Pirmā lieta, ko es vēlētos jums pajautāt, ir saistībā ar kādu stereotipu, kas valda mūsu, tas ir, Latvijas sabiedrībā. Proti, daudziem latviešiem šķiet, ka cietumi Norvēģijā vairāk līdzinās labām viesnīcām, tādēļ es gribēju vaicāt – ko Norvēģijas sabiedrība domā par Norvēģijas cietumiem un cietumu sistēmu kopumā?
Domāju, ka kaut kādā mērā tas ir līdzīgi kā Latvijā, taču Latvijā šis uzskats ir ekstrēmāks, nekā jūs teicāt, šī stigma un tas, ko cilvēki domā par ieslodzītajiem un cietumu sistēmu kopumā. Norvēģijā tas ir arī ļoti atkarīgs no tā, ar ko par šo tēmu runā. Ir cilvēki, kas uzskata līdzīgi – mums nevajadzētu tērēt līdzekļus cietumiem, viņi ir pelnījuši tur atrasties, viņiem ir jāsaņem sods. Tomēr, kopumā vērtējot, cilvēki ir atvērtāki un saprot, ka ieslodzītie kādā brīdī iznāks [no cietuma] un kļūs par kāda kaimiņiem.
Es domāju, ka mūsdienās lielākā daļa cilvēku saprot, ka ir svarīgi, lai ieslodzītie cietumos saņemtu labu attieksmi, lai saņemtu rehabilitāciju, jo viņi nepaliks cietumos mūžīgi. Norvēģijā ir salīdzinoši viegli sodi, daudzi pavada cietumos tikai pāris mēnešu un pēc tam tiek atbrīvoti. Protams, par smagākiem noziegumiem viņi pavada cietumā vairākus gadus, tomēr lielākoties kaut kad iznāk brīvībā, un tad ir ļoti svarīgi, lai viņi, iznākot no cietuma, ir tādā stāvoklī, lai būtu spējīgi dot savu ieguldījumu sabiedrībā, cerams, arī strādāt un maksāt nodokļus.
Bet, protams, tas ir atkarīgs no tā, ar ko par šo jautājumu tiek diskutēts. Jūs tāpat vienmēr atradīsiet kādu, kas teiks, ka ieslodzītie nav pelnījuši TV savās kamerās un tamlīdzīgi.
Man šķiet, ka mūsu, tas ir, Latvijas problēma ir tāda, ka lielākā sabiedrības daļa tieši tā arī uzskata, tāpēc mums vēl ir liels darbs priekšā, lai mainītu šo attieksmi, jo pretējā gadījumā tas vienkārši nestrādā.
Cita starpā, vai Norvēģijas sabiedrībā ir izplatīti kādi mīti par Baltijas cietumiem?
Jā, es domāju, ka noteikti ir kādi mīti un ne tikai par cietumiem Baltijas valstīs, bet Austrumeiropā vispār – ka tie ir ļoti slikti, bet tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka zināšanu līmeņa. Cilvēki, kas ir ceļojuši – un mūsdienās daudz cilvēku ir redzējuši daudz un dažādas valstis –, saprot, ka patiesībā lielas atšķirības nav.
Vai jūs varētu pastāstīt par ikdienas dzīvi Norvēģijas cietumos? Respektīvi, kas notiek ar cilvēku no pirmās dienas, kad viņš nokļūst ieslodzījumā?
Kad cilvēks nonāk ieslodzījuma vietā, parasti pašā sākumā viņš paliek nodaļā, kurā viņu novērtē, lai cietuma darbinieki varētu saprast, kur šis cilvēks vislabāk iederēsies, kurā nodaļā. Tāpat darbiniekiem ir jāņem vērā, kādi kontakti ieslodzītajam jau ir un ar kuriem ieslodzītajiem viņš var tikt izvietots kopā.
Lai gan katrs dzīvo vienvietīgā kamerā, tomēr parasti vienā nodaļā, vienā koridorā mitinās 12–20 cilvēku, un kad viņus izlaiž no kamerām, viņi arī pavada laiku kopā, tāpēc ir svarīgi, lai vienā grupā atrodas cilvēki, kas ir spējīgi funkcionēt kopā.
Tātad parasti sākumā viņi pavada kādu laiku šajā novērtēšanas nodaļā, līdz tiek ievietoti nodaļā, kurā, pēc darbinieku domām, viņi vislabāk iederēsies.
