Lemjot par pensiju samazināšanu, Jūs intervijās medijiem teicāt: arī ekonomiskās krīzes laikā nedrīkst ignorēt Satversmi. Vai šodien, vērtējot likumdevēja pieņemtos lēmumus, tajos respektē Satversmi?
Es, protams, aizvien palieku pie tā paša, pie kā paliek jebkuras valsts loģiski domājošs jurists, sevišķi konstitucionālās tiesas tiesnesis - ja valsts pamatlikumā ir ierakstīta kāda norma, tad šī norma ir jāievēro, neskatoties ne uz kādām krīzēm, Pretējā gadījumā tas ir pamatlikuma pārkāpums. Ir loģiski, ka konstitūcijā ne vienmēr viss ir ļoti precīzi sarakstīts, it īpaši Latvijas konstitūcijā, kur ir ierakstīti principi, bieži vien neatšifrējot, ko zem tā saprot. Tad mēs runājam par konstitucionālajām vērtībām, ko nedrīkst pārkāpt. Tas nozīmē, ka dažu tiesību principu traktējumā, iespējams, krīze var radīt lielāku tiesību ierobežošanas iespēju, jo arī Satversmes 116.pants dod iespēju ierobežot tiesības sabiedrības labā. Krīze var radīt kādu papildus apdraudējumu, tāpēc ierobežojumiem var būt nedaudz savādāka pieeja, bet te ir jābalansē uz samērīguma principa.
Vai šobrīd likumi tiek ievēroti? Man ir jāsaka tā - gan Ministru kabinets, gan Saeima, gan visi pēc labākās sirdsapziņas cenšas ievērot Satversmi, nezinu tādas valsts parlamentu, kurš apzināti pārkāptu valsts konstitūciju.
Ne ar nolūku, bet varbūt neapzināti, nepadomājot.
Kad likumdevējs vai valdība pieņem kādu normatīvo aktu, iespējams, viņiem gadās pieņemt normu, kas īsti neatbilst Satversmei. Tāpēc arī vecajās demokrātijas valstīs, kur liekas, viņiem viss ir kārtībā, arī ir konstitucionālās tiesas, kuras atzīst, ka likumdevēja darbībā ir pieļauta kļūda un pārkāptas Satversmes normas. Arī Latvijā gadās kļūdas un mūsu pienākums ir tās labot.
Otra lieta, kas ir vērojama - to konstatēju, runājot ar kolēģiem no citām valstīm - mēdz būt: parlamentam kā politiķiem ir savs mērķis, lai nebūtu sliktiem pret vēlētājiem, viņi cenšas pieņemt kādu normu. Vai arī cits, ja vēlēšanas tikko beigušās, tad ir mērķis izpatikt, piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam. Pieņem kādu normu, kur viņi apzināti zina - tas, visticamāk, ir Satversmes pārkāpums. Tur ir klusa doma: ja kāds sūdzēsies konstitucionālajā tiesā, tad tiesa lai pasaka, ka tas tā nedrīkst būt. Tad mēs [valdība] būsim tie kristālskaidrie, tiesa ir tā sliktā, kas noveda valsti pie bankrota un pensionāriem naudas jāmaksā. Dažkārt mēģina atbildību nolikt uz citu.
Tieslietu ministrs intervijā "Delfi" teica: nekur Latvijā un Satversmē nav pieminēts, ka turpmāk mūsu dzīvi noteiks ST spriedumi. Kā Jūs to komentētu?
Protams, šāda frāze nav nekur ierakstīta. Vienīgi ir viena lieta skaidra, ka tiesas spriedumam ir likuma spēks un tas ir saistošs visiem. Ja valsts ir tiesiska, tad tajā pastāv likumi, konstitūcija un tai atbilstoši likumi. Ir tiesu vara, kuras pienākums ir novērst likuma pārkāpumu, prasīt ievērot tiesiskumu. Ja tiesa kaut ko ir nospriedusi, tad spriedums ir jāizpilda. Tiesas sprieduma ignorēšana ir krimināla darbība! Var nepatikt tiesas spriedumi, tā ir viena lieta. Bet tad reālās diskusijās kolēģus no dažādām iestādām mēs aicinām - kritizējot rādīt juridisku argumentāciju, kas spriedumā ir aplams, nevis vienkārši: "Man nepatīk!" Ir viena lieta, ko es parasti kā tiesnesis skaļi nepasaku, bet cilvēki to noteikti sapratīs: tiesa nepieņem politisku lēmumu, tāpēc tiesai bieži pārmet. Bet mēs sakām: "Atvainojiet, labāko rīcību izvēlas politiķi, mūsu uzdevums ir skatīties, vai politiķu rīcība ir atbilstoša Satversmei." Mūsu uzdevums ir skatīties tiesiskumu, nevis teikt : "Nu tiesiski tas nav, bet, redz, cik forši sanāca!" Tā mēs nevaram!
