Liesma Kalve: Progresa vārdā

Simtiem pensionāru organizāciju līdz ar to ir izslēgtas no konkurences un iespējām līdzvērtīgi darboties projektu naudas apgūšanā, jo iegūt e-parakstu organizācijai nemaz nav tik vienkārši, ja jātiek galā pašu spēkiem. Labi, tiekam pie e-paraksta, sākam aizpildīt pieteikumu. Bet, ak vai... Arī te bez palīdzības neiztikt. Prasīt to jaunajai, advancētajai paaudzei? Jā, protams! Aicinām talkā, un viņi iespēju robežās arī palīdz. Bet cik ilgi? Un vai tam tā ir jābūt? Vai tas ir normāli?

Var jau teikt – jā, ir labi, ka paaudzes sadarbojas, māca viena otru. Bet šī divvirzienu kustība nav īsti godīga. Līdzīgi kā satiksmē – ja viens satiksmes dalībnieks brauc pa ceļu ar zirgu, kamēr pārējie ar auto, tad zirga pajūgā sēdošajam, paši zināt, kas tiek adresēts: ko tas kūļājas pa kājām, ko var vilkties? Pārdod to kleperi, nopērc televizoru un sēdi pie ratiem. Vācies prom no ceļa... Nu jā, nemaz ne tik dziļi zemapziņā autobraucēji sāk gaidīt, kad tiem, kuri traucē progresam, tiks riktēta skuju taka.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) lepojas ar to, ko esam sasnieguši, digitalizējot sabiedrību, un sola turpmāk to attīstīt vēl un vēl. Ir labi, ja ir, ar ko lepoties. Tad tā arī jādara. Ja viena mēneša laikā ir konstatēts 200 000 e-adreses lietotāju skaits, tas izklausās krietni, ja 1/10 daļai Latvijas iedzīvotāju ir sava e-pasta adrese.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa VARAM mājaslapā pauž: "E-adrese ir mūsdienās nozīmīgs rīks, lai saziņa ar valsts un pašvaldību iestādēm būtu ātra un iespējama no jebkuras atrašanās vietas. Priecājos, ka arvien vairāk iedzīvotāju izmanto šo iespēju. Mēs kā valsts varam lepoties ar to, ka Latvija ir viena no vadošajām Eiropas Savienības valstīm publisko pakalpojumu digitalizācijā. Taču pie sasniegtajiem rezultātiem mēs neapstāsimies un turpināsim attīstīt IKT risinājumus, lai tie būtu arvien pieejamāki un arvien ērtāk lietojami."

ES Kohēzijas projekta ietvarā Latvijai piešķirti gandrīz 150 miljoni eiro, lai veicinātu privātā sektora digitalizāciju. Nauda ir piešķirta, nauda jātērē. VARAM aicina privāto sektoru to darīt un čakli strādā, lai digitalizētu valsts un pašvaldību sadaļu.

Tieslietu ministrija ir izstrādājusi jaunu digitālo produktu – e-lietu. Un, ticiet man, tas ir tikai laika jautājums, kad tiesu sistēmā pieeja lietu materiāliem drīz būs iespējama tikai digitālā formātā. Jau šobrīd izprasīt tiesvedības dokumentāciju papīra formātā ir praktiski neiespējami. To iespējams vien pēc pieprasījuma un apliecinot, ka kāds no procesa dalībniekiem ir ar mentālām problēmām. Veselam jaunam vai vecam cilvēkam tas ir praktiski neiespējami. Nedod Dievs kādam pensionāram trāpīties ķibelē un sākt tiesāties. Tomēr jāatzīst, ka arī jaunajiem advokātiem, tiesnešiem, prokuroriem, policistiem šī digitālā e-lieta nebūt nav patīkama. "Lai piesakās tas, kurš abām rokām aplaudē un saka – jā! Šis gan ir varens uzlabojums tiesu sistēmā," šādu aicinājumu man lūdz publicēt man labi pazīstama jaunās sistēmas nomocīta prokurore. Kādas problēmas mums atnesīs šī neprātīgā vēlme tērēt ES piešķirto naudu un digitalizēties uz velna paraušanu, mēs varam vien minēt vai skatīties aukstu sviedru murgos.

