KĀ NONĀCĀM
LĪDZ 'VĒSTURES BEIGĀM'?
KĀ NONĀCĀM LĪDZ 'VĒSTURES BEIGĀM'?

Neviens neparedzēja vai neuzdrīkstējās runāt par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) beigām, arī ne Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kas rūpīgi strādāja pie attiecību normalizēšanas ar PSRS Aukstā kara laikā. Tomēr 1989. gadā ledus sakustējās visās PSRS republikās, tādējādi virzoties uz nenovēršamo – savienības pastāvēšanas galu. Kulminācijas punkts un viens no starptautiski nozīmīgākajiem notikumiem, nenoliedzami, bija Berlīnes mūra krišana 1989. gada izskaņā. 

Ja neviens neparedzēja savienības beigas, tad kā varēja notikt Austrumvācijas uz Rietumvācijas atkalapvienošanās? Kādi bija priekšnoteikumi “vēstures beigām” un starptautiskā atmosfēra 80. gadu beigās? 

Berlīnes mūra krišana. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Rietumu bloks pret Austrumu bloku

Teritorijā, kas aptver Poliju, Ukrainu, Baltkrieviju, Baltijas valstis un Krievijas rietumu robežu, nacistu un padomju rokās gāja bojā vairāk nekā četrpadsmit miljoni cilvēku. Laika posmā no 1933. gada (postošā padomju bada sākums) līdz 1945. gadam (nacistiskās Vācijas sabrukums) šis reģions burtiski kļuva par Eiropas galveno kapsētu tās iedzīvotājiem un citiem, kas tur tika nogādāti, lai ietu bojā sešos masveida terora viļņos. Bloodlands. Europe between Hitler and Stalin. Timothy Snyder. New York: Basic Books, 2010.

Karš, kas norisinājās no 1939. līdz 1945. gadam, prasīja miljoniem cilvēku dzīvību un radikāli pārvērta Eiropu. Lielākās Vācijas pilsētas, daudzas Austrumeiropas un Centrāleiropas pilsētas bija daļēji vai pilnībā iznīcinātas. Ņemot vērā, ka Eiropa bija novājināta, izveidojās situācija, kurā varēja eksistēt divas lielvaras – karā uzvarējušās Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Rietumu bloks pret Austrumu bloku.

Avots: The Oxford illustrated history of modern Europe, ed. by T. C. W. Blanning Oxford. New York: Oxford University Press, 1996.

No Ščecinas Baltijā līdz Triestei Adrijas jūrā pār visu kontinentu ir nolaidies dzelzs priekškars. Vinstons Čērčils, uzruna Vestminsteras koledžā, Fultonā, Misūri štatā, 1946. gada 5. martā.

Aukstā kara sākuma datums saistās ar 1946. gada 5. martu, kad bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, uzstājoties ar runu Fultonā, ASV, paziņoja, ka Eiropā nolaists “dzelzs priekškars” starp PSRS un pārējo Eiropu. Dzelzs priekškars sadalīja pasauli šķietami divās daļās. Dažu desmitu gadu laikā ASV un PSRS savstarpēji sacentās, piedaloties militāros konfliktos dažādās pasaules malās, sacenšoties ekonomiski un politiski, kā arī apmainoties ar asiem vārdiem, kas radīja vispārēju nemiera un satraukuma sajūtu pasaulē līdz pat 80. gadu beigām.

Foto: CEPA

Donalds Džensens (Donald Jensen) ir bijušais ASV diplomāts, vecākais eksperts Eiropas Politikas analīzes centrā (CEPA) Vašingtonā, kā arī docents Džona Hopkinsa universitātes starptautisko attiecību departamentā. Džensens ārlietu dienestam pievienojās 1985. gada janvārī, divus mēnešus pirms Mihails Gorbačovs tika iecelts par Padomju Savienības ģenerālsekretāru. Savu profesionālo karjeru Džensens ir veltījis Centrāleiropas un Austrumeiropas, kā arī Krievijas pētniecībai. Deviņdesmitajos gados viņš strādāja Maskavā un regulāri devās arī uz Baltijas valstu teritorijām.

Reigana Amerika

Ronalds Vilsons Reigans (Ronald Wilson Reagan)

Foto: AFP/Scanpix/LETA
  • Dzimis 1911. gada 6. februārī, miris 2004. gada 5. jūnijā.

  • Četrdesmitais ASV prezidents.