Esat novērojis mēģinājumus apiet ST spriedumus?
(domā) Pēc būtības pirms gadiem pieciem bija mēģinājums pašvaldību līmenī neievērot vienu ST spriedumu par dzīvojamā fonda nodošanu privatizācijai. Bija pāris pašvaldības, kurām ļoti tas nepatika, tās gribēja saglabāt dzīvokļu fondu kā sociālo fondu. Tas tika atrisināts, jo ministrija uzrauga, lai pašvaldību vadītāji nepārkāpj likumu. Zināmu uzraudzību veic, ja ir sūdzības, protams.
Mūsu lietās ir bijis, kur nāca atkārtoti lieta un secinājām, ka likumdevējs ir izdevis jaunu normu, pēc būtības neizmainot iepriekšējo. Tagad nupat nesen mēs to vienā spriedumā norādījām. Zemes īpašnieks, uz kura zemes ir daudzdzīvokļu māja, sūdzējās par to, ka no dzīvokļu īpašniekiem zemes nomas maksa ir ļoti ierobežota, 5% no kadastrālās vērtības un ne vairāk kā tik un tik. Mēs teicām, ka tāds izrobežojums nevar būt, jo zemes īpašnieka tiesības tiek nesamērīgi ierobežotas. Likumdevējs taisīja divus grozījumus, pateica, ka prasīt var vairāk, līdz 6%, un bija domāta vēl otra norma. Bet tad sanāca, ka 6% atstāja un otru normu neieviesa. Līdz ar to sanāca, ka nekas nav mainījies, ierobežojums palika. Tagad, skatot šo lietu, secinājām, ka tā bija atkārtota nekonstitucionāla situācija.
Domāju, ka Saeima kādreiz pieņem likumu ar zināmu atkārtotu uzkāpšanu uz grābekļa. Tas bija gan 2001.gadā, gan pēc gada ST spriedumā par strādājošo pensiju neizmaksāšanu. Atkārtotā lieta tur bija par to - kamēr ST taisīja spriedumu pirmajā lietā, likumdevējs izdomāja veidu, kā tomēr strādājošajiem pensionāriem, kuri bija saņēmuši pensiju, tās atņemt. Tāpēc bija atkārtoti jāsaka, ka tā nedrīkst darīt. Tāds pat grābeklītis pagadījās ceļā tad, kad valstī sākās krīze un bija jārēķina, kur vieglāk dabūt naudu.
Zināmā mērā Saeima ignorēja ST spriedumu par tiesnešu algām. Piedāvāja citu risinājumu un ar šo citu risinājumu savādāk izpildīja ST spriedumu. Komentārus sīkāk es par šo lietu nevaru teikt, tas ir likums, vēl nav apstrīdēts.
"Delna" pēc ST paziņojuma Vinetas Muižnieces lietā teica, ka šis komentārs neesot pārliecinošs, nekliedē bažas un nav īsti skaidrs, ko skaidrojusi tiesnese. Varat precizēt? [Pēc tam, kad prokuratūra sāka resorisko pārbaudi ST tiesneses un Saeimas Juridiskās komisijas bijušās vadītājas Muižnieces, iespējams, viltotā komisijas sēdes protokola lietā, ST izplatīja paziņojumu. Tajā teikts: Muižnieces sniegtais skaidrojums būtiski atšķiras no masu mediju paustās informācijas un ST rīcībā nav citas oficiālas informācijas, tāpēc tiesneši gaidīs prokuratūras atzinumu. - red.]
Tas ir kaut kas jauns vai tā ir "Delnas" vēstule mums? Vēstuli mēs saņēmām pirms paziņojuma. Viņi aicināja ST izvērtēt Muižnieces kundzes atšķirīgos paziņojumus, it kā savstarpējās pretrunās nonākušos: vai tas ir ētiski, ka Muižnieces kundze meloja - vienā reizē tā, otrā savādāk skaidrojot. Mūsu paziņojums nāca vēlāk. Sākumā mēs par sabiedriskajām attiecībām nedomājām. Tad, kad mēs jutām, ka "uzbrauciens" nāca kā sitiens pa ST autoritāti, tad mēs paziņojumu pateicām.