Vecie ļaudis klusi cieš, bet vidējā paaudze, zinātnieki – sociālantropologi, sociologi – ir nobažījušies un pēta problēmu, kas aug ģeometriskā progresijā reizē ar digitalizācijas ienākšanu cilvēku ikdienā. Situācija nebūt nav viennozīmīga.

Veco cilvēku problēma ir identificēta. Tātad iemesls tam, kādēļ liela sabiedrības daļa jūtas slikti, atstumti, grimst depresijā, ir noskaidrots. Sabiedrības slimība ir diagnosticēta. Un tas ir labi. Tālāk jāmeklē metodes tās apturēšanai, novēršanai, ārstēšanai, profilaksei. Dažādās Eiropas valstīs pētnieki izvirza dažādus saukļus, tēzes, atzinumus, ko pārņemt pārējiem, lai runātu skaļi par šo problēmu un nepieļautu tās izplatīšanos nekontrolējamos apmēros.

Piesekoju tam, kādus trauksmes zvanus zvana Zviedrijas un Grieķijas zinātnieki, kā uz to reaģē sabiedrība. Lūk, dažas šo valstu pētnieku atziņas.

Orebro Universitātes (Zviedrija) politikas zinātnieki, analizējot vecāka gadagājuma cilvēku riskus palikt malā, pētījuši Zviedrijas un Grieķijas sirmgalvju sajūtas, progresējot digitalizācijai dažādās dzīves jomās.

Pētījums liecina, ka lielāku atstumtību jūt pensionāri Zviedrijā nekā Grieķijā. Un iemesls tam ir salīdzinošais digitalizācijas īpatsvars. Zviedrijā aizvien vairāk ikdienas dzīvē tiek pieprasītas digitālās kompetences, kamēr Grieķijā digitālās prasmes tiek prasītas rāmāk.

Zinātnieki ir secinājuši, ka digitalizācijas process būtiski ietekmē vecāku cilvēku līdzdalību sabiedriskajos procesos, jo tehnoloģijas ir izslēdzošas. Piemēram, Zviedrijas bankās vecāka gadagājuma cilvēki netiek pie banku ID, neprot to lietot, līdz ar to nevar piedalīties sociālajā dzīvē pēc vienādiem noteikumiem, lietot bankas pakalpojumus.

Veco ļaužu labklājība un labsajūta ir saistīta ar viņu spēju bez ierobežojumiem īstenot savas pilsoņa tiesības un pienākumus. Tāpēc tam nepieciešama politiķu un citu lēmumu pieņēmēju uzmanība – uzsver Zviedrijas pētnieki un vēršas ar rekomendācijām pie likumdevēja varas, lai tas tiktu ievērots.

Pat Zviedrijā, valstī ar spēcīgu labklājības modeli, parasti tomēr ģimene ir tā, kas atbalsta vecāka gadagājuma cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība ar digitālajām tehnoloģijām.

No otras puses, vecāka gadagājuma cilvēki Zviedrijā vilcinās lūgt palīdzību saviem ģimenes locekļiem – atšķirībā no vecāka gadagājuma cilvēkiem Grieķijā.

Zviedrijas vecie cilvēki ir ļoti neatkarīgi un lepni, savukārt Grieķijā sirmgalvji jūt, ka jebkurā brīdī var vērsties pie saviem bērniem, mazbērniem un lūgt palīdzību.

Grieķu zinātniece Sofija Aleksopulu savā pētījumā uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēki nav viendabīga grupa. Viņa savā darbā konstatē vairākas kategorijas, kas raksturo vecāka gadagājuma cilvēku attiecības ar digitālajām tehnoloģijām. Tās ir: sudraba sērfotāji, sportisti, tehnofobi un nelietotāji.

Protams, pieaug arī digitālo tehnoloģiju izmantošana vecāka gadagājuma cilvēku vidū, taču digitālā plaisa joprojām pastāv, jo digitālo tehnoloģiju attīstība turpinās.

"Katrs piektais vecāka gadagājuma cilvēks ir atstumts jaunajā digitālajā sabiedrībā," – raksta "DN Debatt" pētnieki Zviedrijā.

400 000 senioru Zviedrijā ir bez interneta. 20% no visiem senioriem vecumā no 65 līdz 85 gadiem ir ārpus digitālās kopienas. Un problēma nav īslaicīga, savā pētījumā uzsver zinātnieki.

