Foto: SIA "Rīgas meži"

Uzsākot darbu pašreizējam Eiropas Parlamentam, aktivizējās rīcība klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes mazināšanai, ES definējot līderes ambīcijas. Procesu, kurš angļu valodā pareizi dēvēts par "green deal" (latviski – vienošanās, darījums), atbalsta ikviens domājošs cilvēks. Ar kaut ko jāsāk. Zaļās vienošanās idejas vārdā Eiropā notikušas dažādas pārmaiņas, pieņemtas daudzas regulas, politikas, direktīvas un vadlīnijas, kuru apjoms un saturs, visticamāk, Latvijā nevienam nav īsti skaidrs. Svarīgi, ka lielākā daļa šo dokumentu ir interpretējama, pielāgojot nacionālo valstu interesēm. Vajadzīga vien griba un zinātnē balstīti argumenti.

Klimata politikas būtiska sastāvdaļa ir klimata neitralitāte, kas gudri skan, bet būtībā ir skaidrojama ļoti vienkārši – ikviena valsts, kam saistoša zaļā vienošanās, ir atbildīga, lai starpība starp siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām un piesaisti būtu tuva nullei. Šāda mērķa sasniegšanai ir daudzi ceļi, kuri vienkāršoti ir apvienojami divās pieejās un to mijiedarbībā – mazināt SEG emisijas un veicināt oglekļa piesaisti.

Pirmajā jeb emisiju mazināšanas jomā parasti piemin cīņu ar transporta un ražošanas radītajiem izmešiem. Liels emisiju avots ir fosilo materiālu izmantošana būvniecībā. Latvija kā ekonomiski jauna valsts, salīdzinot ar, piemēram, veco Rietumeiropu, nav apskaužamā situācijā – ja citiem rūpnīcas un transporta infrastruktūra ir sen uzbūvēta un to atliek modernizēt, mūsu valstī lielie būvdarbi vēl tikai priekšā. Jo Latvijas ekonomiku neglābs tikai veco rūpnīcu pārbūve par tirdzniecības centriem vai šādu centru jaunbūve no importēta skārda vai putuplasta, kuriem, protams, formāli arī ir nozīme iekšzemes kopprodukta veidošanā un nodarbinātības veicināšanā.

Attiecībā uz zemes sektoru (zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība jeb ZIZIMM un lauksaimniecība) – par lielāko izmešu avotu tiek uzskatīta lauksaimniecība, galvenokārt kūdras augšņu un mēslojuma izmantošanas radīto emisiju dēļ. Arī meža darbos, protams, strādā tehnika, un mežizstrādes laikā emisiju daudzums pieaug, taču jau pēc 7–15 gadiem bilance kļūst pozitīva, pateicoties CO2 piesaistei atjaunotajās mežaudzēs. Mežzinātnes institūta "Silava" kompetencē kopš 2008. gada ir visa ZIZIMM sektora SEG emisiju un oglekļa dioksīda (CO2) piesaistes aprēķini klimata politikas ietvarā, tomēr institūta darba specifika vairāk vērsta uz meža ekosistēmu. Netrūkst arī zinātnisku datu par zālāju, aramzemju un mitrāju nozīmi klimata neitralitātes aprēķinos, un darbs pie apsaimniekošanas ietekmes kvantitatīva novērtējuma turpinās.

Kā tad mēs varam veicināt oglekļa piesaisti? Galvenais, ja ne vienīgais, veids ir augu valsts biomasas audzēšana, izmantojot fotosintēzes fenomenu. Jo vairāk tiks veicināta augu, īpaši koku, augšana, jo "delta" jeb klimata neitralitātei svarīgā starpība izveidosies ātrāk.

Attiecībā uz meža sektoru mūs ierobežo divas nolemtības. Pirmā ir dabas dotais koku augšanas laiks – lai sasniegtu mērķi, nepieciešami gadi, kuri ne vienmēr iet kopā ar Latvijas vai pārējās Eiropas politiķu iecerēm par klimata neitralitātes termiņiem. Zinātnes un prakses sadarbības rezultātā mēs Latvijā esam mācējuši meža ražību 20–30 gadus vecās egļu un bērzu mežaudzēs pēdējo 15 gadu laikā palielināt vidēji par 30% (!). Tomēr, lai sasniegtu šādus rādītājus visos Latvijas mežos, jāpaiet daudz ilgākam laikam.