Pirmajā diena, kad mēs šo informāciju dzirdējām, mēs visu pārrunājām, kas ir noticis un prasījām kolēģei izstāstīt. Viņa, protams, sākumā īsti neaptvēra, kas tas ir, jo mēs nezinājām reālo situāciju. Vēlāk viņa pati iniciēja tikšanos, jo bija noskaidrojusi visu, kas uz ko attiecās, viņa izstāstīja, kas ir noticis. Viņas skaidrojums mūs šobrīd ir apmierinājis, mums ir skaidrs viņas redzējums uz notikušo.
Ko viņa skaidro?
Tas nav komisijas lēmuma viltojums, bet tas ir komisijas deputātu viedoklis, ko viņi ir runājuši. Skaidroja, ka komisijas konsultante ir norādījusi, ka tā projektu nedrīkst laist, ja viņš neiet paketē, esot bijusi saruna ar visiem deputātiem un visi akceptējuši, ka tādu nevar laist, ka viņš ir jāpilnveido. Muižnieces kundze arī izskaidroja to, ka šāds lēmums netika slēpts, par to tika paziņots, arī medijiem bija zināms, ka likumprojekts uz priekšu netiek virzīts. Ja viņa būtu gribējusi slēpt, tad tas būtu citā līmenī organizēts. ["Vienotības" deputāti Aleksejs Loskutovs un Ilma Čepāne paziņojuši, ka Muižniece, būdama Juridiskās komisijas vadītāja, iespējams, pieļāvusi dienesta viltojumu ar partiju finansēšanas pārkāpumiem saistīto Krimināllikuma grozījumu virzībā, jo protokolā fiksētais piedāvājums projekta virzību atlikt nesaskan ar audioierakstā fiksēto balsojumu, kurā atbalstīta tā virzība izskatīšanai Saeimā. - red.]
Tas nozīmē, ka Saeimas komisijās mēdz būt šāda prakse, ka, izskatot vienu jautājumu vienā reizē, citā reizē vai turpat pārtraukumā lemj kaut kā savādāk. ST nevar vērtēt Saeimas komisiju praksi, paļaujos šajā gadījumā uz to, ko veiks prokuratūra. Viņi var prasīt skaidrojumus un pārbaudīt visu dokumentāciju, visus audioierakstus. Ja atklāsies, ka tā ir bijusi noziedzīga rīcība, tad ir visa bardzība, kā jebkuram tiesnesim! Savukārt, ja tāda prakse ir bijusi un varbūt tikai noformējums šoreiz ir neprecīzs, tad negribētu teikt, ka tas ir ētisks pārkāpums. Ja tas atbilst Saeimas piekoptajai praksei. Mums šobrīd nav juridiska pamata disciplinārai atbildībai.
Ko, Jūsuprāt, nozīmē prokuratūras lēmums sākt resorisko pārbaudi?
Resoriskā pārbaude nozīmē to, ka uz šo brīdi nav pamata uzsākt kriminālprocesu, nevar saskatīt, ka ir noziedzīgs nodarījums. Iespējams, kaut kāds pārkāpums ir, bet nevar redzēt, vai noziedzīgs. Šo pārkāpumu var pārbaudīt, nepielietojot kriminālprocesa metodes, jo tās ir smagā artilērija. Iestāde, kurai likums paredzējis ne tikai kriminālprocesuālās, bet arī citas pilnvaras, var izmantot šīs citas pilnvaras un tādā veidā veikt pārbaudi.
Resoriskā pārbaude ir tāda augsnes pārbaudīšana, lai saprastu, vai ir vērts ierosināt kriminālprocesu un vai tas būs auglīgs.
