Foto: AFP/Scanpix/LETA

Kamēr Ukrainā joprojām norit karš par izdzīvošanu un agresora sakāvi, ir vērts pievērst uzmanību vēl vienam kara laukam, kurā Krievija par visām varītēm tiecas pārspēt savus pretiniekus, – informatīvajam karam. Fiziska karadarbība nebūt nemazina informācijas nozīmi, pat tieši otrādi – pārspēks informatīvajā telpā palīdz sasniegt mērķus ne tikai konkrētā kaujas laukā, bet pat aiz tā robežām. Informācija ļauj stiprināt un vairot savu apņēmību un gatavību cīnīties, vienlaikus mazinot pretinieka apņēmību, to attiecinot arī uz sava pretinieka atbalstītājiem, kuriem šajā kontekstā ir būtiska loma. Likumsakarīgi, Krievija aktīvi cenšas graut ne tikai ukraiņu cīņassparu, bet visas Rietumu pasaules gatavību palīdzēt Ukrainai aizstāvēties no Krievijas imperiālistiskās agresijas.

Īpašs režīms īpašos apstākļos


2. augustā, tiekoties Apvienoto Nāciju konferencē saistībā ar Kodolieroču neizplatīšanas līguma pārskatīšanu, Krievijas diplomāts Aleksandrs Trofimovs izteicās, ka Krievija nekad neesot draudējusi ar saviem kodolieročiem. Saskaņā ar viņa teikto jebkādas pret Krieviju izvirzītas apsūdzības par draudēšanu ar kodolieročiem, it īpaši Ukrainas kara kontekstā, esot nepamatotas un atrautas no realitātes. Viņš arī skaidroja, ka Krievija kodolieročus izmantotu tikai tad, ja Krievijas valsts izdzīvošana tiktu apdraudēta ar konvencionāliem vai masu iznīcināšanas ieročiem. Viņa vērtējumā, šiem diviem hipotētiskajiem scenārijiem neesot nekā kopīga ar pašreizējo situāciju Ukrainā. Saprotams, diplomāts nelaida garām izdevību vainu par notiekošo uzvelt NATO, kuras rīcība varot iedarbināt vienu no iepriekšminētajiem scenārijiem. Līdz ar to diplomāts ir šķietami skaidri norādījis, ka Krievija esot atbildīga kodolvalsts, kura savu kodolarsenālu neizmanto un nav izmantojusi politiskiem mērķiem kā iebiedēšanas instrumentu. Taču problēma slēpjas tajā, ka šāds paziņojums nesaskan ar Krievijas rīcību un amatpersonu paziņojumiem ne tikai kopš šī gada 24. februāra, bet arī jau tālākā pagātnē.

Jau 27. februārī, tiekoties ar Krievijas Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem un Bruņoto spēku Ģenerālštāba vadību, Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja paaugstināt Krievijas kodolatturēšanas spēku kaujas gatavību. Viņš to pamatoja ar agresīviem rietumvalstu izteikumiem un neleģitīmām sankcijām. Ir vērts atzīmēt, ka pati pavēle ir interesanta ar savu nekonkrētību. Pie kodolatturēšanas spēkiem pieder starpkontinentālās ballistiskās raķetes, stratēģiskie bumbvedēji, kā arī zemūdenes, kuras ir spējīgas nest kodolieročus. Taču, pretstatā NATO izmantotajai kaujas gatavības pakāpju sistēmai DEFCON, kura ir publiski pieejama, Krievijas kodolbruņojuma gatavības stāvoklis ir slepens. Turklāt Putins pavēlēja kodolatturēšanas spēkiem atrasties "īpašā dienesta režīmā" (особый режим несения службы), kas neskaidro, kādā tieši pakāpē un līdz ar to gatavībā kodolspēki atrodas. Jau trešajā dienā pēc iebrukuma, reaģējot uz rietumvalstu nepiekāpību, Krievija acīmredzami un nepārprotami eskalēja situāciju ar kodolieročiem. Pavēles nekonkrētība tieši vedina domāt, ka solis bija vairāk politisks nekā militārs, proti, apzināti saglabāt nenoteiktību, lai ar to izdarītu politisku spiedienu. Turklāt tas ir jāskata kontekstā ar paša Putina teikto 24. februārī, kad viņš paziņoja par uzbrukuma sākumu Ukrainai. Savā runā Putins skaidri brīdināja, ka mēģinājumi traucēt Krievijai novedīšot pie iepriekš neredzētām sekām.