  • Amatā no 1981. gada 20. janvāra līdz 1989. gada 20. janvārim.

  • Politiskā partija: republikāņu.

  • Pēc profesijas aktieris un politiķis.

  • 1983. gadā Reigans Padomju Savienību nosauca par “ļaunuma impēriju”.

ASV politikā tas bija Reigana laiks. Tas bija konservatīvisma atdzimšanas laiks. Laiks, kad veidojās arvien agresīvāka politika attiecībā pret Padomju Savienību. Pēc septiņdesmitajiem, pēc Vjetnamas kara un “Watergate” bija sajūta, ka tiek atjaunota pārliecība par ASV un neatkarīgu politiku. Braiens Vitmors (Brian Whitmore), vadošais pētnieks un Krievijas pētniecības programmas vadītājs Eiropas Politikas analīzes centrā (CEPA)


Lai arī ASV prezidents Ronalds Reigans vēsturē zināms kā īpaši skarbs PSRS kritiķis, tomēr, aplūkojot viņa politiku un darbības attiecībā pret PSRS tuvplānā, ir skaidri mērķi, kurus toreizējais ASV prezidents vēlējies sasniegt savas prezidentūras laikā. Amerikāņu vēsturnieks, valodnieks un bijušais ASV vēstnieks PSRS Džeks Metloks savās atmiņās raksta: “(..) Reigans savā pirmajā preses konferencē aizsāka vairākas tēmas, kas saglabājās kā pamatprincipi viņa politikā pret Padomju Savienību visus astoņus prezidentūras gadus: bruņojuma samazināšana vienādos apmēros, ciktāl tas būs pieņemams Padomju Savienībai, vienošanos verifikācija, bruņojuma kontroles sarunu saistīšana ar padomju rīcību, it sevišķi ieroču pielietošana ārpus tās robežām, un atgriezeniskums, ņemot vērā, ka Padomju Savienība savā labā bija izmantojusi septiņdesmito gadu atslābuma (detente) atmosfēru. Nākamo trīs gadu laikā viņa “padomju dienaskārtību” papildināja citas tēmas un daudzas nianses, bet Reigans ne reizi nemainīja mērķus, ko viņš bija noformulējis 1981. gada 21. janvārī.”

Avots: Reigans un Gorbačovs: kā beidzās aukstais karš. Džeks F. Metloks, jaunākais, no angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane. Rīga, Atēna, 2006.

Džensens norāda, ka Reigans gandrīz vienmēr bija reālistisks par notiekošo un līdz ar to spēja iedvesmot ASV pilsoņus, skaidri definēt ASV vīziju, kā arī paralēli veidot veiksmīgu komunikāciju ar PSRS, kas palīdzēja normalizēt abu lielvaru attiecības un līdz ar to uzturēt mieru pasaulē.

Reigana doktrīna

“Reigana doktrīnu” izmanto, lai raksturotu Reigana administrācijas (1981–1988) politiku, kuras mērķis bija atbalstīt antikomunistiskos nemierniekus visā pasaulē. Savā 1985. gada uzrunā par Savienības stāvokli prezidents Ronalds Reigans aicināja Kongresu un amerikāņu tautu stāties pret Padomju Savienību, ko viņš sauca par “ļaunuma impēriju”: “Mums jāatbalsta visi mūsu demokrātiskie sabiedrotie. Un mēs nedrīkstam zaudēt ticību tiem, kas riskē ar savu dzīvību katrā pasaules kontinentā, sākot no Afganistānas līdz Nikaragvai, lai iestātos pret padomju atbalstīto agresiju un nodrošinātu tiesības, kuras mums ir bijušas kopš dzimšanas.”


Avots: ASV Valsts departamenta elektroniskais arhīvs.

Džensens atgādina, ka 70. un 80. gados Padomju Savienībai bija zināms pārākums starptautiskajā sāncensībā, kas saistīts ar tās militāro attīstību. PSRS bija lielākā armija pasaulē, milzīgs kodolieroču arsenāls. “Prezidenta Kārtera laikā ASV šajā sāncensībā piedalījās relatīvi pasīvi. Reigans savukārt pateica: “Nē, mēs par kaut ko iestājamies.” Reigans attīstīja ASV militārās struktūras. Reigans ar savām lieliskajām teātra spējām pasniedza ASV kā brīvās pasaules līderi. Viņš runāja par vērtību un varas jautājumiem,” skaidro bijušais ASV diplomāts. Džensens uzsver, ka “Reigans bija tas, kurš pateica, ka ASV par kaut ko iestājas un ka mums būtu jāizmanto tās priekšrocības sāncensībā ar PSRS”.

