Ne tikai drīkst kļūdīties - bet vajag

Ar ko nodarbojas profesionālie izaugsmes treneri?

Izaugsmes treneris ir speciālists, kas palīdz personai veicināt savu potenciālu un talantu situācijās, kad cilvēks ir sasniedzis pietiekami lielu neapmierinātības pakāpi kādā no dzīves jomām, piemēram, darbā, pašrealizācijā vai attiecībās. Nodarbību mērķis ir sniegt ieskatu un atbalstu no citas perspektīvas, lai palīdzētu klientam spert soli attīstības virzienā un ļautu paskatīties uz dažādām situācijām citādāk. Jāpiebilst, ka šī nav terapija, bet gan formāts, kur izaugsmes treneris nevis strādā ar problēmu vai "baksta" otru cilvēku, bet gan ļauj ieskatīties sevī, apzinoties, ko es varu izmainīt, kā mainīt savu attieksmi? Sakārtojot savu iekšējo pasauli arī vide sakārtojas iepriekš problemātiskajā jomā. Izaugsmes treneris sniedz ieguldījumu, lai cilvēks mērķtiecīgi sasniegtu savu ieplānoto rezultātu un ir tas, kurš palīdz no šaurām problēmu klapēm pavērt skatu tā, ka perifēri sāc redzēt dažādas ikdienas situācijas jau 360 grādos un vari tās izvērtēt.

Kāpēc cilvēkiem vajadzētu sākt apmeklēt šādas nodarbības un izaugsmes trenerus?

Jānorāda, ka jaunībā cilvēkiem īsti nav ko zaudēt un tie ir gatavi riskēt, doties uz priekšu un ar pilnu jaudu pievērsties visam jaunajam. Savukārt, sasniedzot konkrētu vecumu kļūst arvien grūtāk pieņemt pārdrošus lēmumus, doties uz priekšu, jo cilvēks apzinās dažādus sāpīgos momentus un nepilnības. Ir vērojamas situācijas, ka šajā laika posmā cilvēkam ir vairākas idejas, kuras ir bail realizēt. Tāpat rodas grūtības mainīt darbu un uzņemties papildus saistības. Piemēram, darbā strādājam ilgas stundas, taču atalgojums netiek palielināts un nekas nemainās. Cilvēks jūtas nenovērtēts, tāpēc "pārdeg". Visa pamatā ir neapmierinātība, ko nepieciešams novērst un risināt. Neapmierinātības dēļ dažreiz apmaldāmies trīs priedēs vai ieciklējamies uz neveiksmēm, vairs neredzot īsto situāciju.

Kādi cilvēki pie Jums vēršas? Vai novērots, ka kādas konkrētas profesijas vai dzimuma pārstāvji apmeklē šīs nodarbības vairāk?

Uz nodarbībām nāk profesionāļi, kas 3 vai 4 gadu laikā ir sevi realizējuši savā karjerā, sūdzoties, ka tiem ir garlaicīgi, neskatoties uz foršiem kolēģiem un labu darbu vai kādām iegūtām materiālām vērtībām. No malas cilvēks, kam šķietami ir viss, nejūtas apmierināts. Tad sākam strādāt pie nākamā līmeņa – kā audzēt savu meistarību. Izaugsmei nav robežu. Svarīgi ir macīties ne tikai akadēmiski, bet arī dzīvei.
Manā gadījumā izaugsmes trenera pakalpojumus vairāk izmanto sievietes. Procentuāli sievietes sastāda 60% no maniem klientiem, bet vīrieši tikai 40%. Tas skaidrojams ar to, ka sievietes kopumā ir zinātkārākas – vairāk uzņemas riskus, meklē risinājumus un palīdzību. Savukārt, vīrieši ir vairāk orientēti uz sevi un cenšas paši meklēt atbildes, jo ir gudri un "prātīgi" biznesa cilvēki. Brīdī, kad šo atbildi nesanāk atrast, vīrietis to meklē ārpusē. Būtībā uz nodarbībām nāk personības, kas saprot, ka ir jādodas uz priekšu un nevar sūkstīties par pašreizējo situāciju.

Sportojot gandrīz uzreiz ir redzams kāds rezultāts, bet kā sasniegumus mēra izaugsmes nodarbībās?

Izaugsmes nodarbībās vienmēr viss tiek mērīts. Sākotnēji tiek saprasts, kur Tu atrodies tagad, ko vēlies sasniegt un kā varēsi pateikt vai saprast, ka esi to sasniedzis? Nosakam to līdz tādai niansei, ka cilvēks pats saprot to, kā zinās, ka jūtas labi.
Precīzi izstrādātais plāns aptver katru dzīves jomu. Parasti pusgadu vai trīs mēnešus ejam soli pa solim līdz izvēlētais mērķis tiek sasniegts. Nodarbībās parasti cilvēkam tiek uzdoti arī mājasdarbi. Tie ir nelieli uzdevumi, kas nekādā veidā nav pretrunā ar ikdienu. Apskatot šo perspektīvu, cilvēks vairāk ievēro kādu konkrētu darbību vai niansi, kas ļauj attīstīties vai mainīties.

Kāpēc cilvēkiem ir grūti atzīt savas kļūdas un neveiksmes?

