupjais vāka dizains piesaka darba saturu – skaidrība ir iedarbīgākais veids, kādā vēstīt par skarbu un postošu realitāti.

Kāds lasītājs vai lasītāja varētu jautāt – kāds labums no citu ciešanām? Kā cita stāsts ietekmē mani? Vai tas mani pasargās? Krājuma sastādītājas, runājot par vardarbības atpazīšanu un traumu dziedināšanu, skaidro: “(..) tā ir personiska cīņa, bet kopīgas pieredzes telpas un valodas iedibināšana veicina drosmi runāt par to skaļi.” (4. lpp.)

Grāmatas projekts tapis sadarbībā ar dokumentālo izstādi “Lietisko pierādījumu muzejs”, kas klātienē notika 2020. gadā starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus”, bet virtuālā formā darbojas joprojām. Te ikviena no vardarbības cietusi sieviete var anonīmi iesniegt savu pieredzes stāstu un priekšmeta attēlu, kurš ir vardarbības liecinieks un katrai cietušajai simbolizē piedzīvoto. Daļa no izdotā krājuma darbiem publicēta arī virtuālā muzeja ekspozīcijā. Anonimitātes princips savā veidā ievērots arī krājumā, kur autores un autori minēti alfabētiskā secībā, taču konkrētu publicēto darbu autorība nav norādīta. Šāds princips ne tikai pasargā autoru, bet arī iedrošina lasītāju emocionālai atvērtībai un beznosacījuma līdzjūtībai, ko ir pelnījusi ikviena un ikviens vardarbības izdzīvotāja un izdzīvotājs. Uzsverama ir valodas izvēle, runājot par cietušajām un cietušajiem. Uzbrucēja varas pozīcija ietverta pašā vārdā – varas darbība, bet būtiski uzsvērt, ka cietusī un cietušais ir izdzīvotāji – tādi, kuri nav aizgājuši bojā, kuri ir saglabājušies, par spīti šausmu un ļaunuma pieredzei.

Foto: Publicitātes attēls

Krājumā apkopotie teksti ir formāli dažādi, no dokumentālu liecību formas līdz mākslinieciskiem darbiem, kuros vadošais ir pārdzīvojuma motīvs. Tomēr neviendabība šajā gadījumā nav trūkums, jo dažāda ir arī emocionālā intonācija un psiholoģiskie stāvokļi, ko ietver šie darbi, – te lasāms situācijas fiksējums, lietišķa notikuma atklāšana, dziļas vai jau mazinājušās sāpes, asas dusmas, aizvainojums, neticība, bezspēcība, vainas izjūta, sēras, atvieglojums, uzvaroša atbrīvošanās, kā arī šo un citu sajūtu koprefleksija. Secinājums, ko gūst tēmā un krājuma misijā ieinteresēts lasītājs, – nav viena pareizā veida, kā runāt par savu pieredzi, un katra balss ir svarīga.



Izdevuma raksturs un ētika pret publicētajiem darbiem liedz izcelt kādus subjektīvi vairāk uzrunājošus tekstus, tāpat šos tekstus grūti pielāgot citējamībai, jo katrā dokumentālajā fragmentā nozīme ir vienotam teksta kopumam – katram izteiktam drosmes vārdam. Neierasti liekas literatūras kontekstā runāt par pienākumu, bet, šķiet, šajā izdevumā lasītāja pienākums ir katru tekstu izlasīt no sākuma līdz galam, apliecinot lojalitāti pieredzes balsīm:

“Man ir mīļākais krēsls, kurā man vēl aizvien patīk sēdēt vakaros, domāt par pagājušo dienu, dzert vīnu un lasīt grāmatas. Taču dažreiz, uz to skatoties, es atceros, kā mans vīrs, kurš bija piedzēries, centās mani nožņaugt un nometa divus mēnešus veco bērnu uz krēsla malas. Es gulēju uz grīdas, kamēr viņa rokas spieda ciet manu kaklu, un skatījos te viņa aptrakušajās acīs un domāju, ka viņš mani tūlīt nogalinās, te – uz bērnu, kurš varēja nokrist uz grīdas. Vienā brīdī man radās spēks nogrūst viņu no sevis, sākt kliegt, paķert bērnu un saukt pēc palīdzības. Pēc tam man tuvie cilvēki teica, ka es, visticamāk, pati viņu izprovocēju. Kad pēc diviem mēnešiem aizgāju no viņa prom, mūsu kopīgie draugi man pārmeta, kā es tā varēju izrīkoties ar tik labu cilvēku.” (15. lpp.)

Vardarbības ģimenē statistika Latvijā ir nepilnīga un relatīva, jo par neskaitāmiem gadījumiem netiek ziņots, dažkārt atbildīgo institūciju pārstāvji reaģē formāli vai neieinteresēti vai savstarpēji nesadarbojas. Pirms vairāk nekā gada notikusī slepkavība Jēkabpilī, kurā savu dzīvesbiedri ilgstoši vajāja un ģimenes priekšā nogalināja Leons Rusiņš, jau gadu starptautiskā meklēšanā izsludinātais, joprojām ir milzīgs zaudējums valstij. Valsts un arī apkārtējā sabiedrība nepasargāja sievieti, kura izmisīgi cīnījās par savu dzīvību, ziņoja par teroru, izsekošanu, uzbrukumiem. Varmāka nedarbojās viens, viņa darbībām bija atbalstītāji, kuru bezdarbības un ļaunprātības dēļ upuris ir miris un sievietes ģimene cietīs zaudējumus līdz mūža beigām. Vai zaudētāji ir tikai atsevišķi indivīdi? Jāpārstāj aloties, ka šādi un mazāk ļauni, bet tikpat traģiski notikumi ir citu darīšana aiz slēgtām durvīm un attiecas tikai uz noslaktēto kopiņām, dažiem traumētiem piederīgajiem. Vardarbības gadījumos zaudē arī valsts – visupirms jau indivīda ticību cilvēka tiesības sargājošajām institūcijām. Vardarbības līmenim ir tieša ietekme uz sabiedrības un nācijas labklājību. Vai labvēlīgas pārmaiņas notiek tikai pēc nevainīgu cilvēku bezjēdzīgas nāves?

Foto: Publicitātes attēls

Vardarbības uztverē joprojām dzīvostpējīgi ir daudzi kaitīgi mīti, kuri fokusējas uz upura atbildību un vainošanu, pieredzes apšaubīšanu un ārējās, publiskās realitātes fragmentiem, no kuriem reducēt nekritiskus secinājumus par mums nezināmiem cilvēkiem. Laipnu kaimiņu, kuru satiekam uz mirkli divreiz nedēļā, mēs uzskatām par labu cilvēku, labi ģērbtu, veiksmīgu uzņēmuma vadītāju ar pieciem pašvaldības apbalvojumiem un izcilām oratores spējām mēs uzskatām par labu cilvēku, simpātisko, kluso paziņu, kuram prestižā galerijā tika organizētas divas personālizstādes un kurš palīdz dzīvnieku patversmēm, mēs uzskatām par labu cilvēku. Tas nenozīmē, ka pasaule un visi apkārtējie jāuzlūko ar piesardzību un paranoiskām aizdomām. Taču vardarbības izpratnē jāatceras, ka cilvēku ārējais izskats, personības īpašības, raksturs, profesionālie panākumi, sasniegumi un statuss sabiedrībā nav viennozīmīgs cilvēka rīcības rādītājs. Ir iespējams kādā dzīves jomā būt veiksmīgam un “labam cilvēkam”, lai ko arī izteiktu šis apzīmējums, bet vienlaikus ir iespējams būt varmākam. Sasniegumi vienā jomā nenozīmē, ka tie attaisno vardarbīgo rīcību vai noziegumu otrā. Cietušā pieredze ir neatkarīgi no citiem apstākļiem, to nevar mīkstināt, pārrakstīt, notušēt, izdzēst vai ignorēt, tā ir cietušā realitāte.

Cietušie, to vidū arī bērni, kuru neaizsargātību varmākas īpaši izmanto, pāridarījumu apzinās tikai ar laika distanci. Krājuma teksti, kuri skar autoru bērnības pieredzi un piedzīvoto vardarbību no ģimenes locekļiem, arī lasītājam ir graujoši sāpīgi un šokējoši, bet šie stāsti ir jāstāsta, jādzird un jāuzklausa. Piemēram, fragmentā, pēc kura izlasīšanas lasītājs uz mirkli patiesi var zaudēt ticību cilvēcei: “Reiz es mājās zem gultas atradu vibratora kasti. Man bija kādi 11 vai 12 gadi. Es sapratu, kas tas ir, neaiztiku un nevienam neko neteicu, jo domāju, ka tas pieder maniem vecākiem. Tikai pēc vairākiem gadiem es uzzināju, ka mans tēvs to ir izmantojis ar manu māsu, kas bija dažus gadus vecāka par mani. Man ir ļoti žēl, ka nevaru atgriezties mirklī, kad atradu šo kasti. Ja būtu to aiznesusi mammai vai sacēlusi mājās traci, iespējams, šis noziegums tiktu atklāts ātrāk.” (27. lpp.)

Lai kāda būtu institūciju publiskā retorika, Latvijas sabiedrībā pret visa veida vardarbību joprojām ir augsta iecietība, kas rada apburto loku. Lai notiktu sabiedrības dziedināšanās, upuriem jāuzdrošinās runāt par piedzīvoto, bet tam vajadzīga droša vide, sabiedrības vēlme atveseļoties.

Krājuma nosaukums ir zīmīgs kods. Gluži kā jau zināmā patiesība, ka vardarbība mīl klusumu, arī “neviens tev neticēs” ir bezspēcības zīmogs, ko izdzīvotājam tiecas uzlikt varmāka, sakot – tavas realitātes nav bijis. Krājums mudina ne tikai domāt par sabiedrības veselību kopumā, bet cilvēkus personiski apzināties un runāt par savu pieredzi. Subjektīvi katru lasītāju kādi krājuma teksti saistīs un uzrunās vairāk, kāds teksts rezonēs ar paša pieredzi, bet kāds ne – kā jebkurā mākslas darbā. Tomēr izdzīvotāju balsis ir izskanējušas un šī izdevuma mērķis jau ir sasniegts – katru vienu izskanējušu balsi sadzird kāda cita apklusināta balss, kura mudināta runāt un dzīvot.

Grāmata ir spēcīgs, drosmīgs un sociāli iedarbīgs kopdarbs, kurš atgādina, ka ļaunums joprojām pastāv, taču taisnīguma liesma nav apdzēšama. Tas ir katra pienākums runāt savas pieredzes un patiesības balsī, jo drosmes balsis uzvar visdziļāko tumsu.



Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!