Izraēla, kas 1948. gada maijā dzemdībās teju tika nožņaugta, tuvojas fundamentālai izvēlei attiecībā uz savu identitāti. Ja tā vēlas palikt demokrātiska valsts, tā nevar mūžīgi valdīt pār pieciem miljoniem palestīniešu, liegt viņiem pilsonību un ar to saistītās tiesības.Reliģija un brīnumi bieži vien iet roku rokā, tāpēc nebūt nav jābrīnās, ka ebreju valsts, kas tikko svinēja savu 75. dzimšanas dienu, ir kas līdzīgs brīnumam. Dažos veidos pati Izraēlas pastāvēšana ir brīnumaina, jo jaundzimusī valsts tikai par mata tiesu izvairījās no nonāvēšanas zīdaiņa gultiņā, ko grasījās īstenot tajā iebrukušās arābu kaimiņvalstu daudz lielākās armijas.
Kopš tā laika Izraēla ir izturējusi vēl daudz karu, kā arī virkni daudz mazāku uzbrukumu. Bet Izraēla ir ne tikai izdzīvojusi, bet arī uzplaukusi. Taču Izraēlas nākotne aizvien ir nemierīga un neskaidra.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
LASI VĒL
