Vilciens (ne)aizbrauca. Kā 'Vivi' komunikācija 'nogāja no sliedēm'?

Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) vadītājas Baibas Liepiņas dēls 4. janvārī uz eksāmenu universitātē paspēja līdz ar nagiem. Viņš Jūrmalā, dzelzceļa stacijā "Dzintari", iekāpa vilcienā, taču tas nekur nedevās. Neviens arī nemācēja teikt, kad spēkrats sāks braukt. Neveiksme šajā pašā maršrutā Liepiņas dēlu piemeklēja arī nākamajā dienā – vilciens tajā pašā stacijā nekustēja, jo bija notriekts meža zvērs. Kaut dzīvē tā gadās, ka vilcieni dažādu ķibeļu dēļ nekust no vietas, neapmierinātība ar šo transportu un uzņēmuma "Vivi" komunikāciju par vilcienu nedienām pieņemas spēkā.

AS "Pasažieru vilciens" (PV akcionārs ir Latvijas Republika, līdz ar to pēc būtības īpašnieks ir sabiedrība. Tas tiešā veidā uzņēmumam uzliek par pienākumu komunicēt par saviem pakalpojumiem ar sabiedrību, izriet no stratēģiskās komunikācijas un zīmolvedības speciālista Zigurda Zaķa paustā. Taču cilvēku pieredzes stāsti rāda ko gluži pretēju – sevišķi krīzes situācijās vilciena pasažieriem nav izdevies saņemt no uzņēmuma skaidrojumus par gaidāmo problēmas risinājumu. Šajā rakstā "Delfi" lūko dažādus pasažieru pieredzes stāstus un vētīs tos no uzņēmuma komunikācijas prizmas. Tieši cilvēka pieredze veido viņa priekšstatu par vilciena zīmolu. Turklāt šis priekšstats ietekmē arī cilvēka vērtējumu par valsti, kas sastāv no pieredzēm par visiem valstī pieejamajiem pakalpojumiem. Līdz ar to vilcienu "neražas" var "barot" pārliecību, ka neveiksmīga ir visa valsts, izriet no Zaķa paustā.

Varbūt salabos

Liepiņas dēls ikdienā brauc ar vairākiem transportlīdzekļiem. Ar vilcienu līdz Rīgai un tālāk ar galvaspilsētas sabiedrisko transportu līdz nākamajam galamērķim. Šāda plānošana nozīmē – kolīdz viens ķēdes posms mainās, tas atsaucas uz visiem pārējiem soļiem. Kad 4. janvārī Liepiņas dēls gaidīja nekur nebraucošajā vilcienā, viņš zvanīja mammai. "Man bija atvaļinājums, no rīta mierīgi lasīja grāmatu, un tad ir zvans. Vedu (dēlu) uz eksāmenu. Zvans mammai, mamma lec ārā no gultas un dragā uz staciju," stāsta Liepiņa. Citu veidu, kā nokļūt Rīgā, nebija. Vietējie "mikriņi" ātri tapa pārpildīti, un taksometru arī nebija. Kontroliere vilcienā vien teikusi, ka pasažieriem jāuzgaida – varbūt vilcienu salabos un tas sāks ripot. Tiesa, kad Liepiņa no Rīgas atbrauca atpakaļ uz Jūrmalu, vilciens joprojām nebija izkustējies.

Nākamajā dienā vilciens tajā pašā pieturā nekustēja ne no vietas, jo bija notriekts meža zvērs