Karš izdzīvošanas vārdā


Nepilnu mēnesi vēlāk, 26. martā, kodolieroču žvadzināšanas stafeti pārņēma kādreizējais Krievijas prezidents un premjerministrs, pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs, kurš uzskatīja par nepieciešamu skaidrot Krievijas kodolatturēšanas doktrīnu. Saskaņā ar viņa teikto Krievija kodolieročus drīkst izmantot gadījumos, kad pret Krieviju vai tās sabiedrotajiem tiek izmantoti kodolieroči, tiek veikts uzbrukums kritiskajai infrastruktūrai, kā arī gadījumos, kad tiek apdraudēts Krievijas un tās sabiedroto valstiskums pat tad, ja tiek pielietoti tikai konvencionālie ieroči. Papildus viņš piebilda, ka Krievija ir gatava aizstāvēt savu suverenitāti un pat neļaut kādam domāt, ka Krievija ļautu apdraudēt savu neatkarību. Aktīvas karadarbības laikā, kura turklāt nevedas, kā Kremlī tika cerēts, publiski skaidrot savu kodolatturēšanas doktrīnu ir nepārprotams politisks signāls. Jāvērš uzmanība, ka Medvedeva skaidrojums ir krietni niansētāks nekā diplomāta Trofimova teiktais, taču detalizācija nebūt nenozīmē drošību. Saskaņā ar Medvedeva skaidrojumu Krievija esot tiesīga pielietot kodolieročus teju jebkāda militāra apdraudējuma gadījumā. Nepārprotami, tas ir skaidrs mājiens ne tikai Ukrainai, bet visai Rietumu sabiedrībai, jo galu galā Krievija būs tā, kura noteiks, vai tās valstiskums ir apdraudēts.

Maija sākumā Krievijas varas iestādes paziņoja, ka esot veikušas sekmīgus "Iskander" mobilo ballistisko raķešu izmēģinājumus, tai skaitā simulētu raķešu palaišanu. Izmēģinājumu laikā esot simulēti triecieni pa dažādiem objektiem, tai skaitā infrastruktūru. Ir pieļaujams, ka mācības bija ieplānotas jau iepriekš, taču šādu mācību veikšana tiešā NATO un ES tuvumā aktīvas karadarbības laikā ar ieroču sistēmām, kuras ir spējīgas nest kodolieročus, ir nepārprotami vērsta uz politisko eskalāciju. Konteksta ziņā ir vērts norādīt, ka gan martā, gan aprīlī ASV atcēla iepriekš plānotus starpkontinentālo ballistisko raķešu izmēģinājumus, lai mazinātu eskalācijas un pārpratumu riskus uz Ukrainas kara fona. Visbeidzot, 8. augustā Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka aptur kodolarsenāla inspekcijas Krievijas teritorijā. Šādas inspekcijas ir daļa no "New START" kodolieroču ierobežošanas līguma, ar kuru Krievija un ASV apņemas izvietot ne vairāk kā 1550 kodolgalviņu, ierobežojumus attiecinot arī uz kodolieroču nesējiem. Lai nodrošinātu noteikumu ievērošanu un vairotu savstarpējo uzticību, līgums paredz regulāras abpusējas inspekcijas. Taču nu Krievijas varas iestādes inspekcijas ir apturējušas, atsaucoties uz ASV centieniem nodrošināt sev negodīgu priekšrocību inspekciju veikšanā, proti, ieviešot vīzu izsniegšanas ierobežojumus un gaisa telpas ierobežojumus Krievijā reģistrētām lidmašīnām. Ņemot vērā Krievijas acīmredzamo vēlmi un gatavību regulāri atgādināt par savām kodolspējām, savstarpējo uzticību un pārskatāmību veidojošu instrumentu ierobežošana ir vēl viens mēģinājums izdarīt politisko spiedienu.

