Kad sāku stopot, tad es sapratu, ka cilvēki patiesībā ir labi. Mums visapkārt ir labi, sirsnīgi un lieliski cilvēki, mēs tik nez kāpēc tā īsti nesatiekamies un nesarunājamies. Man ir bijušas fantastiskas, dziļas, apcerīgas, filozofiskas un vienkārši jaukas sarunas ar nejauši satiktajiem šoferiem, kas mani ir uzņēmuši savā automašīnā.
Spilgtā atmiņā ir palicis viens sirms kungs, kurš maršrutā Ventspils-Rīga mani uzņēma pie Ugāles un aizveda aptuveni līdz Talsiem/Tukumam, precīzi neatceros. Viņš iepriekš bija strādājis par skolotāju Rīgā, bet deviņdesmitajos gados atmetis galvaspilsētai ar roku, nopircis pie Ugāles lauku īpašumu ar mežu un ar ģimeni pārcēlies uz turieni. Parunājām par dzīves vērtībām (cik nu es tajā laikā savos aptuveni 20 gados zināju par dzīves vērtībām) un latviešu tautas dziesmām. Par to, ka latviešu tautas dziesmas patiesībā ir komplicēts latviešu tautas mitoloģijas kopums, un ka Barons, kārtojot tās pa sadzīviskajām tēmām, ir izjaucis to dabisko kārtību, saderību un mitoloģisko kopumu. Šī saruna aptuveni stundu ilgā braucienā ir starp aizraujošākajām un interesantākajām, kāda man jebkad bijusi.
Bija vēl divi vīrieši, kas mani un draugu aizveda no nekurienes Jēkabpils/Aizkraukles rajonā līdz Salaspilij, no kurienes mēs tālāk ar vilcienu atbraucām līdz Rīgai. Viņi bija vai nu brāļi, vai draugi vai kolēģi, kas brauca no kaut kāda dakteru burāšanas pasākuma Ineša ezerā. Arī bija ļoti aizraujoša saruna par dzīvi. Viens no viņiem teica, ka pieaugot personiskajai varai un statusam sabiedrībā, tava personiskā brīvība tikai sarūk. Kaut kā iespiedies atmiņā.
Dramatiskākā stopošana mums sanāca ar draugu. Vienu dienu izbraucām Ventspils-Kandava-Sabile-Renda (nakšņojām pie radiem siena šķūnī) -Rīga-Ikšķile (apciemojām draugus, papļāpājām, pastaigājām gar Daugavu) un tālāk vajadzēja nonākt Madlienā, kur galā mūsu draudzenei ar pūtēju orķestri bija tāds lauku koncerts un pēc tam kultūras namā zaļumballe. No Ikšķiles līdz Skrīveriem tikām normāli, bet tur no šosejas jānogriežas uz augšu pa tādu nomaļāku ceļu, līdz Madlienai kādi 20 kilometri. Pirmos kādus astoņus kilometrus mūs ieveda nostopēta mašīna, bet pēc tam mēs gājām pa pilnīgi tukšu lauku ceļu. Krēsloja, sāka smidzināt, mēs soļojām uz priekšu raitā gaitā (fiksējām, ka attālumu starp kilometru stabiņiem noejam 10 minūtēs). Mašīnas nevienas. Lietus aizvien stiprāks un stiprāks un paliek aizvien tumšāks un tumšāks. Un tā mēs tur soļojām, salīstot aizvien vairāk un vairāk. Man no tā slapjuma slīdēja pēdas sandalēs un es ar papēžiem ik pa laikam ar visu spēku ietriecos asfaltā, kas bija stipri sāpīgi, ņemot vērā to izmirkušo stāvokli. Apkārt tumsa, lietus, priekšā vēl krietni desmit kilometri, bet uz dienā iesilušā asfalta masveidā lien vardes, gurkstot un kurkstot aiz kaifa par viņām ideālajiem apstākļiem.... Bet mums pilnīgs izmisums un bezcerība.
Es jau sāku nīdēt, ka jāmet plinte krūmos un jālien kādā siena gubā pārlaist nakti - telts un guļammaisi mums nebija līdz, jo abās naktīs bija ieplānotas konkrētas naktsmājas. Bet draugs uzstāja, ka jāiet uz priekšu. Nogājām kādas divas stundas līdz kādu gabalu pirms Madlienas mūs paņēma mašīna (viena pati sieviete pie stūres un tas bija pilnīgi melnā tumsā).
Tur orķestra koncerts jau bija beidzies, bet uz pilnu klapi gāja vaļā zaļumballe. Es tualetē izgriezu visas savas drēbes, ieskaitot biksītes - patiešām, nemaz nepārspīlējot. Es biju salijusi burtiski līdz pēdējai vīlītei. Mūsu draudzene ar orķestra biedriem mums sagrabināja kaut kādas sausas drēbes un galu galā mēs vēl sirsnīgi nodejojāmies zaļumballē un rītausmā kopā ar orķestra autobusu aizbraucām uz Rīgu.
Tagad jau par to visu jāsmejas, bet tonakt - mežonīgi līst, tumšs kā ellē (jo laukos jau nav apgaismes stabu), pilnīgi nevienas mašīnas, absolūta bezcerība un tās nolādētās vardes kaifo uz tā ceļa!!! Gribējās nožņaugt katru no tām personīgi un vēl skatoties acīs!!! :)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