Klimata neitralitāti sasniegt kavē Latvijas meža vecumstruktūra un meža nozares vēsture. 90. gados Latvijā kokrūpniecība, salīdzinot ar mūsdienām, bija savas attīstības sākumā, tādēļ par koku ciršanu, īpaši privātajā sektorā, liela interese nebija. Latvijā gadā nocirta apmēram 1% no meža platības jeb 10 gados apmēram 300 000 ha mežaudžu. Mūsdienās mēs runājam par 1,5% koku ciršanas intensitāti meža atjaunošanas cirtēs. Atskaites punkts klimata neitralitātes rēķinos mūsu valstij ir visai neizdevīgs, bet, kā teiktu gudri cilvēki, tāda ir dzīve, un mums ar to jātiek galā pašiem.

Pie Latvijas meža fenomeniem pieskaitāma arī mežu novecošana. Apmēram ceturtdaļa mežaudžu ārpus dabas aizsardzības teritorijām pārsniedz likumdošanā noteiktos minimālos galvenās cirtes kritērijus. Tām pieskaitot baltalkšņu mežus un teritorijas ar mežsaimniecības aizliegumiem, varam nonākt pat pie trešdaļas. Salīdzinot ar iepriekš minētajām jaunaudzēm, pieaugušos mežos pēdējo 15 gadu laikā ikgadējā krājas pieauguma izmaiņas ir tuvu 0, kas nozīmē, ka tajos veicināt oglekļa piesaisti kokaugu biomasā nav izdevies.

Kādas tad ir mūsu iespējas līdz 2030. vai 2050. gadam sasniegt bez vispusīgas zinātniskas analīzes pasludinātus mērķus? Jāsaka, ka iespējas ir. Bet tās nebūs, ja izvēlēsimies neko nedarīt un gaidīt vien teorētiskus risinājumus no zinātniekiem. Diemžēl zinātnieku piedāvātie scenāriji dažās augsta līmeņa sarunās Latvijā ir tikuši nodēvēti par "muļķībām". Iespējams, tādi tie ir, ja neskaita, ka muļķības pamatā ir nereāli uzstādījumi un mērķi.

Viens "scenārijs" varētu būt meža darbu pārtraukšana Latvijā. Grupiņa Latvijas iedzīvotāju pašizdomātu "dabas aizsardzības" mērķu vārdā par to, visticamāk, līksmotu. Šāds notikums emisijas no meža zemes īslaicīgi samazinātu. Tomēr droši ir arī tas, ka šāds risinājums pārlauztu tā saucamo Latvijas ekonomikas mugurkaulu, kā meža nozari ir dēvējis ne viens vien Latvijas valdības vadītājs. Šāds lēmums īstermiņā atļautu izvairīties no mežizstrādes emisijām, bet radītu smagas sekas meža spējai piesaistīt oglekli nākotnē, mežiem un kokiem tajos novecojot, trupējot un atmirstot. Lēmums iztukšotu oglekļa krātuvi Latvijas koksnes produktos un pārtrauktu koksnes biokurināmā piegādes, tādēļ īslaicīgais ieguvums ātri pārvērstos par neatgriezenisku zaudējumu. Šāds "scenārijs", protams, būtu muļķība vai pat nejēdzība. Vislielākā.

Otrs virziens ir jauna vietējās koksnes pārstrādes rūpnīca, palielinot Latvijā ražoto koksnes produkciju (piemēram, OSB plātnes, celuloze, liocels vai citi produkti), novirzot turp lapu koku sīkkoksni, citus šobrīd eksportējamos un/vai kokskaidu granulu ražošanai izmantojamos apaļos kokmateriālus, kas 2023. gadā no Latvijas izvesti 3,1 miljona m3 apmērā. Meža biokurināmais, kura ražošanā Latvija ir viena no Eiropas līderēm, klimata neitralitātes jomā mūsu valstij palīdz maz – labie darbi "pārceļas" uz tām valstīm, kuras no mums atjaunīgo enerģiju (granulas, šķeldas un malku) nopērk (2023. gadā no Latvijas eksportēts meža biokurināmais, kurā ieslēgti aptuveni 5,4 miljoni tonnu CO2). Emisijas paliek mums. Tomēr šādu pārstrādes rūpnīcu privātais sektors nav varējis/gribējis uzbūvēt 30 neatkarības gados, savukārt valsts sektorā, ņemot vērā publisko iepirkumu un citus birokrātijas žņaugus, to izdarīt būtu grūtāk, nekā pabeigt Stradiņa slimnīcas korpusu. Rūpnīcas uzbūve šobrīd eksportējamo kokmateriālu pārstrādei atļautu būtiski pavirzīties klimata neitralitātes virzienā, bet mūsu situācijā šāds risinājums īstermiņā, protams, arī var droši tikt skaitīts pie "muļķībām".