Pāvests Jānis Pāvils II 1979. gada jūnijā Gdaņskā. Avots: The Oxford illustrated history of modern Europe, ed. by T. C. W. Blanning Oxford. New York: Oxford University Press, 1996.

Tajā pašā laikā bijušais ASV diplomāts nenoliedz citu valstu līderu nozīmi tā laika starptautiskajās attiecībās: “Nevar runāt par Reiganu, nepieminot Mārgaretu Tečeri un Jāni Pāvilu II. Viņi tiešām darbojās kā trijotne pret PSRS. Pāvests teica, ka nav ne no kā jābaidās, un iedrošināja “Solidaritātes” kustību, kas iekustināja virkni notikumu, kas noveda pie PSRS sabrukuma. Šo trīs dižo līderu vēstījums nonāca arī Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, Polijā un Ungārijā, kas noveda pie beigām.”

Solidaritāte

“Solidaritāte” bija 1980. gadā dibināta Polijas arodbiedrība, kas iestājās par strādnieku tiesībām un sociālajām izmaiņām. Tā bija pirmā arodbiedrība Varšavas pakta valstīs, kuru nekontrolēja komunistiskā partija. Arodbiedrības biedru skaits sasniedza teju 10 miljonus, un tai bija būtiska nozīme astoņdesmito gadu beigās pirmajās daļēji brīvajās vēlēšanās Polijas teritorijā.

Kamēr ASV strādāja pie tā, lai izveidotu efektīvāku komunikāciju ar PSRS un tādējādi panāktu vienošanos par virkni starptautiski svarīgu jautājumu, Baltijas un citas valstis dzīvoja nebrīvē. Tā laika ASV politiķi neuzskatīja par prioritāti atklāti iestāties par nebrīvē esošo valstu atbrīvošanu, jo primāri bija svarīgi normalizēt attiecības ar PSRS un uzturēt dialogu, kā arī panākt kodolvienošanos. Tomēr zināšanas par to eksistenci ASV iedzīvotājiem un vadītājiem, protams, bija.

Džeimss Raiss (James Rice) ir ASV Aiovas štava senatora Čārlza Greslija galvenais juridiskais padomnieks un astoņdesmito gadu beigās uz starptautiskajiem notikumiem pasaulē skatījās ar bērna acīm, nezinot, ka mūsdienās strādās pie jautājumiem, kas tieši skar Baltijas valstis un apkārt esošos reģionus. 

Gorbačovs un perestroika

Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв)

Foto: AFP/Scanpix/LETA
  • Dzimis 1931. gada 2. martā.

  • Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

  • Amatā no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam.

  • Pēc profesijas jurists, agronoms-ekonomists.

  • 1990.gadā Gorbačovs saņēma Nobela Miera prēmiju par “svarīgu lomu pasaules miera procesa attīstībā”.

Lai arī ASV un PSRS kā divas pasaules lielvaras atradās šķietami līdzīgās pozīcijās, PSRS 80. gados saskārās ar virkni dažādu iekšēju izaicinājumu, kas galu galā noveda pie savienības sabrukuma. PSRS 80. gadu otrajā pusē bija nopietnas ekonomiskās problēmas, kā arī dažādu PSRS republiku pretenzijas pret centrālo Maskavas varu lika Kremļa varai “grīļoties”. Tajā pašā laikā neviens neparedzēja PSRS sabrukumu un vai nu līdz galam nezināja, cik nopietnas ir problēmas, ar ko savienība saskaras, vai arī neuztvēra tās pietiekami nopietni. 

Teju vispārējā nespēja paredzēt komunisma sabrukumu iedzina milzīgu naglu Rietumu politikas zinātnes zārkā. Bet tie nebija tikai akadēmiķi, kuri to negaidīja; pārsteigti bija arī politikas veidotāji un intelektuāļi Dark Continent: Europe's Twentieth Century. Mark Mazower. London, Allen Lane: The Penguin Press, 1998.

