Andrejs Mūrnieks, Viesturs Vēzis: Viedtālrunis traucē skolēna izaugsmei

Pirmais mīts – tie, kas vēlas aizliegt skolēniem lietot tālruņus skolā, nostājas pret mūsdienu tehnoloģijām un progresu – grib atgriezt viduslaikus skolās.

Šādu priekšstatu apgāž sekojoši argumenti:

1. Mums nav zināms neviens skolotājs, kas iestātos pret viedtālruņu izmantošanu ikdienā. Tomēr pedagogi, tostarp arī daudzi mācību priekšmetu “Datorika” un “Programmēšana” skolotāji, kuri vislabāk pārvalda mūsdienu tehnoloģijas, iebilst par viedtālruņu patvaļīgu izmatošanu mācību stundās.

2. Par tālruņu aizliegšanu skolās iestājas starptautiska autoritatīva organizācija UNESCO.ⁱ

3. Pirms mēneša Lielbritānijā tika izdotas vadlīnijas, ar kurām stingri regulē tālruņu klātbūtni skolās (par to detalizēti skat. turpmāk).

4. Ir veikti zinātniskie pētījumi par problēmām, kas izriet no viedtālruņu nekontrolētas lietošanas mācību laikā.ⁱⁱ

5. Valsts centralizētajos pārbaudījumos jau šobrīd nedrīkst izmantot viedtālruni un citas viedierīces. Tātad to lietošanas ierobežošana jau notiek un ir izglītības politikas sastāvdaļa. Jautājums ir tikai par to, kā un cik lielā mērā to regulēt.

Otrs aplamais priekšstats – daudzi skolotāji iestājas pret viedtālruņiem skolās, jo nemāk strādāt ar jaunajām tehnoloģijām!

Šajā apgalvojumā apšaubāms ir abās teikuma daļās paustais. Tālruņu brīvas lietošanas aizstāvji ir arī skolotāju vidū. Diemžēl daži no viņiem uzskata, ka ar tālruņu brīvas lietošanas palīdzību var atrisināt disciplīnas problēmas stundās. Viņi strādā tikai ar tiem skolēniem, kuri gatavi sekot līdzi mācību norisei. Pārējie pēdējos solos klusi spēlējas savos tālruņos. Tie, kas vēlas, mācās, kas nevēlas – izklaidējas. Rezultātā iespējama straujāka dažu centīgāko skolēnu augšupeja (varbūt pat dalība olimpiādēs). Pārējā skolēnu daļa, saprotams, atpaliks, faktiski būs lemta analfabētismam. Veidosies dzīvei negatavi neveiksminieki. Toties pieaugs “TikTok” un citu izklaidējošu lietotņu atkarīgo skaits.

Otrajā teikuma daļā pausto atspēko tas, ka bez datortehnoloģiju pratības šobrīd vairs neviens skolotājs nevar strādāt. Klases žurnāli jau sen atzīmju likšanai ir digitalizēti. Teju visi skolotāji ir apguvuši digitālās tehnoloģijas, un lielākā daļa no viņiem paši veido digitālus mācību līdzekļus vai arī paši aktīvi izmanto citu sagatavotos digitālos mācību līdzekļus un rīkus.

Trešais stereotips – viedtālrunis skolās ir neaizvietojams moderns mācību rīks.

Nekas nav neaizvietojams, tostarp viedtālrunis mācību procesā. Taču katram mācību līdzeklim ir sava vieta un laiks.

1. Viedtālrunis, protams, dod iespēju ikvienam piekļūt papildu informācijas resursiem, piemēram, skolēni var izmantot viedtālruni, lai ātri piekļūtu interneta saturam, e-grāmatām, interaktīviem mācību materiāliem un aktivitātēm vai mācību lietojumprogrammām, kas papildina klases nodarbības un mācības padara dinamiskākas un iesaistošākas. Taču to pašu var izdarīt ar datoru.

2. Viedtālrunis mazāk motivētiem skolēniem veicina uzmanības novēršanu no mācību procesa. Ja pat viedtālrunis tikai atrodas uz skolēna galda stundas laikā (izslēgts), vēl vismaz 15 minūtes skolēna apziņa būs pievērsta tam saturam, ko viņš pēdējo reizi skatījis tālrunī, nevis mācību darbam.

3. Viedtālruņu izmantošana var radīt privātuma un drošības riskus.

4. Ja skolēni vairāk laika pavada, pārlūkojot sociālos tīklus, nevis saskarsmē ar klasesbiedriem, tas var izraisīt sociālās izolācijas situāciju un samazināt kopdarbības spējas. Pat starpbrīži skolā ir ar noteiktu pedagoģisko mērķi. Tajos var gan atpūsties no intelektuālā darba, gan sarunāties, draudzēties, iegūt pozitīvu emocionālo pieredzi. Viedtālrunis bieži ir šķērslis šādai pieredzei.