Galvenais noteikums – ieslodzītajiem ir vai nu jāapmeklē skola, vai jāstrādā. Protams, jūs vienmēr atradīsiet ieslodzītos, kas nebūs spējīgi darīt ne vienu, ne otru, tomēr tas ir galvenais noteikums – skolas apmeklēšana vai darbs. Tas ir tas, ko mēs mēģinām sasniegt.
Ir daudz ieslodzīto, kuriem nav pat pamata izglītības, un tad viņi var to iegūt cietumā. Mums ir cietuma skolas, tāpēc ieslodzītajiem ir iespēja apgūt to mācību vielu, ko ir nokavējuši.
Vai arī viņiem jāstrādā. Tie ir dažāda veida darbi – gan ražošanas darbi cietumā, gan galdniecības darbi, bet tas, protams, ir atkarīgs no katra ieslodzītā spējām. Ir arī daudz vienkāršu darbu tiem, kas nav spējīgi darīt tik daudz.
Tas nozīmē, ka pats galvenais nosacījums – viņiem ir kaut kas jādara, viņi nevar vienkārši, sacīsim, atpūsties, vai tā?
Jā, tieši tā, viņi nedrīkst neko nedarīt. Tas ir pienākums – vai nu mācīties, vai strādāt.
Kā ir ar tiem cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no alkohola vai narkotikām? Kā notiek resocializācija šādos gadījumos?
Mums ir speciālas nodaļas atkarīgajiem ieslodzītajiem. Ja nemaldos, šobrīd Norvēģijā mums ir 12 šādas nodaļas. Ieslodzītie, kam ir atkarību problēmas, ja viņi vēlas, var tikt pārvietoti uz kādu no šīm nodaļām, bet tā ir brīvprātīga izvēle – viņi netiek ievietoti šajās nodaļas ar varu. Šīs ārstēšanas programmas balstās uz to, ka cilvēks pats vēlas mainīties. Šajās atkarīgo ieslodzīto nodaļās ir speciālas programmas, pēc kurām tiek strādāts, tiek īstenotas īpašas aktivitātes, kas atšķiras no pārējiem cietumiem.
Vai no ieslodzīto puses ir liela interese iesaistīties rehabilitācijas programmās?
Jā, interese ir. Tas ir diezgan populāri. Ne pārāk sen – pirms pāris gadiem – mēs palielinājām šādu nodaļu skaitu un paplašinājām programmu uz vairākiem cietumiem.
Šajās no narkotikām atkarīgo nodaļās ir visnotaļ stingrs režīms, stingri noteikumi un, ja ieslodzītais pārkāpj noteikumus – protams, tas ir arī atkarīgs, kā noteikumi tiek pārkāpti un cik nopietns ir pārkāpums – bet, ja viņi pārkāpj noteikumus, parasti pirmā reize tiek piedota, bet otrā vairs ne. Un tad viņiem ir jāatgriežas parastajā nodaļā.
Šajās nodaļās ir cits režīms, piemēram, viņi var daudz vairāk nodarboties ar dažādām sportiskām aktivitātēm kopā ar citiem ieslodzītajiem, jo tā ir daļa no rehabilitācijas. Viņi var doties garās pastaigās mežos, ziemās var doties slēpot, proti, var izmantot dažādas fizisko aktivitāšu iespējas.
Protams, tiem ieslodzītajiem, kuri ir pietiekami stipri un kuriem izdodas tikt galā ar režīmu, kuri vēlas to darīt, šīs iespējas šķiet ļoti pievilcīgas, jo tas ir interesanti, bet tas arī nozīmē to, ka tev ir jāievēro noteikumi.
Kas notiek ar cilvēku pēc tam, kad tas ir izcietis savu sodu un nokļūst brīvībā? Kāda ir Norvēģijas prakse?
Norvēģijā mums ir nacionāla [mēroga] sociālā atbalsta sistēma; mūsu cietumos, kā jau es minēju, ir pašvaldību skolas, proti, skolas, kas darbojas ārpus cietumiem, bet māca arī ieslodzītos cietumos. Tas pats ir arī, piemēram, ar pašvaldību bibliotēkām, kas arī ir cietumos. Tāpat ārsti, psihiatri, viss, kas saistīts ar veselības aprūpi, nāk no nacionālās veselības aprūpes sistēmas; mums cietumos nav atsevišķas iekšējās veselības aprūpes sistēmas, tā ir tā pati, kas visiem citiem valsts iedzīvotājiem.
Tāpat arī sociālā atbalsta sistēma – mums ir pārstāvji, kas strādā cietumos patstāvīgi un kuri palīdz ieslodzītajiem, piemēram, atrast darbu, mājvietu un tamlīdzīgi. Tas ir tieši tāds pats pakalpojums, kādu var saņemt jebkurš cits iedzīvotājs ārpus cietuma. Līdz ar to viss notiek caur šo nacionālo sistēmu – darba, mājvietas atrašana – lai brīdī, kad ieslodzītais tiek atbrīvots, visi šie jautājumi jau būtu atrisināti.