Gorbačova politika bija kardināli atšķirīga no tā, ko PSRS bija piedzīvojusi līdz tam. Iepriekšējo PSRS līderu, sevišķi Leonīda Brežņeva, politika bija stingra un bez atkāpēm, savukārt Grobačovs pieļāva virkni lietu, kas līdz tam nebija pieļaujamas gan savienības iekšienē, gan dialogā uz ārpusi. 1987. gada jūnijā Gorbačovs prezentēja ekonomiskās reformas, kuras apzīmēja ar vārdu perestroika, kas nozīmē pārbūvi vai pārkārtošanos. Pārmaiņas toreizējais PSRS vadītājs attiecināja uz padomju ekonomikas, kā arī politiskās un sabiedriskās sistēmas restrukturizāciju. Kopā ar reformu apzīmējumu perestroika Gorbačovs arī izmantoja vārdu glasnotj, kas apzīmēja padomju varas caurskatāmību, un aicināja padomju cilvēkus uz atklātāku diskusiju par savienībā pastāvošajām problēmām. Jaunais PSRS līderis arī atsāka dialogu ar ASV, kas rezultējās līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT), ko parakstīja 1987. gada 8. decembrī.

Kodolvienošanās parakstīšana 1987. gada 8. decembrī starp Reiganu un Gorbačovu. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

1988. gada 7. decembris ir būtisks datums, jo Gorbačovs, uzstājoties Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā, paziņoja, ka nekas neattaisno spēka pielietošanu starptautiskajā politikā. “Runa skaidrā terminoloģijā izvirzīja “jaunās domāšanas” principus, uzsverot valstu tiesības uz savu izvēli. Proti, viņš oficiāli pasludināja beigas Brežņeva doktrīnai, kas “sociālistiskajām” valstīm prasīja palikt “sociālistiskām”, kā to definēja padomju līderi, citādi tām draudēja iebrukums. Šajā gadījumā izvēles brīvība nozīmēja arī to, ka “starptautiskā šķiru cīņa” vairs nebija padomju ārpolitikas pamats,” skaidro bijušais ASV vēstnieks PSRS Metloks.

Katrai nācijai [..] jāatturas no spēka pielietošanas. Izvēles brīvība ir sine qua non. [..] Mums jāapvieno spēki, lai nodrošinātu universālo cilvēcisko vērtību prioritāti. Mihails Gorbačovs, no runas ANO

Avots: Reigans un Gorbačovs: kā beidzās aukstais karš. Džeks F. Metloks, jaunākais. No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane, Rīga, Atēna, 2006.

Vēl viens perestroikas piemērs: 1989. gada 26. jūlijā Kremlis nolēma Baltijas valstīs izmēģināt reformu efektivitāti, sniedzot toreizējām padomju sociālistiskajām republikām (PSR) iespēju pašām sevi finansēt no 1990. gada 1. janvāra. Baltijas valstis tika izvēlētas tamdēļ, ka tajās bija lielākā darba produktivitāte. Tas bija diezgan drosmīgs solis no Gorbačova puses, ņemot vērā, ka viņa oponenti saskatīja, ka “pašfinansēšana padarītu Krieviju par izejvielu piegādes koloniju”, savukārt citi saredzēja iespēju baltiešiem uz lielāku politisko brīvību.

Avots: The collapse of the Soviet Empire: a view from Riga. George J. Neimanis. Westport, Conn.: Praeger, 1997.

Glasnostj panākumi ar perestroikas izgāšanos radīja apstākļus padomju sistēmas sabrukšanai. Pēc 1985. gada pirmo reizi kopš Ļeņina Jaunās ekonomiskās politikas, kas tika radīta 20. gadsimta 20. gadu sākumā, augstākās partijas amatpersonas atklāti runāja par to, ka ekonomiskā situācija nav laba un kļūst tikai sliktāka. The collapse of the Soviet Empire: a view from Riga. George J. Neimanis. Westport, Conn.: Praeger, 1997.

Foto: Apvienotā Baltiešu komiteja (JBANC)

Apvienotās Baltiešu komitejas (JBANC) izpilddirektors Karls Altaus (Karl Altau) teju visu savu profesionālo karjeru ir veltījis tam, lai, strādājot Vašingtonā, pārstāvētu Baltijas valstu un baltiešu diasporas intereses attiecībās ar ASV Kongresu, administrāciju un citām lēmējinstitūcijām. Baltiešu interešu pārstāvis, kura vecāki ir no Igaunijas, atceras, ka Gorbačova jaunā politika viesa cerības, ka arī Baltijas valstīs atgriezīsies vārda brīvība. 

