Foto: LETA
Šī gada augustā 43% iedzīvotāju sliecās uzskatīt, ka masu saziņas līdzekļu sniegtā informācija ir objektīva un atbilst realitātei. Salīdzinot ar pēdējem sešiem gadiem, tas ir neliels samazinājums, liecina pētījumu aģentūras SKDS ikgadēji veiktā aptauja. "Delfi" aicināja SKDS direktoru Arni Kaktiņu un Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieci Klintu Ločmeli komentēt aptaujas rezultātus.

Respondenti atbildēja uz SKDS jautājumu, vai, viņuprāt, masu informācijas līdzekļos atspoguļotā informācija kopumā ir objektīva un atbilst realitātei: 5% atbildēja, ka tā vienmēr ir objektīva, 38% uzskatīja, ka lielākoties ir objektīva, 11% bija grūti pateikt, 37% minēja, ka informācija lielākoties nav objektīva, bet 9% vērtēja, ka tā nekad nav objektīva.

Jāpiebilst, ka uzticēšanās trūkums nav tikai Latvijas problēma, Oksfordas Universitātes "Reuters" institūta 2021. gada mediju pētījums atklāj, ka tā drīzāk ir globāla tendence. 44 pētītajās valstīs ziņām kopumā uzticas 44% aptaujāto. Pilni rezultāti apskatāmi šeit. Protams, uzdotie jautājumi SKDS un "Reuters" pētījumos ir atšķirīgi, arī metodoloģijas ir atšķirīgas, tāpēc tieši salīdzināt šos jaunākos Latvijas rādītājus un institūta sniegtos pasaules datus nevar, tomēr tie parāda līdzību tendencēs.

Viņa arī piemin Kultūras ministrijas veikto Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījumu (2020. gada pēdējā ceturksnī), kas atklāj, ka tikai 55% no reprezentatīvās aptaujas respondentiem pilnībā vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka Latvijas medijos sniegtajai informācijai par Covid-19 jautājumiem, problemātiku var uzticēties. "Tā ir tikai mazliet vairāk nekā puse respondentu. Un atbildes uz citu jautājumu parāda ļoti lielu pandēmijas ietekmi – proti, jautājot respondentu pašvērtējumu, 2020. gada pēdējā ceturksnī tikai 23% respondentu piekrita vai drīzāk piekrita, ka parasti spēj izvērtēt, kura informācija ir uzticama un kura maldinoša un safabricēta. Salīdzinājumam – 2017. gadā tie bija 40% un 2019. gadā – 51% respondentu. Tādējādi pandēmijas laiks, kurā dezinformācijas un neprecīzas informācijas apjoms sociālajos medijos strauji pieauga un skāra tik būtiskus jautājumus – par veselību, dzīvību –, cilvēkiem ir sašūpojis pārliecību par saviem spēkiem informāciju izvērtēt."

Attiecīgi, kā uzskata pētniece, dezinformācija, kas vērsta pret medijiem un faktu pārbaudītāju darbu, varētu būt arī ietekmējusi to, vai cilvēks uzticas žurnālistikai vai izskaidrojumu notiekošajam pasaulē meklē kādās alternatīvās sociālo mediju grupās un saziņas lietotņu sarakstes grupās.

Kaktiņš: Izmaiņas ir salīdzinoši nelielas

SKDS direktors Kaktiņš, komentējot augusta aptaujas datus, sarunā ar "Delfi" uzsver, ka parasti tikai ar viena jautājuma uzdošanu visus abstraktu un sarežģītu parādību aspektus izmērīt nevar. "Ja grib kādā jautājumā dziļi saprast sabiedrisko domu, tad tur būtu jāuzdod dažādi jautājumi, jāapskata parādība no dažādiem skatpunktiem, leņķiem un aspektiem. Ņemot vērā šo mērījumu precizitātes līmeni (tas ir, skatoties uz statistiskās kļūdas koridoriem), domāju, ka meklēt kaut kādus īpašus iemeslus salīdzinoši nelielajām rādītāju izmaiņām no gada uz gadu nebūtu prātīgi," saka Kaktiņš.

