Bioloģijas doktors Dailonis Pakalns uz Marsu dotos ar melisu

Viņa pārraudzībā izstrādātā tēju līnija ir viena no atpazīstamākajām Rīgas farmaceitiskās fabrikas vizītkartēm. Ar viņa vārdu saistīta arī vairāku citu pieprasītu RFF produktu tapšana. Farmaceitam un bioloģijas zinātņu doktoram Dailonim Pakalnam šoruden iznāks grāmata "FITOTERAPIJA".

"Sanācis tāds paradokss, ka esmu mācījies trīs "F" fakultātēs: Filoloģijas, Fizikas un matemātikas un Farmācijas. Smējos – nākamais droši vien būs Fizkultūras institūts!" teic augu tēju pasaules pārzinātājs. Un atceroties savu ceļu uz panākumiem, piemin arī laika cirstās brūces:

"Nebūtu tā gribējis, bet tie bija tādi laiki – mani vecāki tika izsūtīti uz Sibīriju, un tas bija zīmogs visam mūžam. Visur, kur iestājos mācīties, man pēc brīža palūdza aiziet. Farmācija laikam izrādījās visnekaitīgākā...

Gribēju mācīties aspirantūrā, taču man ieteica gadus piecpadsmit pastrādāt par laborantu. Lai varētu iztikt, nācās strādāt trijās vietās. Studiju laikā, kad piestrādāju tramvajniekos, kopā ar stipendiju nopelnīju divreiz vairāk. Tad man tas apnika, un es labprātīgi aizbraucu uz Sibīriju. Mamma toreiz teica: "Mani aizveda lopu vagonā, bet tu aizbrauc kungu vagonā.""

Zināšanas ir pats svarīgākais

"Kad 1949. gadā māti izsūtīja uz Sibīriju, palikām trīs brāļi – jaunākajam pieci gadi, es biju vecākais, mācījos 10. klasē. Tas notika pavasara brīvdienās. Skolu Alūksnē man palīdzēja pabeigt klases audzinātāja, viņa atnesa arī lielu rupjmaizes kukuli, kas palīdzēja izdzīvot. Pēc vidusskolas drauga tētis piedāvāja braukt līdzi uz Strautiņu skolu, kur viņš bija direktors. Viņš noformēja mani par strādnieku, kas pļauj skolas zirgam sienu. Tā es vasaru nodzīvoju pie viņiem," pavisam agro jaunību šādi atceras Dailonis Pakalns. Dzīvē nācies daudz pārdzīvot un arī sastapt atsaucīgus un saprotošus cilvēkus, kuri palīdzējuši. Viņš tagad domā, ka dzīvē vienmēr glābušas divas lietas – pirmkārt, lielā zināšanu bagāža, jo sācis lasīt nepilnu sešu gadu vecumā, un izlasīto grāmatu kalns nav iztēlojams, un , otrkārt, – spēja analītiski domāt. "Manā bibliotēkā tagad ir ap pieciem tūkstošiem grāmatu, ko ar sievu esam stiepuši visur sev līdzi. Tas, ko cilvēks iegūst, lasot labas grāmatas, viņā paliek un jebkurā dzīves jomā arī palīdz. Un jāprot izvērtēt, domāt analītiski. Tagad cilvēkiem zūd kritiskā domāšana," ir pārliecināts Dailonis Pakalns.

"Kad ieskatos internetā, tur ir tik daudz muļķību un pieņēmumu par ārstniecības augiem! Un cilvēki tam visam tic. Taču vienmēr jāskatās, cik kompetents ir cilvēks, kurš mums kaut ko rekomendē. Uzskatu, ka Latvijā šajā jomā autoritāte ir Vija Eniņa, jo viņa visu mūžu strādājusi ar ārstniecības augiem. Taču ir cilvēki, kas uzstājas kā nez kādi speciālisti, tādi nemaz neesot." Savas zināšanas Dailonis Pakalns savulaik dāsni nodevis farmācijas studentiem: 20 gadu laikā vadījis ārstniecības augu praksi vairāk nekā 18 tūkstošiem studentu no 15 farmācijas institūtiem un fakultātēm, sākot no Habarovskas un Irkutskas, Taškentas un Alma-Atas līdz Vitebskai, Kišiņevai un Rīgai. Vadījis trīs disertāciju izstrādi par ārstniecības augu tēmām.