“Ap 1988. gadu iekšējā reforma bija kļuvusi par Gorbačova primāro jautājumu. Viņš bija mēģinājis izvest ekonomiku no stagnācijas, viņš vajāja dažus korumpētākos Komunistiskās partijas darboņus, nomainīja vadītājus, mēģināja uzspiest lielāku “darba disciplīnu” un mazināt alkoholismu”, tomēr ne visas reformas tika pieņemtas pozitīvi no sabiedrības un pārvaldības puses. Piemēram, sabiedrībā slikti pieņēma pārmaiņas, kas paredzēja alkohola patēriņa samazināšanu, savukārt Komunistiskās partijas elite nebija apmierināta ar progresīvajām reformām, kuras bija iecerējis Gorbačovs. Piemēram, “1988. gadā oponenti ļāva bažām izpausties publiski, vadošā laikrakstā publicējot garu rakstu, kurā uzbruka netīrās veļas mazgāšanai politikā un aizstāvēja Staļinu un viņa praksi”. Tajā pašā laikā Gorbačovs gatavojās Ronalda Reigana vizītei Maskavā, kas bija paredzēta tā gada maijā, un solīja, ka PSRS elite un sabiedrība no tās iegūs būtiskus labumus.

Avots: Reigans un Gorbačovs: kā beidzās aukstais karš. Džeks F. Metloks, jaunākais, no angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane. Rīga, Atēna, 2006.

Mārtiņš Kaprāns ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, kas būtisku darba daļu veltījis sociālās atmiņas pētniecībai.

Gorbačovs vēlējās reformas, nevis revolūciju. Viņš bija daļa no komunisma mašinērijas un vēlējās uzlabot sistēmas darbību ar radikālākām metodēm. Viņa prioritāte bija ekonomika. Viņš vēlējās iegūt kontroli pār bruņošanās sāncensību ar ASV, lai samazinātu graujošo finansiālo slogu un atvieglotu ekonomikas modernizāciju, izmantojot Rietumu palīdzību. Viņš bija pārliecināts, ka politiskā liberalizācija (glasnostj jeb caurspīdīgums) ir būtiska rekonstrukcijas procesa (perestroika) daļa. Tomēr, kamēr pirmais izdevās, otrais ne. Kamēr ekonomika sabruka, protesti ar saucieniem pēc brīvības tikai pieauga. Rekonstrukcija kļuva par derekonstrukciju. The Oxford illustrated history of modern Europe, ed. by T. C. W. Blanning Oxford. New York: Oxford University Press, 1996.

Galu galā perestroika nenesa solījumu izpildi un “jaunu sociālistiskās dzīves kvalitāti” padomju cilvēkiem, tomēr reformas sniedza iespēju vairākām PSRS republikām, tajā skaitā arī Baltijas valstīm, atgūt brīvību.

Avots: The collapse of the Soviet Empire: a view from Riga. George J. Neimanis. Westport, Conn.: Praeger, 1997.

Arī bijušais ASV diplomāts Džensens norāda, ka Grobačova programmas pamatā bija mērķis reformēt Padomju Savienību, nemainot tās pamatvērtības un iezīmes, tomēr tas izrādījās neiespējami.

Mūsdienās Gorbačovs tiek vērtēts visai atšķirīgi. Rietumos pēdējo PSRS līderi uztver kā reformu simbolu, arī bijušās PSRS republikas pateicas Gorbačova liberālajām reformām, kas ļāva virknei valstu, ieskaitot Baltijas, atgūt neatkarību. Tomēr Krievijā domā citādi. “Uzskatu, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju domā, ka viņš bija vājš politiķis, ka viņš noveda Padomju Savienību līdz tās sabrukumam,” skaidro pētnieks Iļja Zaslavskis. 

Foto: Free Russia Foundation

Iļja Zaslavskis (Ilya Zaslavsky) ir no Maskavas, bet dzīvo ASV. Zaslavskis ir pētnieks Brīvās Krievijas fondā (FRF), kā arī enerģētikas konsultants vairākiem ASV un Eiropas Savienības uzņēmumiem un regulārs komentētājs, analītiķis starptautiski atzītās domnīcās. Viņš ir ieguvis maģistra grādu starptautisko attiecību jomā Oksfordas Universitātē, kā arī enerģētikas vadības maģistra grādu Norvēģijas Biznesa skolā.

