Pie nāves nevar pierast. Ievas Lorences pieredze Covid-19 reanimācijas nodaļā

Ar šo rakstu uzsākam sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?

"Sievietei bija ļoti slikti, viņai bija nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija. Ārsti viņu par to informēja. Un tas cilvēks prasa – cik ilgi? Cik ilgi man tā būs? Protams, ka tu neko nevari viņam atbildēt – tas būs dienu, divas vai kā vispār beigsies. Tas ir drausmīgi," daļu no savas tagadējās ikdienas ieskicē mediķe. Viņa atzīst, ka darbs reanimācijas nodaļā ir devis rūdījumu, bet tas nevar izdzēst cilvēcību. Gan Ieva, gan viņas kolēģi pārdzīvo par pacientiem, kas mokās un kuru dzīvību izdzēš slimība. Pašlaik šādu pacientu ir vairāk nekā jebkad agrāk, tāpēc pēc dežūras reanimācijas nodaļā nereti viss, ko vēlas māsa, ir ieiet dušā un vienkārši būt klusumā un mierā.

Šis gads ienesis korekcijas ikviena cilvēka dzīvē, un, iespējams, Ieva, strādājot reanimācijas nodaļā, tās izjutusi skaudrāk un sāpīgāk, nekā daudzi no mums spēj iztēloties. Ieva PSKUS strādā teju 20 gadus, un visu šo laiku viņa ir darbojusies Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā. Pirms deviņiem gadiem Ievas dēls uzsāka mācības pirmajā klasē. Tā kā darbs reanimācijas nodaļā nozīmē diennakts dežūras, viņa nolēma samazināt slodzi reanimācijas nodaļā un sāka strādāt arī privātajā sektorā, kur darbs bija jāveic pa dienu.