Latvisko Ziemassvētku svinēšanu laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem un patērētājsabiedrības neizbēgamo iepirkšanās drudzi lielveikalos.

Tieši kristīgās baznīcas ietekmē svētkus tagad svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā - 22. decembrī, bet gan 24. decembrī. Savukārt apdāvināšanās, kas principā arī nāk no Bībeles stāsta, līdz ar veikalu un manufaktūru attīstību arī kļuvusi par neatņemamu Ziemassvētku tradīciju.

Pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās vien pirms 100-150 gadiem. Tomēr pastāv arī ziņas, ka Rīgā eglīte rotāta jau pirms vairākiem gadsimtiem. Tāpat par godu svētkiem jau izsenis bijusi tradīcija izgreznot gan mājas un sētas, gan pilsētas. Īpaši šī paraža attīstījusies pēdējo divsimt gadu laikā, bet atrodamas arī ziņas senākām ziemas saulgriežu rotājumu tradīcijām. Kā pagatavot latviskus rotājumus, lasiet šeit.

Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies. Un protams ēduši gardumus. Arī skolās, darba kolektīvos, biedrībās un citur jau vismaz 150 gadu ir tradīcija svinēt Ziemassvētkus, gan apdāvinot citus, gan apstājoties un padomājot par to, kas iepriekšējā gadā darīts. Smaržīgi pīrāgi, baltas svecītes smaržīgos egļu zaros, līksmi ļaudis un kopābūšana - tā visos laikos bijusi Ziemassvētku galvenā vērtība. Lai arī padomju laikos aizliegti, mājās šie svētki vienmēr svinēti - kaut vai, apmānot varu un liekot meitiņām vārdu Ieva, lai "likumīgi" 24. decembra vakarā varētu dedzināt svecītes un līksmot.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs piedāvā ieskatīties fotodokumentos, kuri atspoguļo Ziemassvētku svinības Latvijā dažādos 20. gadsimta laikposmos.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!