5. Viedtālruņu izmantošana klasē mācībās vāji motivētiem skolēniem var nojaukt robežu, kas atšķir viedtālruņa izmantošanu mācību vajadzībām no personiskās izklaides. Vēl vairāk, skolotājs un mācības šāda skolēna apziņā tad kļūst par traucēkli dzīvei virtuālajā vidē. Un tas savukārt izraisa aizkaitinājumu un negatīvu attieksmi pret skolotāju un mācību priekšmetu, kurā neļauj izmantot tālruni stundās.

6. Informācijas tehnoloģijas var būt lielisks atbalsts mācību procesā, bet vienlaikus var arī bremzēt skolēna domāšanas un radošuma attīstību, jo šķiet, ka visas atbildes ir tikai dažu klikšķu attālumā. Tas bieži vien attur skolēnus no tādu mācību uzdevumu izpildes, kas prasa iedziļināšanos un pacietību, laikietilpīgu darbu un iegūto rezultātu pareizības kritisku analīzi un izvērtēšanu.

Varbūt nepieciešami tādi noteikumi, ar kuriem nosaka, ka mācību stundās tiek izmantots tikai skolas īpašumā esošais un konfigurētais viedtālrunis, dators vai kāda cita ierīce un tajā var būt tikai konkrēta programmatūra, kas tiek izmantota mācību procesā, un visam pārējam pieeja būtu liegta?

Piedāvātais grozījums Izglītības likumā pēc otrā lasījuma skan šādi: “(5) Īstenojot izglītības programmu, kā arī ar to saistītajos mācību un audzināšanas pasākumos, izglītības iestāde nosaka kārtību, kādā pedagogi un izglītojamie izmanto tehniskos līdzekļus (mācību un audzināšanas procesā un saziņā izmantojamās tehniskās ierīces, tai skaitā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, iekārtas, robotikas detaļas un programmatūras).” Formulējums, no vienas puses, atraisa skolām rokas patstāvīgai rīcībai. Vecāki nevarēs protestēt, ka skolai nav tiesību regulēt tālruņu izmantošanu. Taču, no otras puses,  tas ļauj skolai noteikt tādu kārtību, ka visos pasākumos un stundās tālruņus lietot drīkst. Un tas nebūs pretrunā ar likumu, jo šāda kārtība skolā tad ir noteikta.

Lai šādu iespēju izslēgtu un nopietni risinātu minēto problēmu, ir priekšlikums, ko atbalsta arī daži politiķi, papildināt pantu ar tekstu – “saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem, kas nosaka šādas kārtības principus”. MK noteikumi (atšķirībā no likuma) ir arī operatīvāk un ātrāk maināmi, ja parādās jaunas tehnoloģijas, citi izaicinājumi vai problēma kļūst dramatiskāka.

Lielbritānijā nesen ir izdotas skolām saistošas vadlīnijas, kā rīkoties ar viedtālruņiem. To pirms mēneša prezentēja premjerministrs Riši Sunaks atraktīvā, humoristiskā un īsā uzrunā, ko var noskatīties vietnē “YouTube”.ⁱⁱⁱ

Ar šīm vadlīnijām paredz četras iespējas, kā skolām ir iespējams un vajadzētu rīkoties:

1) viedtālruņi uz skolu nemaz netiek ņemti līdzi – tiem jāpaliek mājās;

2) viedtālruņi, ieejot skolā, tiek ielikti atsevišķā telpā (līdzīgi mēteļiem) aizslēdzamos nodalījumos un paņemti tikai pēc stundām;

3) viedtālruņi tiek ievietoti noteiktā vietā, bet, kad ir kāds uzdevums ar tiem, skolotājs atnāk, paņem tos, pēc stundas aiznes atpakaļ un ieslēdz;

4) tālruņi ir somās, bet tos nedrīkst redzēt, dzirdēt ne stundās (bez skolotāja atļaujas), ne starpbrīžos.

Tātad Lielbritānijā sašaurina skolu iespējas variēt savu taktiku attiecībā uz tālruņiem. Šķiet, Latvijā ir jāizdara kas līdzīgs, paredzot MK noteikumus, kuros nianses tiek atrunātas.

Arī ārpus skolas liela daļa skolēnu gandrīz visu savu brīvo laiku pavada viedtālrunī. Pievilcīgākais un arī bīstamākais laika pavadīšanas veids internetā, protams, ir videospēles, azartspēles, bet ne tikai. Īpašu trauksmi raisa “TikTok” lietotnes piedāvājumi, īsi pāris minūšu sižeti, kuros jaunieši meklē izklaidi, sekotājus un mēģina apliecināt sevi. Lai pievērstu sev uzmanību, pietiek ar tālruni uzfilmēt klipu, kaut vai demonstrējot dīvainas grimases, izpakojot rotaļlietas vai pārģērbjoties. Ja palaimējas, var iegūt miljoniem “klikšķu” un uz brīdi iegūt kāroto atpazīstamību. Ukraiņu filozofs Andrijs Baumeisters šo tendenci pat uzskata par cilvēces degradācijas pazīmi un pilnīgi jaunu situāciju kultūrā.^iv

