Ainars Latkovskis: Dalība NATO kā vienīgā pareizā izvēle

Neatkarības atjaunošanas brīdī mūsu valsts galvaspilsētā Rīgā, jāatgādina, atradās PSRS Baltijas kara apgabala štābs, bet Latvijas teritorijā bija dislocēti nedaudz vairāk par 50 tūkstošiem okupācijas spēku karavīru, kuri pēc PSRS sabrukuma pārgāja Krievijas jurisdikcijā. Tāpat Latvijā atradās vēl citi iepriekš PSRS, bet pēc tam Krievijas spēki – kara flote, robežsardze, raķešu un pretraķešu aizsardzības vienības, u.c., kā arī divi objekti, kontroli pār kuriem Krievija nenoliedzami vēlējās saglabāt, ļoti ticams, ka arī ar domu vēlāk šo kontroli izmantot kā attaisnojumu savam ekspansionismam – Skrundas radiolokācijas stacija un kosmiskās telpas kontroles sistēmas stacija "Zvaigznīte" Irbenē pie Ventspils.

Neraugoties uz virkni problēmu un Krievijas pretestību, Latvijai ar sabiedroto (pirmkārt jau ASV un Zviedrijas) atbalstu izdevās panākt, ka 1994. gada 31. augustā Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas (tās sastāvā pēc PSRS sabrukuma tika iekļauts Baltijas kara apgabals) pēdējais karavīrs tiek izvests no Latvijas. Mūsu valstī palika viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas darbojās līdz 1998. gadam, bet 2000. gadā tika demontēta. Jaunai radiolokācijas stacijai paredzētais 18 stāvu korpuss savukārt 1995. gada 4. maijā – Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienā, tika uzspridzināts ar ASV, Zviedrijas un Somijas atbalstu un finansējumu, bet "Zvaigzīte" Irbenē kļuva par mūsu valsts zinātnieku īpašumu.

Kaut arī šobrīd nereti izskan viedoklis, ka sarunu par Krievijas karaspēka izvešanu laikā netika atrisināti vairāki Latvijai būtiski jautājumi (par militārajiem pensionāriem, zaudējumu kompensēšanu, u.c.) ir vērts uzsvērt, ka sasniegts tika konkrētajā laikā un apstākļos labākais mūsu valstij iespējamais rezultāts. Vienlaikus šā procesa gaitā Latvijas politiķu vidū tikai nostiprinājās pārliecība un vienprātība, ka Krievijas "atspiešana uz austrumiem" nesniedz atjaunotajai Latvijas valstij drošības garantijas ilgtermiņā, un ka tādas spēj sniegt vienīgi pilvērtīga dalība pasaules nozīmīgākajā aizsardzības aliansē NATO.

Turklāt Rietumvalstīs, kur tobrīd valdīja eiforija sakarā ar uzvaru aukstajā karā, nepieciešamība pēc šāda līmeņa drošības garantijām Latvijai un tās kaimiņvalstīm sākotnēji nepavisam nešķita acīmredzama. Lai panāktu vienprātīgu esošo alianses valstu atbalstu Latvijas pilntiesīgai dalībai NATO, bija nepieciešams darbs vairāk nekā desmit gadu garumā, kā arī konsekvents visu valdību atbalsts šā mērķa sasniegšanai. Ir vērts uzsvērt visu toreizējo valdību un valdošo koalīciju, neatkarīgi no to sastāva un arī atšķirīgajiem viedokļiem par daudziem iekšpolitiskajiem jautājumiem, nemainīgu atbalstu Latvijas dalībai NATO, kā arī liela skaita Latvijas diplomātu ieguldījumu Latvijas nostājas skaidrošanā un šīs dalības sasniegšanā.

Tagad, 20 gadus pēc pievienošanās Ziemeļatlantijas aliansei, ir viennozīmīgi skaidrs, ka tā bija absolūti pareiza un vienīgā izvēle. Ne tikai Krievijas iebrukums Ukrainā, bet arī notikumi tādās valstīs kā Gruzija, Moldova, arī Armēnija, virkne citu acīmredzami agresīvu Maskavas plānu postpadomju telpā ir vairāk nekā uzskatāmas liecības par to, ka tās postpadomju valstis, kuras tā vietā, lai izmantotu pavērušās iespējas, uzticējās Krievijas solījumiem, šobrīd maksā vai nu ārkārtīgi augstu cenu par savu brīvību, vai arī ir pakļautas reālu militāru apdraudējumu riskiem.

Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam lolot ilūzijas, ka dalība NATO sniedz mūsu valstij un tās demokrātijai kādas absolūtas drošības garantijas uz visiem laikiem. Lai tā notiktu, mums ir konsenventi jāturpina kā atbalstīt Ukrainu, tā paust un izplatīt savu redzējumu par Krieviju un tās agresivitāti, kas, kā parādījis laiks, ir izrādījies pilnībā atbilstīgs mūsu bažām. Uz darbu pie valsts drošības savā ziņā arī var attiecināt plaši zināmo izteicienu par Rīgu – līdzīgi, kā tās būvniecība nekad netiks pabeigta, un darbs pie tās turpināsies, arī valsts drošība nekad nebūs absolūta, un vienmēr būs nepieciešami situācijai atbilstīgi ieguldījumi tajā. Attiecīgi Latvijas pievienošanās NATO 20. gadadiena ir vienlaikus kā iemesls atcerēties vēsturi, tā iemesls vēlreiz uzsvērt nepieciešamību turpināt darbu pie Latvijas drošības tālākas garantēšanas.