Ir skaidrs – ja medijam savā formātā ir liels patērētāju loks, tas droši vien ir jau vēl viens kritērijs, pēc kā vērtēt, vai tam uzticas vai ne. Jo, ja tur rakstītu kaut kādas blēņas, cilvēki tam neuzticētos un mediju nepatērētu.
Arnis Kaktiņš

Viņš paskaidro, ka kopumā gadu no gada šie rezultāti parasti ir līdzīgi, tāpēc tendenci, visticamāk, parāda, bet ne tik precīzi, lai mēs domātu, ka dažu iedaļu izmaiņām noteikti apakšā ir kāds notikums, kas to ietekmējis: "Taču ir jēga skatīties lielo bildi, kā kopumā lēmām, un pamazām tie procenti kopš 2003. gada ir svārstījušies vienā vai otrā virzienā."

Domājot par pašu aptauju, Kaktiņš uzsver, ka būtu jāņem vērā arī jautājuma formulējumā izmantotā valoda. "Iespējams, ja "plašsaziņas līdzekļu vietā" mēs lietotu vārdu "mediji", rezultāti par pāris procentpunktiem atšķirtos. Taču esmu pārliecināts, ka tas nemainītu lielo bildi, t.i., kopumā to atbilžu sadalījumu, kādu mēs tur redzam. 2003. gadā, kad to sākām mērīt, mēs jautājumu formulējām šādi, un tālāk, ja grib redzēt dinamiku, nav laba doma mainīt formulējumā izmantojamos vārdus. Iespējams, šobrīd jautājumu formulētu nedaudz citādi – es drīzāk tur lietotu vārdu "mediji". Taču tolaik formulējums bija atbilstošs tai valodai, kāda toreiz vēl tika lietota publiskajā telpā."

Foto: DELFI

Viņš pauda pārsteigumu par uzticēšanās līmeņa pieaugumu 2017., 2018. un 2019. gadā: "Es nezinu, kāpēc tas tur ir. Ja tas būtu vērojams tikai vienā mērījumā, tad varētu pieņemt, ka tur ir kāda kļūda datos, dati netipiski lielā mēra "nostaigājuši" statistiskās kļūdas ietekmē, vai arī kāds jautājums, kas bijis pirms šī, ir ietekmējis atbildes. Parasti šo mediju jautājumu mēs liekam pašās anketas beigās, pēc tā saucamā komerciālā satura, jo tā ir tīri mana iniciatīva, tam nav pasūtītāja. Taču šajā gadījumā, ja pieaugumu redzam trīs gadus no vietas, tad tā, visdrīzāk, nav sagadīšanās, bet tur ir meklējama likumsakarība, kāds dziļāks iemesls."

Arī Ločmele atbild, ka grūti izvērtēt līmeņa pieaugumu trīs gadus pirms pandēmijas. "Patlaban, skatoties tikai uz vienu diagrammu, ir grūti noteikt, kāds ir bijis iemesls tam, ka cilvēku uzticēšanās medijiem 2017.–2019. gadā ir bijusi augstāka. Jebkuri minējumi būs spekulācija – tostarp, visai iespējams, šie rādītāji aptuveni tādi arī saglabātos, ja nebūtu sākusies pandēmija un dezinformācija, kas vērsta pret medijiem. 2017.–2019. gadā arī tika izveidota Latvijas Mediju ētikas padome, reāli sāka darboties Latvijas Mediju politikas pamatnostādnes, pieauga arī dažādu medijpratībā izglītojošo pasākumu skaits. Taču domāju, ka vislielākā ietekme ir bijusi kādiem procesiem mediju vidē, veiksmīgiem žurnālistikas projektiem, kas sabiedrībā rezonēja un izgaismoja kādas problēmas, un rezultāts ir komplekss – pieaugums izrietēja no vairākiem faktoriem."

