Nedzīvošana 'no rokas mutē', krīzes un ziloņkaula tronis

Intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu jau beigusies un virzāmies uz durvju pusi, kad Levits pēkšņi apcērtas un lūdz vēlreiz ieslēgt diktofonu. Atcerējies, ko vēl grib pateikt. Šis mirklis ir simbolisks, jo ieskicē nelielo spēkošanos par kontroli, kas pavada šo interviju. Jau organizējot sarunu, Valsts prezidenta kanceleja mēģina panākt vienošanos, ka intervija netiks publicēta abonentiem pieejamajā saturā, sarunas gaitā no prezidenta izskan norādījums pirms publicēšanas nosūtīt interviju preses sekretārei, kas nav vispārpieņemta žurnālistikas prakse portālā, tomēr uz iebildumiem kanceleja reaģē korekti un mediju neatkarību respektē.

Pēdējā laikā Levits sev lielāko mediju uzmanību piesaistījis, aizmirstot noņemt cepuri brīvības cīnītājam Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanas ceremonijā. Arī šim jautājumam intervijā pievēršamies, taču sarunā neizpaliek šībrīža aktualitātes – energoresursu cenu krīze, Krievijas iespējamā iebrukuma Ukrainā ietekme uz Latviju, pandēmijas izaicinājumi un neviendabīgās koalīcijas politisko ķīviņu savaldīšana. Vai Latvijā varam justies droši, kamēr Krievija snaikstās gar Ukrainas robežu, un kurš šodien stāvētu barikādēs? Cik pamatots ir priekšstats par Levitu “ziloņkaula tronī”, atrautu no cilvēku ikdienas problēmām? Kā Levitam vairākkārt izdevies pabiedēt politiķus ar piedraudēšanu sasaukt valdības ārkārtas sēdi un rosināt Saeimas atlaišanu? Kā risinot jautājumus, kas cilvēkiem ir svarīgi šobrīd un tepat, neaizmirst arī par ilgtermiņa izaicinājumiem?

Kā jūs vērtējat valdības piedāvājumu energoresursu cenu krīzes risināšanai?

Energoresursu krīze ir visā Eiropā, un visā Eiropā ir ļoti strauji pieaugušas cenas. Protams, mēs neesam izņēmums. Igaunijā, cik es zinu, pagājušajā nedēļā koalīcija arī ir pieņēmusi lēmumu dot īstermiņa pabalstus.

Ir jāskatās detaļās, bet tas virziens ir pareizs. Šie jaunie rēķini, ko cilvēki saņem decembrī, janvārī un vēl dažus mēnešus, daudzām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem patiešām ir katastrofāli, tāpēc ir nepieciešama īsa, ātra un pietiekoši efektīva rīcība. Protams, visus skar šis cenu pieaugums, bet palīdzībai ir jābūt mērķtiecīgai – tiem, kam ir vissliktāk.

Vai, jūsuprāt, visas grupas, uz ko vajadzētu mērķēt, ir iekļautas?

Piemēram, daudzbērnu ģimenes, pensionāri, cilvēki ar zemiem ienākumiem – tās ir mērķētās grupas.

Bet pirmspensijas vecuma cilvēki, kuriem bērni varbūt jau ir pārauguši studentu gadus?

Tad ir jāskatās, kur ir tās robežas, bet mēs nevaram ar lejkannu dot visiem, jo no visiem jau tiek ņemts. Nav lielas jēgas ņemt no cilvēka un pēc tam dot. Mēs ņemam no tiem, kas var dot, un maksājam tiem, kam ir visgrūtāk un viszemākie ienākumi. Tā arī ir šī mērķētā politika.

Kā jūs vērtējat to, ka atkal tiek operēts ar aizņemto naudu?