Dainis Lemešonoks: Latvijas pareizticīgie starp D#vu un 'cēzariem’

Viena no Latvijas sabiedrībā ietekmīgākajām reliģiskajām konfesijām, kurai piederīgos rēķina simttūkstošos, ir iedzīta politiskā strupceļā. Distancētā, bet praktiski nesaraujamā saistība ar Maskavas patriarhātu to iekļauj Krievijas izvērstās agresijas daudzo "nejaušo upuru" pulkā.

Tādēļ pašpārvaldītā Latvijas Pareizticīgā Baznīca (LPB) patlaban ir ļoti kārdinošs “ideālais mērķis” savtīgi pārcentīgiem piektās kolonnas meklētājiem, raganu medniekiem un farizejiem. Tādi uzrodas katros bargos laikos, turklāt šobrīd viņiem jau sāk izbeigties “atceļamie” ielu nosaukumi un citas parocīgas iespējas izrādīt savu nenogurstošo modrību un cīņu par Latvijas latviskošanu.

Kad tikts galā ar Maskavas namu un Maskavas ielu, kāpēc izdevīgā brīdī neķerties klāt “Maskavas baznīcai”? Šobrīd LPB sevis pašas labā būtu jāizšķiras par smagiem, pat it kā neiespējamiem politiskiem lēmumiem un paziņojumiem. Tai vēlreiz jāapliecina lojalitāte Latvijas valstij un kaut vai deklaratīvi jādistancējas no visādi tālā Maskavas patriarha Kirila pārcentīgās kalpošanas Kremļa “cēzaram”. Tāds solis konfesiju pasargātu no uzspiestas brutālas transformācijas – to, šolaiku farizeju uzkultas publiskas histērijas brīdī pakļaujoties masu kaislībām, nāktos veikt mūsu valstsvarai jeb “cēzaram” – vai pat izdeldēšanas centieniem.

Taču LPB nav politiska partija, nevalstiska organizācija vai uzņēmums, kas spēj vairāk vai mazāk elastīgi un operatīvi pakļauties politikas diktētai “aktuālajai dienaskārtībai”. Tā nevar savu politisko problēmu risināt, steigšus sarīkojot preses konferenci vai, atvainojos, metropolītam Aleksandram ierodoties “Delfi TV” studijā.

Kristīgā baznīca, kalpojot divas tūkstošgades senai mācībai, pakļaujas striktiem kanoniem un senām tradīcijām. To visu nedrīkst “operatīvi piekoriģēt” tikai tāpēc, ka pēkšņi radies forsmažors.

Fiksā ideja, ka visas LPB problēmas