Par ko to atdot? Vai tiem, kas bargi sola apkarot birokrātiju? Taču šie birokrātijas apkarotāji jau gadiem sēž pie varas un nekādā veidā šo ļauno birokrātiju nav mēģinājuši iznīdēt. Lūk, tagad veselam bariņam politisko spēku izrādījies, ka mūsu lielākais ļaunums ir tieši birokrātija. Nevis bezdarbs vai negatīvie demogrāfiskie rādītāji, vai Eiropā lielākais IKP kritums.
Vai daudzajiem jauno laiku un citas politikas solītājiem? Zināmā mērā jau varētu teikt, ka jaunie laiki, šajā gadījumā ekonomiskā krīze, jau ir atnākusi. Un kaut kā nepamet sajūta, ka šie ir tie paši vēzīši citā kulītē.
Tēvzemiešu ksenofobiskās reklāmas man šķiet mazliet dīvainas. Jo pēc būtības, ko man vēlēšanās dod fakts, cik Rīgā ir tīro latviešu un cik cittautiešu? Un ko tad tie tēvzemieši īsti ar to grib pateikt? Ka viņi centīsies mainīt šo proporciju? Deportēt kādu taisās, vai kā? Vēl man sajūsmina viņu plakāts ar Andri Vilku, kur ir blakus viens otram salīmēti portreti - viens fotografēts no priekšpuses, otrs tā kā profilā. Nu tieši, kā „policija meklē" bildēs. :)
Oi, un Līdaka ar digitāli iemontētām nedabiski milzīga izmēra bizbizmārītēm matos! Šī politiskā reklāma laikam ir mans favorīts. Tāds naivais glābējs, puķu bērns. Nez tikai, kā viņam ar zināšanām makroekonomikā?
Šleseram, kuram gan citam, reklāmas kampaņa ir diezgan efektīva. Bet mani nošokēja televizorā redzēta iedzīvotāju aptaujāšana ielās. Tur viena tante stāstīja, ka balsos par Šleseru, jo cer, ka kaut kas atkritīs arī iedzīvotājiem no viņa personīgo interešu realizēšanas. Šāda apzināta izvēle mani vareni izbrīna - cilvēks ir pārliecināts, ka politiķis šajā amatā nodarbosies ar personisko interešu bīdīšanu un tautai no tā tikai kaut kas mazliet atkritīs, bet tik un tā balso. Kaut kā bēdīgi.
Bet fakts, ka Rubiks varētu būt mans pārstāvis Eiropas Parlamentā, man vienkārši iedveš šausmas. Cilvēks, kurš ir izcietis sodu par Latvijas valstiskās esamības apdraudēšanu, pārstāvēs Latviju Eiropas Parlamentā. Kā tas, sasodīts, var būt iespējams?!?
Un tā es te stāvu, ar savu balsi uz plaukstas. Kam atdot? Tomēr ir skaidrs, ka balsot jāiet noteikti. Kaut vai tikai tādēļ, lai izbaudītu faktu, ka mums ir īstas tiesības balsot, atšķirībā no ilgajiem gadu desmitiem pagājušā gadsimtā. Lai izrādītu cieņu cilvēkiem, kas vēl joprojām dzīvo represīvos režīmos un nav spējīgi balsot. Un lai izrādītu cieņu tām sievietēm, kas ilgus gadus ir cīnījušās par to, lai mums, manas dārgās dāmas, vispār ir balsstiesības.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