1989. gada janvārī, kad Ronalds Reigans aizgāja no posteņa, aukstais karš principā bija beidzies un Savienotās Valstis un Padomju Savienība atklāti atzina vienus un tos pašus mērķus. Austrumeiropas valstis vēl bija jāatbrīvo un Vācija jāapvieno, bet principi, ko Gorbačovs 1988. gada decembrī pasludināja Apvienotajās Nācijās, vēstīja, ka Padomju Savienība vairs nedomā pielietot spēku, lai nodrošinātu savu kundzību reģionā. Tolaik varbūt daudzi šaubījās, vai Gorbačovs tiešām domāja to, ko sacīja 1989. gada rudenī. Centrālās un Austrumeiropas valstis pasludināja neatkarību un Berlīnes mūris tika demontēts bez neviena dusmās raidīta šāviena, nepārprotami pierādot, ka jā. Reigans un Gorbačovs: kā beidzās aukstais karš. Džeks F. Metloks, jaunākais. Rīga, Atēna, 2006.

Džordža H. Buša inaugurācija 1989. gada 20. janvārī. Foto: Vida Pres

Norises Austrumeiropā un 'vēstures beigas'

        

Reforma 1989. gadā Padomju Savienībā pieauga spēkā. Martā sanāca vēlēti likumdošanas orgāni, kuros būtiska loma bija bijušajam disidentam Andrejam Saharovam. Kā sēnes daudzās nekrievu republikās saradās kustības, kas tiecās pēc lielākas autonomijas. Padomju plašsaziņas līdzekļi izrādīja aizvien lielāku neatkarību, un dažas publikācijas tiecās kritizēt pagātnes neģēlības un kritizēt padomju izšķērdīgos militāros tēriņus. Padomju karaspēku, kā solīts, izveda no Afganistānas, un Austrumeiropas valstis sāka nomest savas komunistiskās valdības. Šoreiz nebija Varšavas pakta iebrukuma, lai atjaunotu “sociālismu”, bet gan uzaicinājums jauno valdību vadītājiem apmeklēt Maskavu. Reigans un Gorbačovs: kā beidzās aukstais karš. Džeks F. Metloks, jaunākais. Rīga, Atēna, 2006.

Austrumeiropā bija sešas Varšavas pakta valstis, kuras bija atzītas par padomju satelītvalstīm un kopš 1945. gada, var teikt, bija Padomju Sarkanās armijas kontrolē. Jebkura virzība uz reālu neatkarību tika apspiesta ar militāru spēku. Ņemot vērā to, ka Gorbačovs bija devis iespēju padomju republikām brīvāk operēt savās teritorijās, tika pieņemti likumi, kā arī veidoti grupējumi, kas netieši tiecās pēc valstu neatkarības atgūšanas. Tas bija noticis jau iepriekš – laikos, kad padomju vara bija uz brīdi kļuvusi liberālāka. “Periods kopš daudzo valstu okupācijas un inkorporācijas Padomju Savienībā nebija homogēns, tajā bija savi paisumi un bēgumi, kuri bija saistīti ar PSRS līderu maiņu. Tikko Maskava palaida vieglāk grožus, tā tūlīt kāds no “zirdziņiem” sāka doties nepareizo ganību virzienā,” raksta Inguna Ebela grāmatā “Baltijas brīvības ceļš”. Pētniece norāda, ka pirmais lūzums bija Ņikitas Hruščova laikā, kad toreizējais PSRS līderis nosodīja PSRS agrāko līderu politiku, tostarp brīvdomīgāku komunistu iznīcināšanu: “Sekas nebija ilgi jāgaida, un tās izpaudās kā revolūcija Ungārijā 1956. gadā, tas pats notika Čehoslovākijā 1968. gadā.” Ebela arī norāda, ka šiem notikumiem, kuros pakļautās Austrumeiropas valstis centās iegūt lielāku autonomiju, pasaule tajā laikā nepievērsa būtisku uzmanību, tādējādi ļaujot vardarbībai pret tur dzīvojošajām tautām turpināties.

Baltijas brīvības ceļš: Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Latvijas Inteliģences apvienība, sast. Jānis Škapars, Rīga, Zelta grauds, 2005.