Putina galvenais instruments


2020. gadā Krievija publicēja Kodolatturēšanas politikas vadlīnijas, kurās tika skaidri norādīts, ka Krievijas militārajā domāšanā kodolieroču izmantošana ir pieņemama, lai apturētu karadarbību pēc Krievijai izdevīgiem nosacījumiem. Līdz ar to, Krievijas redzējumā, no karadarbības attur nevis kodolieroču pielietošana, bet gan to esamība un kaujas gatavība. Te atklājas iemesls, kāpēc Krievija nevairās no agresīvas retorikas vai regulārām mācībām, izmantojot kodolieročus. Proti, dižošanās ar kodolieročiem ir informatīvās karadarbības elements, veidojot interesantu situāciju, kurā kodolieroči ir ne tikai fizisks un militārs ierocis, bet arī informatīvais rīks, kas izraisa spēcīgu psiholoģisko reakciju. Krievijas žurnālists Andrejs Soldatovs ir korekti identificējis, ka Putina režīma rokās galvenais kontroles instruments ir tieši iebiedēšana, un pasaulē reti kurš instruments ir vēl biedējošāks par kodolieročiem. Krievija projicē bailes, lai īstenotu refleksīvo kontroli, tas ir, lai ietekmētu otras puses uzvedību. Ne velti jau savā 24. februāra runā Putins brīdināja nestāties Krievijai ceļā. Šāda retorika apvienojumā ar regulāriem atgādinājumiem par Krievijas kodolspējām ir instruments, ar ko iebiedēt Rietumu pasauli un rīkoties Krievijas interesēs. Tādā veidā Krievija tiecas kontrolēt situāciju un paturēt sev tiesības eskalēt situāciju. Līdz ar to Krievijas ārpolitikā kodolieroči ir ne tikai militārs ierocis, bet pat vēl spēcīgāks iebiedēšanas instruments, ar kura palīdzību mēģināt ietekmēt situāciju kaujas laukā.

Rezumējot iepriekšminēto, Krievijas mēģinājumi taisnoties un uzvelt vainu par kodoleskalāciju rietumvalstīm nav nedz pieņemami, nedz pamatoti. Krievijas politikas pamatā ir manipulācija ar mērķi iebiedēt, lielā mērā balstoties uz kodolieroču psiholoģisko spēku. Nenoliedzami, pašreizējā situācijā Krievija pati sevi ir iedzinusi stūrī un ar draudu palīdzību mēģina mazināt Rietumu atbalstu Ukrainai un gatavību stāties pretim Krievijai. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Krievija cenšas izmantot visdažādāko argumentāciju, lai attaisnotu sevi un nomelnotu palīdzību Ukrainai. Piemēra labad, Krievijas amatpersonas Ukrainu vairākkārt ir minējušas kā draudu Krievijai, kas saskan ar pašas Krievijas kritērijiem par kodolieroču pielietošanu. Tāpēc diemžēl ir jārēķinās, ka kodolieroču žvadzināšana būtiski nemazināsies un laiku pa laikam tiks atkal celta gaismā. Taču piekāpšanās Krievijas draudiem un manipulācijām nav pieļaujama. Galu galā ilgstošā piekāpšanās un nevērīgā attieksme pret Krievijas radītajiem draudiem ir tieši iedrošinājusi Krieviju agresijai.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!