Turklāt šis rādītājs var būt vēl lielāks, jo tie, kuriem trūkst tehnoloģiju, aptaujās nepiedalās tādā apjomā kā citi. Kā "Seniorens" (zviedru senioru tīmekļvietne) ir vairākkārt norādījis, vecākā gadagājuma grupas parasti tiek pilnībā izlaistas visās aptaujās. Pašreizējā projektā, piemēram, nav iekļauts neviens, kas vecāks par 85 gadiem. It kā ar to būtu par maz, "nelietotāji" tiek ignorēti visās jomās, jo cilvēkiem nav finanšu aprīkojumam, nav pieslēguma, nav lietotspējas, līdz ar to viņu nav sociālajos tīklos, secinājums – viņu nav vispār.

Digitālās tehnoloģijas nav lētas, kas dažkārt tiek aizmirsts. Turklāt planšetdators vai dators, ar kuru vecais cilvēks iemācījies darboties, dažu gadu laikā var kļūt novecojis. To ir grūti atjaunināt un lietot, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās.

Debatētāji Zviedrijā digitalizāciju neuzskata par kaut ko negatīvu, bet uzsver, cik svarīgi ir, lai jaunie pakalpojumi nāktu no to cilvēku vidus, kuri tos reāli izmantos savas sadzīves kvalitātes uzlabošanai.

Citiem vārdiem sakot:

Tehnoloģija ir jāpielāgo cilvēkiem, nevis cilvēki tehnoloģijai.

Jābūt alternatīvām arī tiem, kuri ir ārpus digitālās sabiedrības. Ir jābūt iespējai sazināties ar iestādēm arī vēstulēs, pa tālruni vai vizītes laikā. Tam Zviedrijā pirms dažiem gadiem tika veltīta vērienīga akcija, kas vainagojās labiem rezultātiem.

Mēs neesam pret progresu. Bet mēs prasām, lai tas ir saprāta robežās.

Tepat, Baltijā, mūsu Igaunijas kaimiņi veikuši aptauju savu pensionāru digitālo prasmju konstatēšanai, un izrādās, ka tikai 30% no visiem valstspiederīgajiem pensionāriem ir pieejams pieslēgums internetam, iespēja lietot personālo datoru un viņi prot to darīt lietotāja līmenī. Lielākās Igaunijas pensionāru apvienības EPUL vadītājs Andress Ergma atzīst, ka nepieļauj pat domu, ka Igaunijā digitalizācijas progress varētu aiziet tādu ceļu, ka valsts vecākajiem ļaudīm būs liegtas iespējas uzrunāt iestādes pa telefonu vai rakstīt tām vēstules ar roku, sūtīt pa pastu, saņemt atbildes un pilntiesīgi piedalīties citos sabiedriskajos procesos.

Kamēr turpat Igaunijas kaimiņos, Zviedrijā, kādas pilsētas pašvaldības vadītāji nolēmuši pilnībā pāriet uz autostāvvietas apmaksu telefona aplikācijā. Jo šāda sistēma ir ne tikai lētāka pašvaldībai, bet arī elastīgāka. Ko tas nozīmē cilvēkiem? Pavisam vienkārši – tā ir galvenokārt veco cilvēku diskriminācija. Ja autovadītājam nav "glaudāmā" telefona, viņš pilsētas centrā var vien iebraukt, bet ne nolikt auto stāvvietā, jo samaksāt par to viņam tehniski nebūs iespējams. Apmaksas aplikāciju nav iespējams nedz ielādēt, nedz lietot, staigājot ar "pogu" telefonu kabatā. Ko darīt? Būt modriem un protestēt! Pieprasīt vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no tā, kādu tehnoloģiju lietotājs tu esi vai neesi.

Latvijā vecāko cilvēku aptauja par to, kādus apdraudējumus izjūt vai neizjūt seniori, pieaugot prasībām pēc digitālajām prasmēm ikdienā, sadzīvē, saziņā ar iestādēm, nav veikta. Bet tā ir nepieciešama. Ja neizprotam cilvēku reālo sajūtu šajā strauji augoša progresa laikmetā, ja necenšamies identificēt problēmu "saknē" un plānot digitalizēto nākotni, ievērojot visu valstspiederīgo labsajūtu, centieni kalpot progresam, vien aprīkojot ar viedierīcēm un apmācot iespējami lielāku senioru skaitu datorprasmēs, var izrādīties vien formālas rūpes par mūsu ievērojami lielo sabiedrības daļu – 440 000 pensionāru.

