Sarmīte Ēlerte: Unikālās un kopīgās integrācijas problēmas

Vēstules autors ir precīzi identificējis Latvijas sabiedrības integrācijas būtisko problēmu – padomju okupācijas laikā mākslīgi izmainīto Latvijas etnisko sastāvu. Žēl, ka tālāk par cēloņu konstatāciju E. Šnore nav ticis.

Galvenā E. Šnores iebilde KM Pamatnostādņu projektam ir par Latvijas situācijas vienādošanu ar Rietumeiropas imigrantu problēmām, kas izraisot PSRS okupācijas un tās radīto seku trivializāciju. Situācija ar padomju laika imigrantiem Latvijā, Igaunijā un citās bijušajās padomju republikās tik tiešām atšķiras no vairuma Rietumeiropas valstu. Mēs to apzināmies un nevis ignorējam, bet tieši otrādi – akcentējam. Domāju, ka pamatnostādņu projekts kopumā (ne tikai ievaddaļa, kuru citē vēstules autors) parāda nepārprotamās un smagās sociālās sekas, kuras izraisīja padomju okupācija, kā arī rīcībpolitikas, kas nepieciešamas. Pamatnostādņu projekta ievaddaļā ir skaidri pateikts, ka "Padomju Savienības apzināti veicinātās rusifikācijas politikas rezultātā, ar mērķi nostiprināt Latviju kā neatņemamu PSRS daļu, Latvijā piecdesmit gadu laikā ieradās 1,5 miljoni PSRS iedzīvotāju, no kuriem aptuveni puse palika dzīvot Latvijā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā nonākšana citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju "zaudētās dzimtenes" trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs traumas būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa, kas balstās padomju ideoloģijas interpretācijās par Latvijas okupāciju, Latvijas likteni Otrā pasaules kara laikā un dzīvi padomju režīmā".

Tomēr šodien risināmo problēmu kontekstā Latvijas situācija nav unikāla, jo, tāpat kā Zviedrijai, Vācijai vai Francijai, mums ir jāplāno konkrēta rīcībpolitika, kā ilgstošos imigrantus, kas gadu desmitus dzīvo "paralēlā pasaulē", integrēt. Integrācijas pamats ir: latviešu valoda, latviskā kultūrtelpa un uz patiesiem faktiem balstīta vēsturiskā atmiņa. Tātad problēmas vēsture Latvijai un Eiropai ir atšķirīga, bet tagadnes aina – līdzīga. Tādēļ pamatnostādnes piedāvā problēmas risinājumus, kas izriet gan no Latvijas unikālā vēsturiskā konteksta, gan no šodienas Eiropā aprobētām imigrantu integrācijas praksēm. Žēl, ka par risinājumiem E. Šnore faktiski neizsakās. Pamatnostādnes ievērojami atšķiras no iepriekšējās sabiedrības integrācijas programmas, kuru Ministru kabinets apstiprināja 2001. gadā. Jaunais projekts atklāti uzrunā problēmas, kuras radīja 50 gadu ilgā Latvijas okupācija: "Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā. Turklāt šāda izpratne disonē ar Eiropas sociālo atmiņu, kurā komunisms tiek atzīts par totalitāru režīmu un staļinisma noziegumi tiek nosodīti tāpat kā nacisma noziegumi. Līdz ar to ievērojamas sabiedrības daļas atšķirīgā izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem apdraud ne tikai Latvijas nacionālo identitāti, bet arī ģeopolitisko identitāti jeb piederību Rietumu pasaulei. […]Efektīvas Latvijas atmiņu politikas mērķis būtu panākt, lai lielākajai sabiedrības daļai veidotos demokrātiskām vērtībām atbilstoša nostāja pret Latvijas okupāciju un no tās izrietošajām sekām."

Nobeigumā vēlos paust pateicību gan E. Šnorem, gan ļoti daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem, kas ir piedalījušies un piedalās pamatnostādņu sabiedriskajā apspriešanā, ziedo savu laiku, zvanot uz Kultūras ministriju un rakstot vēstules. Atgādinu, ka pamatnostādņu sabiedriskā apspriešana noslēdzas 9. septembrī. Vēl ir laiks paust savas domas un ieteikumus par to, kādai vajadzētu būt turpmāko sešu gadu Latvijas nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikai.