Kad biju maza meitene (gadi 5–6), bērnība asociējas ar Ziemassvētku paciņām, dāvanām, jo – ko gan citu bērnam vajag, kā sajust, prieku, siltumu un mīļumu... Mans saldums bija konfektes un daudz konfektes. Droši vien ezotēriķi teiks – tev trūkst mīlestības un tu caur saldumiem mēģini sajust dzīves saldo garšu. Nenoliedzami, tāda saldumu kvantuma patēriņš liek aizdomāties, kas ir tas iemesls, kāpēc es esmu atkarīga no saldumiem? Un kur tad patiesībā ir aizsākums mūsu atkarībām?

Ar šābrīža apziņu saprotu, ka kaut kā jau trūka gan un tādā veidā mēģinaju kompensēt trūkstošo. Tagad ir plašākas iespējas, informācija, tehnoloģijas – pat reizēm jābūt vērīgam un modram, lai spētu izvikt kodolīgāko un noderīgāko. Esmu uz sevi eksperimentējusi, izzinājusi, vērojusi, mēģinājusi sevi sadzirdēt, sadraudzēties… Kā tad man trūkst, ko es varu ielikt tā vietā?! Un kapēc ir vilkme pēc tā, ko patiesībā nevajadzētu lietot?

Sāku interesēties par fizioloģiskajiem procesiem, dažādām diētām, lasīt Ājurvēdas medicīnas grāmatas.

Sapratu, ka visiem nav vienas konkrētas receptes: katram pašam vēlams izzināt un mācīties saprast, kas notiek. Vai tās ir baktērijas, kas pieprasa savu devu, vai tie ir astrāļi, kas mūs tur šņorītē un nelaiž vaļā, kas barojas no šī milzīgā cukura daudzuma, ko uzņemam savā ikdienas dzīvē?

Šie jautājumi man bija aktuāli. Braukāju uz dažādiem kursiem – gan pie Pētera Kļavas un uztura speciālista Pola Kleitona, gan pie Ājurvēdas ārstes Gunas Vilkas, gan pie Ance Štenbergas un Silvijas Ābeles ("Currantur"), un pa mazam puzles gabaliņam liku visu šo kopā.

Tagad, pēc šiem gadiem, jau varu mierīgi teikt – esmu atradusi izzeju no salduma atkarības. Protams, tas nenozīmē, ka man atkal nepaslīdēs kāja, bet, kamēr strādāju ar sevi un pielietoju to, kas man palīdz, varu pateikties katram cilvēkam, kurš man palīdzēja sajust un deva vajadzīgās zināšanas attiecīgajā brīdī.

Interesatākais bija brīdis, kad atklāju, ka visur, kur vien gāju, priekšā bija cukurs: maizē, bulciņās, dzērienos, jogurtos... lielākajā daļa veikala produktu sastāvā ir cukurs. Pienāca brīdis, kad mana vienīgā izeja bija mēģināt ēst tikai mājās gatavotu ēdienu – tad es zināju, ko lieku tur iekšā un kādās devās.

Ceļos agri no rīta un gatavoju visai dienai ēdienu, jo, ja esmu visu dienu skolā, tad man jādomā, ko paņemt līdzi. No sākuma bija grūtības, jo katrs jauns ieradums prasa laiku un pacietību, un, tā kā man trūkst pacietības, tad šis ir labs treniņš.

Ir pagājuši pāris gadu, bet iekšēji organisms ļoti lēni pieņem izmaiņas. Toties esmu atbrīvojusies no liekām problēmām, jūtos viegli.

Tas nenozīmē, kad neēdu saldumus, bet ēdu tikai sezonā – ogas un arī ne visas (tikai tās, kuras organisms prasa), pati gatavoju žāvēto augļu un riekstu, Latvijas ogu saldumus (tā arī izveidojās zīmols "Dzīvs"). Žāvētos augļus un riekstus izmērcēju avota ūdenī – ūdens piedod dzīvības enerģiju, un šos saldumus organismam ir vieglāk asimilēt. Šiem saldumiem ir īsāks derīguma termiņš dēļ mērcēšanas procesiem.

Esmu skatījusies dažādus video, kā sievietes reizi gadā brauc uz klīniku, kur psihologi palīdz viņām atbrīvoties no saldumu atkarības… Skatoties šos video, izjūtu līdzīgas sajūtas, atklāti varu teikt – esmu uz savas ādas izjutusi, kā jūtas narkomāns, kam vajag kārtējo devu. Smagi, ļoti smagi bija un grūti, tā iekšējā cīņa ir milzīga. Atkarība sākas jau pirms piedzimšanas. Bērnam atrodoties mātes miesās, formējas viss (iekšējie orgāni, smadzenes, kaulu uzbūve).

Kādus risinājumus esmu atradusi cukura aizvietošanai?

Kad izvēlējos izslēgt no uztura jebkura veida cukuru, izņemto to, kas ir dabiskais augļu un žāvētajos augļos, bija grūti atrast pārtiku, jo visur tas bija iekšā – pat maizē, kas man ļoti, ļoti garšoja, un šķita, ka tas dod spēku, bet izrādās – nekā. Jā, atradu, kā var dabiski izveidot raugu bez cukura pievienošanas, bet, tā kā arī graudus izslēdzu no savas ēdienkartes milzīgā piesārņojuma dēļ, atradu alternatīvu – mandeļu maizi, kura ir garšīga. Protams, to gatavoju pati, jo iegādāties tādu nevar.

Tāpat radās arī mani pašgatavotie saldumi: meklēju veikalos dažādus žāvēto augļu saldumus, bet tajos, izrādās, cukura ir daudz – to pieliek jau garšai un arī kā konservantu, jo tas ļauj pagarināt derīguma termiņu. Tad sāku gatavot tos pati, atradu kvalitatīvas izejvielas – dateles bio, jo tad ir garanatija, ka nav aplietas ar cukura sīrupu (tirgū uz kastēm pētot, izrādās – tomēr tiek cukura sīrups pievientos, jo arī tad ir garāks realizācijas termiņš, nav jābaidas, kad sabojāsies produkts, kas taču tiek ievests lielos vairumos).

Ar laiku sapratu, kad arī aprikozes tomēr vēlams iegādāties ar kauliņu: kas zina, ar ko tās tiek apstrādātas, lai spētu izņemt šo kauliņu... Un man pat radās sajūta – jauki, ka ir kauliņš, jo, to atverot, iekšā ir "serdīte", kuras sastāvā ir B17 vitamīns, – iznāk divas vērtības vienā veselā!

Ar riekstiem arī dažādi: esmu nogaršojusi Amerikas, Uzbekistānas un Itālijas riekstus, kvalitāte patiesi ir atšķirīga. Ja varu izvēlēties, labprāt ņemu Itālijas riekstus, bet cena arī cita, jo tas ir roku darbs. Un reti kurš tomēr izvēlēsies dārgāku – rocība katram ir tāda, kā nu ir.

Visus riekstus izmērcēju, tas ir būtiski, jo, lietojot uzturā pēc mērcēšanas, organismam vieglāk asimilēt.

Nākamie "ienaidnieku" rindā

Nākamais solis – baltā pārtikas sāls. Tas arī ir visur: novēroju, ka maizē, sieros un ļoti daudz kur citur sāls tiek pievienota. Apzinājos, ka vērtīgāk tomēr pašam gatavot. Iespējams, daudziem liksies, ka dzīvoju sterilā vidē – viss tikai pašu gatavots –, bet varu godīgi atzīties: man šis gatavošans process patīk! Un tas arī palīdz rūpēties un uzņemties atbildību par sevi un dzīvi, ko dzīvoju.

Etiķis. Zinu, skābe ir vajadzīga, bet varu to uzņemt dabiskā veidā, piemēram, ar jāņogām, fermentētiem kāpostiem. Jo veikalā iegādājamais galda etiķis ir ķīmiska viela, bet uzņemto skābi dabiskajā veidā organisms necieš ilgtermiņā.

Kāpēc to visu rakstu?

Lai dalītos pieredzē. Lai tev nerastos ilūzija, ka tas ir viegli. Tieši otrādi – šis atkarību atlaišanas process prasa piepūli, savā ziņā pašdisciplīnu, ikdienas režīmu, drosmi noticēt sev, ka varu uzņemties atbildību par sevi. Tas palīdz dzīvot kvalitatīvāk.

Tas nenozīmē, ka būšu ilgdzīvotāja, mums katram savs laiks nolikts.

Gadiem ejot, satieku dažādus cilvēkus, kā bite vācu nektāru, lai varētu savākto pielietot ikdienā. Tas ir darbs ar sevi, katru dienu. Ir tomēr jauki, ka varu šobrīd iztikt bez stimulantiem, varu just ķermeni, nav vairs smaguma sajūtas. Ārsta apmeklējums – tikai reizi gadā uz kopējo pārbaudi.

Un, kad esi savācis kādu daļu zināšanu, guvis pieredzi un šķiet – o, varu beidzot atslābt, tad saproti – nē, atlaides vairs nav... Tagad atliek turpināt – turpināt darīt. Lai mums visiem pacietība, jo arī ķermenim vajadzīgs laiks, lai atjaunotos. Katram citāds sprīdis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!