Aptaujā būtu jāiekļauj maksimāli liels pensionāru skaits visās pilsētās un laukos – liekot akcentu uz visām sudraba paaudzes interneta atkarīgo grupām, galvenokārt uz "nelietotājiem". Ir notikušas epizodiskas aptaujas par interneta pieejamību un lietošanas prasmēm, vēlmēm un gatavību apgūt datorprasmes. Pirms dažiem gadiem pat rakstījām par ES pasūtītu sociologu pētījumu, kurā piedalījās arī LPF. Tas liecināja, ka Latvijā vien 20% pensijas vecuma cilvēku ir pieejamas viedierīces un viņi prot tās lietot. Tas ir satraucošs skaitlis, un, domājams, pa šiem gadiem nekas nav būtiski mainījies.

Parasti šādas publikācijas nobeidz uz kādas cerīgas nots. Ceru, ka šī tāda būs.

Tie, kas domā, ka tiks gan atrisināta, dziļi, ļoti dziļi maldās.

Doties pensijā un novecot šodien ir pavisam citādi nekā pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem. Iepriekš, mācoties skolā un esot profesionālajā dzīvē, cilvēks bija ieguvis pieredzi un zināšanas, lai ar tām iztiktu līdz mūža galam. Šodien neviena skola nevar paredzēt to, kas tās absolventam būs nepieciešams pēc 20 gadiem.

Progresa skrējiens var pārvērsties par tādu ātrvilcienu, kas aizsvilpj garām ne tikai pensionāriem, atstājot tos aiz durvīm uz perona, bet arī pārklāj ar saceltajiem putekļiem daudz lielāku sabiedrības daļu. Arī tās ekonomiski aktīvās cilvēku kopienas, kuru stiprā puse nav nedz eksaktā, tehniskā domāšana, nedz tehnoloģiju lietošana.

Valstī dramatiski trūkst inženieru, tehniski domājošu speciālistu. Ko tas nozīmē? Vien to, ka pārsvarā esam humanitāras ievirzes cilvēki. Tas, ka jaunā paaudze sēž ar degunu telefonā, nebūt nenozīmē, ka viņi aug par tehnoloģiju cilvēkiem. Diemžēl lielākā daļa no viņiem šņakarē internetā vieglos tekstus, seklus jokus, dumjas bildes, taisa viendienīgu modi un seko tās lietotājiem. Viņi "tur" neinteresējas par jaunajām tehnoloģijām.

Tas nozīmē vien to, ka katrā paaudzē – ne tikai aizejošajā sudraba, bet vēl vairāk mizerabli domājošās un katrā līdz tai – vienmēr būs kopienas, kuru cilvēki negrib draudzēties ar tehnoloģijām, nevēlas mežģīt galvu, lai ielauztos sarežģītajā (te gan sākas pilnīgi cits stāsts) Latvijas valsts pārvaldes sendienās izraudzītajā e-platformā vai censtos atkost kāda gudrinieka sameistaroto pašvaldībās. Šī plaisa starp lietotājiem un nelietotājiem ir un būs. Ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā?

Kad saproti, ka neseko līdzi tehnoloģiju attīstībai, bieži jūties paškritikas nomocīts. Vainas apziņa un kauns seko kā tumšas atstumtības ēnas. Kad sabiedrībā ir apdraudēta vienlīdzība, tiek apdraudēta arī sociālā saliedētība un uzticēšanās. Tas ir milzīgs tuvas nākotnes risks. Ja to nespējam novērtēt, esam katastrofas priekšvakarā.

Bet veciem cilvēkiem ir jāļauj mierīgi novecot. Ar cieņu. Mēs neprasām, lai cieņu ierakstītu likumā, iestrādātu IT projektos. Prasām vien to, lai likumus un projektus rakstītu ar cieņu. Īpaši ar cieņu pret sudraba paaudzi. Ar cieņu pret visiem savas valsts piederīgajiem – visās paaudzēs.

* Kā viss saturs, kurš tiek publicēts Viedokļrakstu sadaļā, šis ir raksta autora viedoklis.