Straujas un lētas popularitātes iespējas degradē nopietnu mācību nozīmi un laupa darba jēgu. Pat sports jau ir pārāk grūta nodarbība šādam virtuāli “apsēstam” jaunietim. Lielu daļu laika pavadot tālrunī, netiek izkoptas noderīgas prasmes, apgūtas jaunas zināšanas vai iegūta vērtīga pieredze. Laiks tiek iztērēts īslaicīga apmierinājuma dēļ, bet dzīve tāpēc labāka nekļūst. Vērojams pārsātinājums un nogurums, kas rodas, dzenoties pēc arvien jaunas, bet nebūtiskas informācijas.

“Virtuālā dzīve” jaunieti nereti padara atkarīgu no viņa sekotāju vērtējuma – vai nu uzbrūkoša, vai pārspīlēti slavinoša. Abos gadījumos – tendencioza. Interneta vidē var piedzīvot apvainojumus, mobingu. Parādās dažādas problēmas: nedrošība par sevi, ja cilvēks pilnībā identificējies ar savu profilu internetā, bet to var izdzēst, var uzlauzt mājaslapu u. tml.^v

Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, arī nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjutīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā. Līdzīgi, šķiet, notiek arī apziņā. Jebkura informācija tiek “aizslaucīta”, lai atbrīvotu vietu nākamajam iespaidam, nākamajai ziņai vai klipam. Daudziem skolēniem par paradumu ir kļuvis ne tikai “slaucīt” ārā no atmiņas informāciju, kas gāžas pār viņiem internetā, bet jebkuru informāciju, arī skolā piedāvāto.^vi

Pārspīlētas tālruņa lietošanas dēļ samazinās skolēnu mācību kvalitāte, krītas sekmība. Par to trīs Spānijas universitāšu mācību spēki apkopojuši atziņas no dažādiem (vairāk nekā 40) pētījumiem.^vii Secinājumi nav iepriecinoši.

Viena no tālruņu atkarības sekām, visticamāk, ir lasītprasmes sasniegumu samazināšanās pēdējo gadu PISA mērījumos gan Latvijā, gan citās valstīs. Bet lasītprasme ir nepieciešama skolēna intelektuālajai attīstībai, spējai racionāli komunicēt un radīt, tai skaitā izgudrojumus tehnoloģiju jomā. Datorpratība patiešām ir viena no nepieciešamākajām 21. gs. prasmēm, taču to kavē attīstīt tieši nelāgais paradums bezjēdzīgi kvernēt internetā. Latvijas ekonomiskajai attīstībai ir vitāli nepieciešami digitālo un cita veida tehnoloģiju attīstītāji, nevis tikai patērētāji vai atkarīgie no interneta spēlēm.

Jācer, ka zinātnieku atziņās un veselā saprāta balsī ieklausīsies Latvijas skolu vadītāji, politiķi, skolotāji, vecāki un neatkarīgi no izglītības likuma grozījumiem atradīs veidu, kā risināt viedtālruņu paralizējošās klātbūtnes problēmu

i UNESCO: Viedtālruņu izmantošanu skolās jāaizliedz visā pasaulē (2023). Rīga: LSM.lv Ziņu redakcija. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/26.07.2023-unesco-viedtalrunu-izmantosanu-skolas-jaaizliedz-visa-pasaule.a517845/

ii Calderón-Garrido, D., Ramos-Pardo, J. F., Suárez-Guerrero, C. (2022) The Use of Mobile Phones in Classrooms: A Systematic Review. International Journal of Emerging Technologies in Learning, vol. 17, No. 06. Pieejams: https://online-journals.org/index.php/i-jet/article/view/29181

iii Sunak, R. (2024) Sunakshares 'cringeworthy' video to promoteban on phones in school. The Independent TV. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=nup5yjuLLrI

iv Baumeister, A. (2022) TikTok и Co: симптомы человеческой деградации. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=VP7xBTn3nNs&t=1234s

v Avotiņa, A., Bernāts, G., Geikina, S., Irbe, I., Mūrnieks, A., Stikāne, I. (2020) Kultūra mākslā un māksla kultūrā. Rīga, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte, 47.–49. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/54411/Kultur_maksla_un_maksla_kultura.pdf?sequence=1&isAllowed=y

vi Mūrnieks, A. (2024) Izglītības mērķi kultūras paradigmu maiņās. Rīga, RaKa, 323.–338. lpp.

vii Calderón-Garrido, D., Ramos-Pardo, J. F., Suárez-Guerrero, C. (2022) The Use of Mobile Phones in Classrooms: A Systematic Review. International Journal of Emerging Technologies in Learning, vol. 17, No. 06. Pieejams: https://online-journals.org/index.php/i-jet/article/view/29181.