Kaktiņš papildina, ka augustā iegūtos rezultātus noteikti nevar attiecināt uz uzticēšanos katram konkrētam medijam. "Tās drīzāk šobrīd ir intervējamo sajūtas par jautājumu valstī, sabiedrībā, mediju telpā kopumā. Uzticēšanās līmeni konkrētiem medijiem vispirmām kārtām parāda to auditorijas lielums, jo normāli cilvēki tādus medijus, kuriem neuzticas, nepatērē. Ir skaidrs – ja medijam savā formātā ir liels patērētāju loks, tas droši vien ir jau vēl viens kritērijs, pēc kā vērtēt, vai tam uzticas vai ne. Jo, ja tur rakstītu kaut kādas blēņas, cilvēki tam neuzticētos un mediju nepatērētu."

Z paaudze uzticēsies mazāk?

Kopumā pētījumi, kuros tiek mērīta uzticēšanās medijiem, valsts iestādēm, ir visai problemātiski, it sevišķi, ja tās ir kvantitatīvās aptaujas, kurās aptaujas veicējs laika trūkuma dēļ nevar detalizēti katram respondentam izskaidrot, kas tiek saprasts ar vārdu "uzticēšanās", stāsta Ločmele. "Cilvēki to var interpretēt dažādi – vai uzticība medijam nozīmē to, ka es uzskatu, ka tā sniegtā informācija ir pārbaudīta un patiesa? Vai to, ka uzskatu – šis medijs ir profesionāls vai tā darbība ir caurskatāma? Vai uzticēšanās medijam ir institucionālā līmenī vai interpersonālā līmenī, proti, medijā strādā kādi atsevišķi žurnālisti, kuriem kā profesionāļiem cilvēks uzticas?"

Foto: LETA

Otrkārt, problemātisks ir vārds "mediji" vai "masu mediji", saka komunikācijas zinātnes doktore, atsaucoties uz Vašingtonas Universitātes pētnieci Reičelu Morenu. ASV ekspertes vērtējumā, cilvēki atšķirīgi interpretē, kas ir masu mediji, – dažkārt kā medijus uzskata tikai tos, kas darbojas tradicionālajās platformās. Citi – ieskaita arī sociālos medijus.

"Ir nepieciešams skaidri definēt, par ko tieši ir runa. Un nevajadzētu atsevišķi izdalīt interneta medijus, jo mūsdienās ne tikai uzticami ziņu portāli, bet arī laikraksti ir tikai digitālā formātā. Līdz ar to šajā mediju dalījumā nebūtu korekti izdalīt interneta medijus atsevišķi. Protams, sociālie mediji būtu nodalāmi atsevišķi. Rezumējot: būtu nepieciešams uzdot vairāk aptaujas jautājumu, lai izpētītu uzticēšanos medijiem ne tikai ar viena jautājuma palīdzību par to, cik medijos atainotā informācija ir objektīva," skaidro Ločmele.

Viņa atgādina vēl vienu Vašingtonas Universitātes pētnieku uzsvērtu sakarību: uzticēšanās ar katru paaudzi sarūk arvien mazāka, tādējādi tiek pieņemts, ka pašreizējā Z paaudze būs tā, kura uzticēsies (jebkam) vismazāk. Tas saistīts gan ar dažādiem riskiem internetā, kas draud, ja cilvēks uzticas krāpnieku e-pasta vēstulēm utt., gan arī ar sabiedrības individualizāciju kopumā. "Jo individuālāka sabiedrība, jo mazāk uzticas. Uzticēšanās ir kā attiecības, ko mēs būvējam. Arī ASV sarūk uzticēšanās medijiem, un viens no veidiem, kā uz to lūkoties, ir arī skatīties šajā kontekstā – ka cilvēki ir pieraduši neuzticēties nevienam vai arī uzticēties tikai pašiem tuvākajiem."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!