Tās ir Jūsu domas (smaida). Es vairāk nosliektos uz to, ka kriminālprocesu nevajadzētu ierosināt pa labi, pa kreisi. Tikko kā uzsāk kriminālprocesu, kaut arī persona nav vēl aizdomās turētā, ir skaidrs, ka process notiek pret konkrētās personas rīcību, pret konkrēto personu un viņai ir tiesības sākt aizstāvēties. Tas nozīmē, ka cilvēkam pāri ir melna ēna. Tāpēc nevajadzētu mētāties ar kriminālprocesa uzsākšanām. Ja kāds uzraksta, ka Kūtris izdarījis pret viņu noziedzīgu darbību, jāsāk kriminālprocess, Kūtris aizdomās turētais, jāatstādina no lietu iztiesāšanas? Varbūt to var pārbaudīt un secināt, ka tur nekā nav, ka tā ir pat apmelošana, izdomājums! Kriminālprocess ir smags, tas aizskar visus, kas tur tiek iejaukti iekšā. Cilvēktiesības tiek aizskartas! Labāk izmantot maigākas metodes, ar kurām to pašu var noskaidrot, precizēt, vai tur ir vai nav.
Ja nerunājam par konkrēto gadījumu, vai Latvijā ieviestā prakse, kad amatpersonas, pret kurām vērstas kādas aizdomas vai kuras ir apsūdzētā statusā, tomēr aktīvi piedalās politiskajos procesos, komentē, vērtē valdības lemto, dod padomus pie varas esošajiem, vai tas ir pareizi? Vai tas rada tiesisko paļāvību sabiedrībā?
Primārās ir vienas cilvēktiesības - nevainīguma prezumpcija. Pret cilvēku var būt izteikti dažādi pārmetumi, aizdomas. Kāpēc viņam ir jāatmazgājas tīram, ja viņš zina, ka viņš ir tīrs? Valstij ir pienākums pierādīt, ka viņš ir pārkāpis likumu. Pretējā gadījumā jebkurš paziņojums varētu izslēgt no darbības kādu amatpersonu. Tas nozīmē, ja man ir izdevīgi kādu lietu apturēt tiesā, tad man vajag ienest kādu paziņojumu, ka šis tiesnesis ir negodīgs un līdz ar to es viņu izņemu ārā no šīs lietas spriešanas, vismaz uz kādu laiku.
Ja tur apakšā kāds pārkāpums tiešām ir, protams, ka valsts amatpersonai pašai būtu jāsaprot un jāatkāpjas no aktīvās nodarbošanās, lai negrautu konkrētās iestādes autoritāti. Ja cilvēks jūt, ka tur īsti labi nav kaut kas bijis. Bet likumā tas nav rakstīts.
Katra iestāde, ja viņa redz, ka personas pārkāpums ir - bet es nevaru runāt par kriminālo, tur ir nevainīguma prezumpcija - tāds, kas traucē šis personas darbībai amatā saskaņā ar likumu, tad iestādei ir tiesības rosināt disciplinārlietu un atstādināt to no amata pienākumu pildīšanas.
Te ir otrs faktors, kāpēc šī lieta tik labi nedarbojas. Latvijas likumi neparedz, kā šim cilvēkam iztikt šajā laika posmā, kad viņš ir atstādīts no pienākumu pildīšanas. Vai viņam maksā vai nē? Ja ierēdnis šai laikā var iet strādāt par sētnieku, tad viņam ir iztikas līdzekļi vismaz minimālā apmērā, bet tiesnesim nav ļauts piestrādāt, tas nozīmē, ka viņš pilnīgi bez ienākumiem paliek. Te cilvēkam stājas primārās saistības pret ģimeni, tās uzturēšanu, tāpēc tik vienkārši cilvēku izsist no aprites nevar. Protams, ir svarīgi, lai negrautu autoritāti. Te es runāju par tām personām, kurām jāveic savi amata pienākumi un to visi redz, ka viņš šos amata pienākumus turpina pildīt, tie varētu būt arī tiesneši. Tad ir jautājums - vai mēs sakām, ka viņš ir noziedznieks, tāpēc viņš nedrīkst darīt to darbu, vai mēs sakām - atvainojiet, kas ir teicis, ka viņš ir noziedznieks?
Jūs nepiekrītat "Delnai", kura aicināja Muižnieci atstādināt no dalības spriedumu taisīšanā līdz Ģenerālprokuratūras atzinuma saņemšanai?
Saskaņā ar ST likumu mēs tiesnesi varam atstādināt no tiesas spriešanas, ja ir uzsākta disciplinārlieta. Tās uzsākšanai ir noteikti konkrēti pārkāpumi. "Delna" gudri mēģināja nevis par veco pārkāpumu prasīt, bet par šī brīža pārkāpumu. Tas ir - viena runa masu medijiem atšķiras no citas, tātad ir melots. Mēs nesaskatījām tajās intervijās, ka ir melots, jo jānoklausās viss intervijas ieraksts, nevis tikai to, ko parāda televīzijā. Televīzija parādīja vienu teikumu, bet īstenībā bija sešu minūšu ieraksts. Izraujot no konteksta, jebkuru var pataisīt par muļķi!
