Foto: Publicitātes foto

2015. gads Eiropas vēsturē paliks kā migrācijas krīzes gads, kas Eiropas Savienībā (ES) ieradās vairāk nekā miljons patvēruma meklētāju. Nebija efektīvas migrantu uzskaites sistēmas, kā arī patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļi bija katastrofāli. Sešus gadus vēlāk migrācija tika izmantota kā Baltkrievijas īstenots hibrīduzbrukums pie Eiropas robežām. Drīz būs apritējuši desmit gadi kopš lielākā migrācijas krīzes gada, un šodien neatbildētie jautājumi joprojām ir tie paši.

Eiropas Savienības patvēruma politikas vājie punkti

Šobrīd saskaņā ar ES noteikumiem, patvēruma meklētājam ir jānokļūst ES teritorijā, lai vispār varētu pieteikties patvērumam. Tikai dažas dalībvalstis (Zviedrija, Vācija) ir ieviesušas pārmitināšanas (resettlement) programmas, kuru ietvaros pieteikumi ar starptautisko organizāciju palīdzību tiek izskatīti izcelsmes vai tranzīta valstī. Līdzīgi dara arī Kanāda un ASV. Eiropas Savienībā ir citādāk – liela daļa patvēruma meklētāju tās robežu šķērso nelikumīgi un, ja šīm personām patvērums nepienākas, pieteikumu ilgā izskatīšana vēlāk sarežģī viņu atpakaļsūtīšanu uz izcelsmes valsti, un šīs personas nereti nonāk ēnu ekonomikā.

Nodibinot Šengenas zonu, kas ļauj brīvi bez robežkontroles pārvietoties no vienas zonas dalībvalsts uz citu, radās nepieciešamība saskaņot patvēruma politiku ES. Tas noveda pie sarunām par Dublinas konvenciju (1990), kas vēlāk kļuva par Dublinas II (2003) un Dublinas III (2013) regulu. Dublinas sistēma nosaka, kura Eiropas Savienības dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Dublinas sistēmas galvenā kritika – tā ir negodīga. Atbildības noteikšanā visbiežāk izmantotais kritērijs ir pirmā ieceļošanas valsts, tādējādi atbildība nesamērīgā apmērā gulstas uz Eiropas Savienības ārējās robežas valstīm. Tikt reģistrētam pirmajā ierašanās valstī nozīmē, ka migrantam nav iespēju meklēt patvērumu citā dalībvalstī. Dublinas sistēma balstīta uz pieņēmumu "Nav svarīgi, uz kuru valsti bēgt, galvenais ir būt drošībā!" Tomēr praksē tas tā nenotiek. Tas, ka patvēruma meklētāji bēg no savas valsts, nenozīmē, ka viņiem ir vienalga, kur viņi nonāks. Gan Lietuvā, gan citviet fiksēti gadījumi, kad tūkstošiem migrantu izdevies šķērsot robežu pretlikumīgi, un vēlāk, tiekot notverti, viņi apzināti nepieprasa patvērumu, piemēram, Lietuvā, jo viņu reālais mērķis bieži vien ir bagātākās ES valstis.

Savukārt 1951. gada ANO Ženēvas konvencija tika radīta, pieņemot, ka bēgļu jautājums būs pagaidu problēma – sākotnējais mērķis bija palīdzēt miljoniem bēgļa statusā nonākušo pēc Otrā pasaules kara. Nekas nav noturīgāks par pagaidu risinājumiem, un, apzinoties konvencijas tapšanas laiku un apstākļus, tās morālā un juridiskā novecošana līdz 2022. gadam šķiet pašsaprotama, pat sagaidāma. 20. gadsimta sistēma nevar atrisināt 21. gadsimta izaicinājumus.

ES migrācijas politikā nepieciešamas izmaiņas

Patvēruma sistēmas pārskatīšanai ir jāatrodas ES institūciju darba kārtības augšgalā, jo tā prasa visaptverošu reformu – tādu, lai patvēruma sistēma būtu atbilstoša gan šodienas, gan nākotnes migrācijas tendencēm. Kas tieši būtu jādara?