Laimīga sakritība

Interese par augiem un fitoterapiju dzīvē bijusi tikai sakritība. Bērnībā sapņojis strādāt par skolotāju, padevusies literatūra, par jebkuru tematu varējis sacerēt vairākus domrakstus. Rakstījis tos saviem klasesbiedriem un, lai skolotājai nerastos aizdomas, rakstījis, kā nu kuram vajadzēja – kuram uz "pieci", kuram uz "četri". Tāpēc arī vispirms iestājies Filoloģijas fakultātē, kur korekti likuši saprast, ka vajadzētu pameklēt citu augstskolu. Fizikas un matemātikas fakultātē saņēmis ļoti tiešas norādes, ka Padomju Savienībā augstākā izglītība nav obligāta, ka varot strādāt arī par gruščiku. Tad ierunājusies spīts – pierādīšu, ka nebūšu nekāds krāvējs. Devies studēt farmāciju, pat nezinot, kas tā ir.

Ārstniecības augu praksē nokļuvis Tulas apgabalā. Tur pieredzētais izraisījis patiesu apbrīnu – ekspedīcijā līdzās iet cilvēks un sauc latīniskos nosaukumus katram augam, ko ierauga ceļā. Radusies vēlme – es arī tā gribu! Nākamajā gadā visu vasaru strādāts Maskavas apgabala ārstniecības augu zinātniskajā ekspedīcijā Kaukāzā. Pašam nemanot, pamazām iemīlējis šo profesiju. Vēlāk uz gadiem divdesmit Dailonis Pakalns devies strādāt uz Krieviju. Viņš atceras:

"Latvijā man nekur neļāva virzīties, bet, uzzinot, ka došos uz Sibīriju, norīkoja par Maskavas apgabala Ārstniecības augu institūta Novosibirskas filiāles izmēģinājumu stacijas direktoru. Man tā bija principa lieta, taču es pat iedomāties nevarēju, kādi apstākļi mani tur sagaida. Man bija trīsdesmit gadu, biju jau precējies. Sieva atbrauca pēc gada, Sibīrijā piedzima mūsu meita. Negribu daudz par to laiku runāt – tas viss ir pagājis."

Pārgalvības deva

Reiz pārgalvība varējusi beigties pat traģiski – ja nebūtu izglābies, neviens toreiz pat nezinātu, kur tagad viedo tēju pasaules zinātāju Altaja kalnos meklēt. Toreiz vākti paraugi disertācijas darbam par Sibīrijas rūgtdilli, par ko 60. gados daudzi interesējušies. Pētnieks devies pārgājienā vispirms uz Ķīnas robežu Taldigurganas apgabalā, kur pievienojies ekspedīcijai uz Balhaša ezeru. Kad materiāls bijis savākts devies uz Semipalatinskas pilsētu, no kurienes ar lidmašīnu aizlidojis uz Kalnu Altaju. Neklausījis nevienam, un pret vakaru viens devies ceļā gar Kataņas upi, lai pētījumam savāktu pēdējos materiālus. Noguris, nosalis, apmaldījies. Ceļā pēc pusotras dienas palicis vienā kreklā bez nekā. Tad laimīgi ieraudzījis – uz akmens sēž cilvēks. Tajā mirklī tas būtu varējis būt kaut izbēdzis noziedznieks – tik liels bija prieks pārņēmis, ieraugot cilvēku nekurienes vidū. Izrādās – pētnieks gājis pa zvēru taku, tāpēc arī nomaldījies. Dzīvu dvēseli sastapis tikai tāpēc, ka, sargājot lopus no mutes un nagu sērgas, jakus no Mongolijas uz Barnaulu, uz Bijskas gaļas kombinātu dzinuši nevis pa ierasto ceļu, bet pa kalnu takām. Tieši pa tām arī dabas pētnieks aizmaldījies.