1956. gada Ungārijas revolūcija, kas ilga no 23. oktobra līdz 10. novembrim, bija spontāna sacelšanās pret Ungārijas staļinistu valdību un tās PSRS atbalstīto politiku. Sacelšanās sākās ar studentu demonstrāciju, kas izvērsās vairāku tūkstošu cilvēku gājienā uz parlamenta ēku caur Budapeštas centru, bet vēlāk pārauga nemieros visā Ungārijas teritorijā. Sacelšanās, ko apspieda ar varu, bija pirmais būtiskais drauds padomju varai kopš Otrā pasaules kara.
Foto: Vida press.
Prāgā 1968. gadā sākās tā dēvētais Prāgas pavasaris, kas bija liberalizācijas periods Čehoslovākijas Sociālistiskajā Republikā. Tas aizsākās 1968. gada 5. janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks tika ievēlēts par Komunistiskās partijas vadītāju, un beidzās 1968. gada 20. augustā, kad Varšavas pakta valstu bruņotie spēki iebruka Čehoslovākijā.
Foto: The Oxford illustrated history of modern Europe, ed. by T. C. W. Blanning Oxford. New York: Oxford University Press, 1996.

Bijušais ASV diplomāts Džensens intervijā skaidro, ka, neskatoties uz to, ka ASV zināja par Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vēlmēm pēc pārmaiņām, neviens nevēlējās atklātu konfrontāciju ar PSRS. Pret šīm valstīm ASV drīzāk attiecās kā pret daļu no PSRS un tamdēļ risināja lielvalstu attiecības pa tiešo ar Maskavu. 

Tomēr 80. gadu beigās padomju vara neiejaucās, kad padomju republikās un satelītvalstīs vienā pēc otras parādījās neatkarības centieni, un līdz ar to pārsteidza starptautisko sabiedrību nesagatavotu. Polijā un Ungārijā ekonomiskās krīzes un politiskās opozīcijas apvienojums bija visspēcīgākais. Polijā “Solidaritāte” legālu statusu atguva 1989. gada sākumā un vairākumu vēlēšanās ieguva tā gada jūnijā, kas iedvesmoja citas satelītvalstis un padomju republikas sekot šim piemēram. Savukārt Ungārijā tika autorizēta vairākpartiju sistēma un 1989. gada pirmajā pusē likvidēta robežu kontrole, kas ļāva cilvēkiem no Ungārijas un citām teritorijām masveidā izceļot uz Rietumiem.

1989. gada 23. augustā, 50 gadus pēc Hitlera-Staļina pakta parakstīšanas, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notika akcija “Baltijas ceļš”, kad aptuveni divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot dzīvu ķēdi gandrīz 670 kilometru garumā un savienojot visas trīs Baltijas valstis. Demonstrācija pievērsa arī pasaules uzmanību Baltijas situācijai. 

Lai arī ASV nekad neatzina padomju okupāciju Baltijas valstīs, bija jānotiek Baltijas ceļam, lai pasaulei tiešām parādītu, ka tās tiešām ir neatkarīgas valstis ar savu, neatkarīgu no Padomju Savienības vēsturi. Braiens Vitmors (Brian Whitmore), vadošais pētnieks un Krievijas pētniecības programmas vadītājs Eiropas Politikas analīzes centrā (CEPA)

Foto: CEPA

Braiens Vitmors (Brian Whitmore) ir vadošais pētnieks un Krievijas pētniecības programmas vadītājs Eiropas Politikas analīzes centrā (CEPA) Vašingtonā, bet Eiropā plašāk pazīstams kā ilggadējs “Radio Brīvā Eiropa” žurnālists, kur viņš fokusējās uz Krievijas un Austrumeiropas politiku. Pētnieks Aukstā kara laikā bija uzsācis studijas Dienvidkarolīnas Universitātē un Berlīnes mūra krišanu atceras kā emocionālu notikumu, ko piedzīvoja kopā ar citiem studentiem no ASV. 

 “1989. gads bija laiks, kad notikumi sāka nopietni attīstīties. Notika Tbilisi slaktiņi, notika Padomju Savienības Tautas deputātu kongress, Baltijas valstis stingrāk iestājās par neatkarību. Tajā brīdī sākām domāt, ka tas viss varētu arī sabrukt. Pirms šiem notikumiem neviens tā īsti nedomāja,” skaidro Vitmors.

Arī sociālās atmiņas pētnieks Kaprāns norāda, ka tieši Baltijas ceļš lika starptautiskajai sabiedrībai pievērst pastiprinātu uzmanību Baltijas valstīm, kā arī ļāva uzsākt noteiktu “Baltijas valstu ceļu” arī pēc akcijas, kas atbalsojas mūsdienās. Salīdzinot ar Ukrainu, Moldovu un Gruziju, kā skaidro pētnieks, Baltijas valstis ir spējušas kopš 1989. gada akcijas uzturēt stingru politisko kursu Rietumu virzienā. 

Berlīnes mūris – simbols krīt

Mūris vēl joprojām pastāvēs pēc 50 vai 100 gadiem, ja tā pastāvēšanas iemesli netiks likvidēti. Ērihs Honekers, Vācijas Sociālistiskās vienotības partijas ģenerālsekretārs, 1989. gada janvārī

“Ikviens, kas jaunāks par piecdesmit gadiem, ir uzaudzis vai dzimis pasaulē, kas eksistē Aukstā kara formā,” 1987. gadā rakstīja britu vēsturnieks un miera aktīvists Edvards P. Tomsons (Edward Palmer Thompson). “Šķiet, ka tas ir negrozāms ģeogrāfisks fakts, ka Eiropas kontinents ir sadalīts divos blokos, kas mūžīgi ir vērsti viens pret otru.” Tomēr jau divus gadus vēlāk Austrumu bloks vairs neeksistēja, līdz 1990. gada beigām Vācija tika atkal apvienota, bet 1991. gada 31. decembrī beidza pastāvēt pati Padomju Savienība.

Avots: The Oxford illustrated history of modern Europe, ed. by T. C. W. Blanning Oxford. New York: Oxford University Press, 1996.

 Berlīnes mūris bija kā simbols Eiropas un arī pasaules dalījumam. Rietumi pret Austrumiem. Demokrātija pret autoritārismu. Berlīnes mūra krišana bija simbolisks notikums un signāls visai pasaulei, ka sākušās pārmaiņas pastāvošajā pasaules kārtībā.

Foto: Vida Press

Amerikāņu politologs un zinātnieks Frānsiss Fukujama (Francis Fukuyama) pasaulē kļuva plaši pazīstams saistībā ar viņa grāmatu “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks” (“The End of History and the Last Man”), kas kopš pirmizdevuma 1992. gadā ir piedzīvojusi vairāk nekā 20 izdevumus dažādās valodās visā pasaulē. Fukujamas slavenā tēze par “vēstures beigām” pirmoreiz tika publicēta jau agrāk – 1989. gadā esejā ASV žurnālā “The National Interest”, un tolaik tā bija sakņota Aukstā kara noslēgumā, autoritāro režīmu sabrukumā un t.s. Rietumu liberālās demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas uzvaras gājienā daudzviet pasaulē. Lai arī mūsdienās pret Fukujamas spriedumu par “vēstures beigām” attiecas dažādi, arī kritiski, tomēr politologa atziņas būtiski raksturo to, kāds Aukstā kara beigās pasaulē bija noskaņojums.

Mēs esam liecinieki ne tikai Aukstā kara beigām vai konkrēta perioda beigām, kas saistās ar pēckara vēsturi, bet gan vēstures kā tādas beigām. (..) Proti, cilvēces ideoloģiskās evolūcijas beigu punkts un Rietumu liberālās demokrātijas uzvara kā galīgā pārvaldes forma. The end of history and the last man. Francis Fukuyama, New York: Free Press, 2006.

Raksta noformējumā izmantotie attēli: Jānis Blūms/Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums, Gunārs Janaitis, Aivars Liepiņš/F64, AFP, RIA Novosti/Scanpix, Panevėžio miesto kraštotyros muziejus/europeana.eu, Guntis Grīnšteins/europeana.eu, Rokiškio krašto muziejus/europeana.eu, Laimonis Stīpnieks/europeana.eu, Uldis Briedis/europeana.eu, Gintauts Vīksne/europeana.eu, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latvijas Nacionālais arhīvs, AFP/Scanpix/LETA, Sputnik/Scanpix/LETA.

Projekts tapis sadarbībā ar
U.S. Embassy Riga
Projekta ''1989'' veidotāji: saturs – Osvalds Zebris un Anna Ūdre, foto un video – Patriks Pauls Briķis un Miks Siliņš, dizains – Ilze Vanovska un Artis Gulbis, izstrāde – Karīna Sabecka un Uldis Olekšs, projektu vadītājas – Marta Cīrule un Kristīne Melne. Projekta tapšanā īpašs paldies par atbalstu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, 1991. gada barikāžu muzejam un Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.