Vai ekonomiskā krīze ir vairojusi sūdzību skaitu ST?
Šogad iesniegumu skaits nav tik liels. Pēdējos divus gadus bija ļoti liels, tāpēc, ka arī Saeima pieņēma tajā zināmajā apjukumā daudzus neveiklus likumus. Šobrīd Saeima ir ļoti uzmanīga šādus likumus pieņemt, es tā domāju. Kādreiz cilvēki nezināja, kas ir ST, tagad tie, kas skatās televizoru, redz, ka deputāti savās runās piedraud - ja jūs to normu pieņemsiet, tad iesim uz Satversmes tiesu. Zināms bubulis ir un tas ir pareizi, jo tur [Saeimā] tiek uzmanīgāk vērtēts.
Tāpēc šogad iesniegumu ir maz, bet redzēsim, vēl ir gada sākums. Daudzi likumi tika pieņemti budžeta likuma paketē, kas reāli sāks darboties šogad. Liela daļa šo likumu attiecas uz nodokļiem, un nodokļi ir tā sfēra, kur valstij ir diezgan plaša rīcības brīvība. Nevar pateikt, ka lielāks vai mazāks nodoklis aizskar cilvēktiesības. Tik liels nodoklis pie mums vēl nav redzēts, lai viņš atņemtu cilvēkam visus ienākumus. Tas, ka nepatīk liels nodoklis, tā ir cita lieta.
Lasot pieteikumus tiesai, kāds priekšstats rodas par sabiedrību - cilvēki, kuri sūdzas par pamattiesību aizskārumu, saprot, izprot, kas ir Satversme?
No gada uz gadu cilvēku sūdzības, pieteikumi konstitucionālajā tiesā kvalitātes ziņā pieaug. Ja kādreiz no visām saņemtajām vēstulēm kolēģijai tika nodota ceturtā daļa, tas bija ap 2000.gadu, tad šobrīd kolēģijai aiziet puse. Šie pieteikumi tiek rakstīti ļoti labi strukturēti, jau ar juridiskiem pamatojumiem.
Jūsuprāt, sabiedrība uzticas ST?
Parasti tiesās cilvēki ir spiesti vērsties tāpēc, ka viņiem ir kāds tiesību aizskārums. Ja viņš vēršas tiesā, tas nozīmē, ka cer - tiesa viņa problēmu atrisinās. Arī konstitucionālā tiesā, ja cilvēks neticētu tās sprieduma, viņš nenāktu. Parastajā tiesā viņš gūst vai negūst kādu labumu, mūsu tiesā viņš pēc būtības sakārto likumu sistēmu. Pie mums nākot, viņš pēc būtības cīnās pret valsti un grib sakārtot tiesību sistēmu
Sabiedrība ir ļoti viegli ietekmējama - pieņemam vienu spriedumu, par kuru vairākums sabiedrības ir priecīgi, un visi ST slavē. Piemēram, lietā par pensijām. Tiesa sprieda par tiesnešu algām - kritika nāca. Abrenes lietā domas dalījās.
Taču ST nerada jaunu normu! Mēs nepasakām, ka tiesnešiem jāmaksā liela alga. Mēs sakām, ka tas tiesiskais regulējums, kas bija likumā, paredz šādu algu. Procedūra, kā tas tika izdarīts, kad viņu samazināja, neatbilda Satversmei. Publiski kāda amatpersona pasaka: "Tiesnešu algas mēs palielinājām par 40%!" Taču, ja konkrētai personai alga sākotnēji pēc likuma bija 100 lati, bet viņam pasaka - šogad saņemsi 40. Abi pastrīdas un pasaka: "Labi, mēs tev 20 pieliksim klāt, saņemsi 60, redzi, mēs tev par 20% palielinājām ienākumus!" Tas, ka likumā sākumā bija paredzēts 100, tas ir aizmirsts. Arī tiesnešiem atņēma 60%, bet tagad saka - 40% mēs jums pielikām klāt. Salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu tā nav summa, kas bija plānota. Tas, ka likumdevējs bija tādu algu iepriekš noteicis, es atvainojos, tas nav apstrīdēts konstitucionālajā tiesā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