No kolhoza uz fabriku

"Vēlāk no Sibīrijas ar ģimeni pārbraucām uz Ziemeļkaukāzu, kur devos savvaļas augu ekspedīcijās. Kā marta beigās sākām, tā līdz oktobrim – ik pēc mēneša atbrauc mājās, nomaini komandu, apkop automašīnu, mazliet atpūties un atkal prom. Tolaik visvairāk darbojāmies Armēnijā, arī Azerbaidžānā; Ziemeļkaukāzā mazāk, jo tas jau bija diezgan labi izpētīts reģions," atceras Dailonis Pakalns. Atvaļinājuma laikā sieva ar bērniem un savu mammu (pēc sievastēva nāves uz Sibīriju dzīvot pārcēlusies arī sievasmāte) vienmēr braukušas uz Rīgu. Nobraucot simt kilometrus no Krasnodaras, mammai vilcienā pēkšņi bija kļuvis slikti un pētnieku telegrammā sasniegusi sēru vēsts... Pēc tam sieva Sibīrijā vairs palikt nespējusi. Tā 1984. gadā pārcēlušies uz Ukrainu, kur Dailonis Pakalns kļuvis par izmēģinājumu stacijas direktoru. Latvijā atgriezies atgriezties divus mēnešus pirms Leonīda Brežņeva nāves. Biogrāfija joprojām traucējusi veiksmīgai izaugsmei. Izmantojot izdevību, pārcēlies uz Ādažiem, uz kolhozu. Tur bijis zinātnes centra vadītājs, vēlāk vadījis informācijas dienestu... Un tikai tad... kad jau aizgājis pensijā, sācis strādāt Rīgas Farmaceitiskajā fabrikā par direktoru – vadījis to vairāk nekā 20 gadus, būdams jau pensionārs. "Tāda ir tā raibā dzīve..." par to tagad domājot teic Dailonis Pakalns, piebilstot, ka viss atkarīgs no cilvēka paša attieksmes – jebkurš darbs, kas vajadzīgs, ir labs.

Ar melisu uz Marsu

Vai tēju zinātājs pats tic ārstniecības augu spēkam? Jā, esot tādas saslimšanas, kad nemaz nav vajadzības iet pie ārsta. Kaut vai viegla saaukstēšanās. Ja nav augstas temperatūras un nevajag slimības lapu, galā varot tikt arī ar zāļu tējām. "Manuprāt, viena no pirmās izvēles ārstniecības augu drogām ir kumelīte – ne velti to sauc par Eiropas žeņšeņu. Tā palīdz gan saaukstēšanās gadījumā, gan tad, ja ir gremošanas traucējumi. Laba ir arī piparmētra, kas palīdz gremošanas sistēmai, un liepziedu tēja, kas ir ne tikai sviedrējoša, bet arī nomierina. Bet, ja būtu jāizvēlas, ko es ņemtu līdzi dzīvei uz Marsa, tad noteikti melisu. Tā nomierina, veicina gremošanu, palīdz pret saaukstēšanos.

Manuprāt, farmaceits ir tas speciālists, kuram būtu ārstniecības augi jāiesaka, jo viņš noteikti zina par tiem pat vairāk nekā ģimenes ārsts," saka viens no zinošākajiem ārstniecisko tēju speciālistiem Latvijā.

Viņš atgādina, ka audzēt ārstniecības augus nav tas pats, kas audzēt kartupeļus. Savā laikā bijis ļoti nikns uz tiem, kuri zvanījuši sakot: esmu atguvis zemes īpašumu, varbūt varētu audzēt ārstniecības augus? Ārstniecības augu kultūra lielākoties ir vakardienas savvaļas augi, un pārnest to kultūrā nav nemaz tik vienkāršs process. Ja kāds izdomātu, ka tos var stādīt vai sēt zem ābelēm, tad tas ir pilnīgi nepareizs piegājiens – augot ēnā, augā būs mazāk iedarbīgo vielu, jo, lai notiktu auga biosintēzes procesi, tam ir nepieciešama saule.

Pats Dailonis Pakalns augus vairs nevāc, bet joprojām labprāt par tiem raksta gan veidojot publikācijas žurnāliem, gan savā grāmatā "FITOTERPIJA".