Par labu pēdējai versijai liecina fakts, ka "Titānika" piektajā ceļojuma dienā joprojām nebija aizdegti visi tvaika katli un kuģis nebrauca ar maksimālo jaudu. Tomēr tieši ātrums, ar kādu tas liktenīgajā naktī pārvietojās, bija viens no noteicošajiem faktoriem "Titānika" bojāejā.
Greznākais, bet ne ātrākais
"Titāniks" tika būvēts, lai kļūtu par ietilpīgāko un greznāko tā laika kuģi. Tā galvenais uzdevums - nodrošināt nepārspējami ērtu, aizraujošu, ekskluzīvu ceļojumu uz okeāna otru krastu. Ātrums nebija viens no tiem faktoriem, ar ko "Titāniks" varēja izcelties. "Titānika" maksimālais ātrums bija 21 mezgls jeb jūras jūdze stundā. Tas nevarēja sacensties ar rēderejas "Cunard Line" tvaikoni "Mauritānija", kas 1912. gadā sasniedza ātruma rekordu 26 mezgli jeb jūras jūdzes stundā. Dizaina un izmēra dēļ, Titāniks nekad nebūtu bijis spējīgs izaicināt Cunard Line tvaikoņus nedz ātruma, nedz manevru ziņā.
Maina kursu, bet nesamazina ātrumu
Reaģējot uz citu kuģu brīdinājumiem par pakledus laukiem, "Titāniks", lai izvairītos no sadursmes, bija mainījis kursu un kuģoja pa tālāko ceļu. Tā kā jaunais kurss aizņēma vairāk laika, nekā sākotnēji plānots, kuģa ātrums netika samazināts. Tas kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ liktenīgajā brīdī traģēdiju novērst neizdevās.
Brīdinājumi nesasniedz mērķi
Sadursmes dienā tuvumā esošie kuģi "Mesaba" un "Baltija II" sūtīja brīdinājumus par apkārt esošajiem aisbergiem un lielu daudzumu pakledus laukiem, bet radio operatoru bija pārpludinājuši "Titānika" pasažieru personīgo telegrammu pasūtījumi. Līdz ar operatoru pārslodzi daži brīdinājumi par aisberga tuvošanos netika nogādāti līdz kapteiņa tiltiņam. Viens no pēdējiem brīdinājumiem, ko "Titāniks" saņēma no kuģa "Kalifornietis" bija 14.aprīļa vakarā pulksten 22.55, un vēstīja: "Mēs apstājāmies. Visapkārt ledus."
Brīnumaini skaistie, bet bīstamie laikapstākļi
Arī laikapstākļi, kas bija šķietami labvēlīgi, kļuva par vienu no nelaimes cēloņiem. Jūra bija pavisam rāma, neviens vilnis neapskaloja aisbergu, debesis - pilnas zvaigznēm, bet mēness nebija redzams. Šajā rāmajā un pasakainajā ainavā, kur aisberga ēna saplūda ar debesīm, tas bija grūti saskatāms un kuģa apkalpe to ieraudzīja pārāk vēlu. Tajā brīdī ātrumam, ar kādu kuģis pārvietojās, vairs nebija nozīmes.
"Titāniks" varēja kļūt par greznāko, lielāko un pieprasītāko kuģi Atlantijas okeāna ūdeņos. Kā pēc katastrofas stāstīja izdzīvojusī pirmās klases pasažiere lēdija Dafa-Gordone - "Es ļoti labi atceros pēdējo maltīti uz Titānika. Uz galda stāvēja liela vāze ar skaistām narcisēm. Tās bija tik svaigas, ka šķita tikko saplūktas. Visi bija ļoti labā omā. Pie blakus galdiņa cilvēki slēdza derības par to, kad kuģis sasniegs galamērķi,". Neviens nenojauta, ka šajās derībās uzvarētāja nebūs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