Eiropas Savienībai būtu jānodrošina, ka nākotnes modelī lielākā daļa patvēruma meklētāju pieteikumu tiek iesniegti ārpus savienības – tie var tikt iesniegti Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvniecībās trešajās (izcelsmes) valstīs. Dalībvalstīm būtu jāsniedz arī pietiekami ilgs laiks (līdz pat vienam gadam), kurā dalībvalstu dienesti varētu izvērtēt patvēruma pieteikumu, gala lēmumu gan atstājot uz noslēdzošo klātienes interviju. Patvēruma meklētājiem, kas iesnieguši pieteikumu šādā kārtībā un ir kvalificējušies gala intervijai, tiktu izsniegta humanitārā vīza, lai ieceļotu dalībvalstī. Pozitīva lēmuma gadījumā tiek piešķirts patvērums vai alternatīvais statuss. Jāizstrādā arī mehānismi, kā novērst ļaunprātīgu patvēruma sistēmas izmantošanu, lai ES nenonāktu t.s. ekonomiskie bēgļi.

Pirmkārt un galvenokārt mums ir vajadzīga patvēruma sistēma, kas respektē savu dalībvalstu un to pilsoņu viedokli un vēlmes. Lai jebkāda patvēruma sniegšanas sistēma būtu ilgtspējīga, tai ir jāsaņem dalībvalstu un Eiropas iedzīvotāju atbalsts. Tā vietā, lai koncentrētos uz atbildību sadali par patvēruma pieprasījumiem, Eiropas Savienībai ir jāraugās plašāk uz to, kas patiesībā ir uz spēles. Ja Šengenas zona sabruktu un valstis izvēlētos atjaunot robežkontroli, ietekme uz daudzu Eiropas Savienības pilsoņu ikdienas dzīvi būtu tūlītēja. Eiropas Savienība nevar turpināt mēģināt savām dalībvalstīm uzspiest patvēruma sistēmu, ko sabiedrības vairākums neatbalsta. Obligātās pārvietošanas mehānisms jau vienreiz sabruka kā kāršu namiņš. Nedrīkst atkārtot tās pašas kļūdas ar jauno Migrācijas un patvēruma paktu.

Jaunais Migrācijas un patvēruma pakts spītīgi turas pie nestrādājošas sistēmas

Lai arī ar jauno Migrācijas un patvēruma paktu, kurā ietilpst piecas regulas, situāciju iecerēts atrisināt, tomēr migrācijas jautājumi, visticamāk, vēl ilgi būs Eiropas Parlamenta uzmanības lokā. Eiropas Savienībā līdz pagājušā gada oktobra beigām reģistrēti 937 000 patvēruma meklētāji – par 22% vairāk nekā tajā pašā laika posmā 2022. gadā. Arī Latvijā 2023. gadā patvēruma meklētāju skaits trīskāršojies līdz 1624 cilvēkiem.

Pavisam nesen Eiropas Parlaments atbalstīja Migrācijas un patvēruma paktu, pārrakstot migrācijas un patvēruma piešķiršanas noteikumus, par kuriem savienībā diskusijas ir notikušas jau gandrīz desmit gadus. Finiša taisnē vēl savs vārds jāsaka Eiropadomei, lai panāktu vienošanos par paktu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Diemžēl šī ir situācija, kad "pieņemts pakts" ir pašmērķis, bet tā saturs ir otršķirīgs un nerisina reālās problēmas.

Piedāvātais Migrācijas un patvēruma pakts nerisina pat mūsu pašu – ES līmeņa - problēmas, kur nu vēl sagatavo mūs globāla līmeņa migrācijas izaicinājumiem. Bija jārada sadarbības, nevis piespiedu sistēma. Jaunajā paktā ir daudz kā laba un vajadzīga, piemēram, vienota informācijas sistēma, stingra robežkontrole, sadarbība ar izcelsmes valstīm, lai risinātu migrācijas cēloņus. Taču paktā iekļauts arī daudzām dalībvalstīm nepieņemamais imigrantu kvotu princips, kas nozīmē, ka dalībvalstīm būs piespiedu kārtā jāuzņem bēgļi vai jāmaksā par to neuzņemšanu. Šī obligātā "brīvprātīgas solidaritātes" sistēmas iekļaušana paktā ir apzināta nestrādājošas sistēmas iekļaušana vajadzīgā un svarīgā plašākā sistēmā. Ceru, ka nākamajā Eiropas Parlamenta sasaukumā saprāta balss uzvarēs un Migrācijas un patvēruma pakts tiks pārskatīts.

Eiropas Savienība nevar turpināt mēģināt savām dalībvalstīm uzspiest patvēruma sistēmu, ko sabiedrības vairākums neatbalsta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!