Protams, tas ir arī atkarīgs no tā, kādā situācijā ir šis cilvēks – vai viņam ir ģimene, labs sociālais loks, vai ir vieta, kur atgriezties, bet, protams, ir arī tādi, kuriem nekā no tā nav, kuriem ir tikai šis kriminālais loks, kuriem nav piemērotas mājvietas, tad, protams, šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība.
Es vēl gribu piebilst, ka, mums ir šī nacionālā sistēma, un ir ideja, protams, ka tai vajadzētu palīdzēt – visi atradīs darbu, mājvietu, atrisinās visus praktiskos jautājumus, taču reālajā dzīvē tomēr ne visi vienmēr saņem šo palīdzību, tieši tāpat, kā tas notiek ar citiem iedzīvotājiem, – ir gadījumi, kad process norit ļoti labi, bet ir gadījumi, kad viss nenotiek tik labi. Tas nav kā pasakā, kur viss vienmēr atrisinās ļoti labi.
Papildus valsts sociālā atbalsta sistēmai mums ir arī nevalstiskās organizācijas, ar ko mēs cieši sadarbojamies. Mums ir liela, starptautiska, labi zināma organizācija kā Sarkanais krusts, ar ko mēs aktīvi sadarbojamies korekcijas dienestā. Tā strādā ar ieslodzītajiem viņu soda izciešanas laikā, uzsākot reintegrācijas procesu jau laikā, kamēr ieslodzītais vēl tikai izcieš sodu, kas ir ļoti svarīgi, lai nebūtu situāciju, kad cilvēks nāk ārā no cietuma un viņam nav nekā.
Tas ir ļoti svarīgi, jo tad ieslodzītajiem var palīdzēt jau viņu ceļā uz atbrīvošanu. Tāpat arī viņiem ir liels darbinieku tīkls ārpus cietuma, un tā mērķis ir palīdzēt bijušajiem ieslodzītajiem tikt galā ar tām daudzajām problēmām, ar kurām tas pēc atbrīvošanas saskaras.
Tie bieži vien ir cilvēki ar garu kriminālo pārkāpumu vēsturi, un, kad viņus atbrīvo no cietuma, viņiem bieži vien ir parādi. Pie tam, bieži vien tie pat nav oficiāli parādi kādām valsts iestādēm, bet neoficiāli parādi citiem noziedzniekiem. Un Sarkanais krusts strādā tieši ar šādām specifiskām problēmām, lai palīdzētu viņiem tikt galā ar šiem parādiem un palīdzētu arī turpmākajā ceļā.
Mums ir arī citas nevalstiskās organizācijas, piemēram, "Wayback", kas ir reģionāla organizācija un darbojas vairākās Norvēģijas pilsētās; arī viņi sāk strādāt ar ieslodzīto, kamēr tas vēl atrodas cietumā, un turpina darbu arī tad, kad ieslodzītais ir atbrīvots.
Tas ir īpaši svarīgi tiem, kam bez šī kriminālā loka nekā cita nav, kuriem nav ģimenes un resursu, lai palīdzētu un atbalstītu.
Ja jums liktu nosaukt vienu vissvarīgāko lietu, lai cilvēks neatgrieztos cietumā, kas tas būtu?
Nekad nepadoties!
Es aizdomājos par kādu bijušo noziedznieku, kurš šobrīd strādā Sarkanajā krustā Norvēģijā. Viņam ir ļoti garš sodāmību saraksts par dažādiem ar narkotikām saistītiem noziegumiem; viņš ir bijis skaļākajos ziņu virsrakstos dažādos Norvēģijas laikrakstos – laikā, kad viņš bija savas noziedznieka karjeras augstākajā punktā, viņš bija labi zināms "sliktais zēns". Tomēr viņam izdevās mainīties. Protams, viņš mēģināja vairākas reizes un vairākas reizes viņam neizdevās, bet galu galā viņam izdevās izmainīt savu dzīvi, un viņš teica, ka vissvarīgākais soda izciešanas laikā bija tas, ka cietumā bija cilvēki, kuri bija gatavi viņam dot otro iespēju. Tas, ka pat ar visu viņa pagātni viņam tika dota iespēja, un tas lika viņam mēģināt.
Sabiedrības informēšanas kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām" tiek īstenota projekta "Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana" ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