Trešais scenārijs, par kuru meža zinātnieki runā jau vismaz 10 gadus, ir mērķtiecīga, valstiski atbalstīta apmēram 160 tūkstošu ha lauksaimniecībā (pārtikas ražošanā) izmantojamo un arī neizmantoto kūdras augšņu apmežošana, tās teju automātiski no emisiju avota novirzot uz piesaistes zonu un likvidējot lielāko emisiju avotu lauksaimniecības sektorā. Neņemot vērā, ka šo zemju (mežu) īpašnieki vai viņu mantinieki pēc gadiem 30 šādu lēmumu un valsts atbalstu apsveiktu ar skaļām gavilēm, mūsdienās, visticamāk, tas nav uzskatāms par reālu scenāriju, tādēļ arī pievienojams "muļķību" lādītē.

Kas atliek zinātniekiem? Latvijas mežzinātnes institūts ilgus gadus ir strādājis pie mūsu dabas apstākļiem raksturīgu emisiju faktoru noteikšanas, mērot un analizējot SEG emisiju datus tūkstošos meža objektu, rezultātus publicējot starptautiskajā zinātnes periodikā. Ikviens vienādojums vai modelis, kurš atklāts, izveidots un publicēts, tiek iebūvēts nacionālajā SEG inventarizācijas sistēmā, attiecīgi pārrēķinot rezultātu visam periodam. Piemēram, izdevies noskaidrot, ka emisijas no kūdras augsnes ir par 50% (!) mazākas, nekā ticis rēķināts un ziņots līdz šim. Pastāvot Latvijas nacionālajiem algoritmiem un emisiju faktoriem, varam izvairīties no vidējo reģiona algoritmu lietošanas, kuri jāizmanto, ja valstīm nav pieejami savi nacionālie dati.

Reģiona vidējie dati, lai arī korekti reģiona līmenī, bieži mūsu valstij ir nelabvēlīgi – tie emisijas pārvērtē un piesaistes samazina. Esam "sava" klimata reģiona ziemeļu galā, kur emisijas ir mazākas par vidējām, bet piesaistes mazāk ierobežo dažādi dabiskie traucējumi. Latvijai specifisku emisiju faktoru izpētē nenogurstoši piedalās inovatīvie Latvijas meža nozares uzņēmumi, savukārt mežzinātnes institūts tam gādā finansējumu gan Latvijas, gan Eiropas zinātnes telpā. Pateicoties pēdējo gadu desmitu laikā ieguldītajam darbam un iegūtajām zināšanām, institūtam vairākas reizes līdzšinējās klimata politikas vēsturē (īpaši Kioto protokola otrajā saistību periodā) ir izdevies zinātniski pamatotu aprēķinu veidā atbalstīt Latvijai noteikto klimata politikas saistību izpildi ZIZIMM sektorā, tomēr šobrīd ir nepieciešama mērķtiecīga rīcība arī no politiķu puses. Ar uzlabotiem algoritmiem un emisiju faktoriem vien nepietiks.

Publiskajā telpā sākam dzirdēt pārmetumus zinātniekiem – sak, nu vai tad jūs nevarat sarēķināt, kā vajag, un priekš kam tad vispār vajadzīgi zinātnieki, kuri nevar? Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" ieskatā, šāds risinājums nav apspriežams – svarīgākais normatīvais akts mūsu darbā ir Zinātniskās darbības likums un tajā noteiktie zinātnieku darba pamatprincipi.

Pēc LVMI "Silava" viedokļa izlasīšanas rosinām atbildīgos valsts varas pārstāvjus laicīgi, kaut novēloti, sākt diskusijas par Latvijai noteikto saistību revīziju jeb, precīzāk, klimata mērķu pārbīdi laikā uz reālu termiņu, kas sasniedzams ar mērķtiecīgu darbu un sakarīgiem lēmumiem. Mums par piemēru kalpo pasaulē laimīgākā zeme – Somija, kura pēc somu zinātnieku ieteikuma tieši šādu virzību ir sākusi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!