Jau no agras bērnības mūs negatīvi ietekmē stingrā vērtēšana, eksāmeni, kontroldarbi, nepārtrauktā salīdzināšana un reitingi skolā. Šī sistēma mums neatļauj būt citādākiem, jo tiek akcentēts, ka ir tikai pareizā un nepareizā atbilde, tāpēc mums ir bail kļūdīties. Brīdi, kad būsi starp sliktajiem vai nepareizi atbildēsi, iegūsi sliktu vērtējumu. Bērni baidās no kontroldarbiem, eksāmeniem, baidās pajautāt, kļūdīties, baidās pacelt roku un pateikt pareizo atbildi tajā brīdī, kad ko zina. Mirklī, kad jaunietis saprot, ka nav labākais, bet nav arī vissliktākais, tas sāk baudīt dzīvi, esot šajā starppozīcijā. Kardināli atšķirīga situācija ir tiem skolēniem un jauniešiem, kas uzskatāmi par teicamniekiem un izceļas ar priekšzīmīgu uzvedību. Teicamnieka statuss ilgtermiņā rada traumu, jo tālāk dzīvē uzliek sev konkrēta standarta latiņu, kuru nedrīkst pazemināt, ņemot vērā iepriekšējo veiksmi un sasniegumus. Līdz ar to cilvēks vairs neizvirza tik augstus mērķus, jo ir bail kļūdīties un atkāpties no šī standarta. Dzīvē viss ir viena liela skola - nav pareizo un nepareizo lietu, galvenais, lai viss ir saskaņā ar Tavu sirdsapziņu un ētiku!

Kas būtu jāmaina sabiedrībā, lai parādītu, ka kļūdīties nav slikti? Kādi solīši varētu palīdzēt pret šīm bailēm?

Kad apmācu jaunos speciālistus, vienmēr uzsveru, ka šī ir droša vide, kur ne tikai drīkstam kļūdīties, bet tas pat ir vajadzīgs. Kad tu kļūdies, caur kļūdu Tu ļoti labi iemācies izdarīt pareizi. Piemēram, mācoties un trenējot roku, ķirurgi drīkst kļūdīties tieši uz manekena. Ja būs bail kļūdīties izmēģinājumā, nekad nevarēsi pilnvērtīgi pieiet pie pacienta un sākt ar viņu strādāt. Tāpat, ja nesāksi uzņēmējdarbībā veikt fiziskus soļus sava biznesa vai idejas attīstībā, tad arī nezināsi, ko nemāki vai māki darīt.
Svarīgi apzināties, ka neviens nav piedzimis perfekts, tādu cilvēku nav. Protams, dzīvē ir šķēršļi, un tie ir daļa no dzīves tāpat kā sāpes un problēmas, taču ne šķērsļi, ne sāpes, ne problēmas nav visa mūsu dzīve. Latvijā cilvēki nedalās ar savām kļūdām un pieredzi, kuru nenovēlētu citam. Piemēram, ja kāds, kurš baidās kļūdīties pat nepaprasa citam padomu, viņš uzbūvēs divriteni no jauna, kaut arī kāds to jau ir darījis. Dalīšanās pieredzē mūsu kultūrā ir diezgan skopa.

Vēlmē publiski neizrādīt vai neadresēt savas kļūdas ir bailes no līdzcilvēku viedokļa un no nosodījuma. Jāatcerās, ka tikai manā kontroles zonā ir kļūdīties vai nekļūdīties, analizēt. Es kā indivīds nevaru kontrolēt, ko par mani kāds padomās, tomēr varu kontrolēt to, kā es par to jūtos. Jāveido veselīgs pašvērtējums, veselīgi mērķi un jābūt egoistam par savu laimi. Es drīkstu pieprastīt laimi tikai pats sev, jo tikai pats zinu, kā es jūtos labi.

Kādi ir galvenie ieguvumi no sava pašvērtējuma sakārtošanas?

Cilvēkam kļūst skaidrāka lietu kārtība, tas sper drošākus soļus dzīvē, drošāk atver durvis, pajautā, piezvana, izvirza mērķus. Ja saproti šķēršļus, vari tos analizēt. Pati dzīve kļūst apzinātāka un mērķtiecīgāka, kas paver iespēju kļūt radošumam. Ja ej uz kādu konkrētu mērķi, tad saproti, ko tas maksā – vai tas maksā naudu, vai naudu un laiku, vai tikai laiku. Katra piepūle ir vajadzīga, jo laime ir piepūles rezultāts.

Kāpēc Ziemassvētku periodā cilvēki sāk strādāt ar sevi un apstājas ikdienas rutīnā?

Ziemassvētki ir ideāls laiks, lai atskatītos uz pagājušo gadu un ļauj sakārtot pāreju no viena uz otru gadu. Lai cik grūts ir bijis gads, lai cik smagi notikumi ir bijuši, tajā visā ir vērtība. Ziemassvētki ļauj izvērtēt to kas ir bijis, par ko tu esi pateicīgs. Saprotot kādu pieredzi es no tā paņemu, varu sākt domāt par to, kā es gribu uz nākamo gadu? Tumšais laiks ir tas, kas liek domāt, sapņot, jo tieši tad esam mierīgāki un lēnāki. Varam ļauties šim apceres laikam, jo vasara un pavasaris ir dinamiskāki, bet ziema ir vērsta uz mūsu iekšējo pasauli.