Māris Zanders: 'Turēšanās' pie t.s. mazajām valodām

Latvijā ir pavisam nesena (kopš 2021. gada) un, iespējams, maz pamanīta tradīcija – 15. oktobris ir Valsts valodas diena. [1] Lai gan latviešu valoda kā latviešu pašidentitātes, vēl jo vairāk – kultūras, ļoti būtiska sastāvdaļa šķiet neapstrīdama, ja esam godīgi paši pret sevi un neignorējam ikdienā novērojamo, nekā pašsaprotama te nav.

Proti, par valodas un konkrētās kopienas pašidentitātes nesaraujamo saistību varētu pastrīdēties. Norvēģijā administratīvās un politiskās varas valoda ilgstoši bija dāņu; pilns Bībeles tulkojums norvēģu valodā parādījās tikai 1930. gadā. [2] Vai tādēļ norvēģi jutās, ja tā var teikt, mazāk norvēģi? (Starp citu, pilns Bībeles tulkojums velsiešu valodā parādījās krietni agrāk – 1588. gadā. Un?) 1794. gadā tika konstatēts, ka "oficiālajā" franču valodā runā tikai 15 no 89 valsts departamentiem; kāds laikabiedrs ironiski piebilda, ka Langedokā vietējie runā franču valodā tikai tad, kad ir piedzērušies, kad jālamājas vai kad jārunā ar svešiniekiem. 1861. gadā tika konstatēts, ka tikai 3% no Itālijas iedzīvotājiem runā "klasiskajā" itāļu valodā (Toskānas variants). [3] Vai tas, atvainojiet, kādam pārāk sarežģīja dzīvi? Visticamāk, ka ne.

Mūsu pārliecību par latviešu valodas lielo nozīmi līdz šim lielā mērā ir noteikuši politiski motīvi – dzīvošana latviešus kā nāciju neapmierinošos politiskajos apstākļos. Proti, paviršā vai nicinošā attieksmē pret latviešu valodu mēs pamatoti esam saskatījuši mūs kaitinošas politiskās situācijas spilgtu izpausmi.